No 11. maija līdz 9. jūnijam izsludināta parakstu vākšana par Nacionālās apvienības rosinātajiem grozījumiem Satversmē, kas paredz izglītību tikai valsts valodā, no 18. maija līdz 16. jūnijam – par sociālo pabalstu griestu ierobežojuma nepagarināšanu. Iespējams, šīs aktivitātes vēl papildinās parakstu vākšana par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.
Centrālā vēlēšanu komisija valdībai jau iesniegusi tāmi divām parakstu vākšanām – 744 302 lati, ja pievienosies arī trešais iesniegums – būs viss miljons. Ar ļoti lielu varbūtību var teikt, ka nevienu no iniciatīvām neizdosies novest līdz uzvarošām beigām. Vai vērts tā tērēties?
Tomēr – jā! Jo referendumi, parakstu vākšana ir demokrātijas būtisks elements. Nereti gan to izmanto partijas savu spalvu spodrināšanai, jo īpaši nacionālās apvienības valodas iniciatīvas gadījumā. Savā ziņā iezīmēšanās elektorātā ir arī parakstu vākšanā par sociālajiem pabalstiem, ko ar Saeimas deputātu parakstiem panākušas visas opozīcijas partijas – Saskaņas centrs, PLL un Nacionālā apvienība. Bet te ne mazāk būtisks adresāts ir arī valdība un valdošā koalīcija. Nespējot ietekmēt ekonomikas, fiskālo, sociālo politiku parlamentā, valdībā, spēkošanās tiek iznesta ielās, sabiedrībā. Parakstu vākšana par sociālajiem pabalstiem ir spogulis opozīcijas ignorēšanai no varas puses būtiskos jautājumos. Tādēļ šī parakstu vākšana uzskatāma par visai veselīgu demokrātijas procesu, kas palīdz piezemēt varu, arī vēlēšanu starplaikos neļaujot tai ieskrieties visatļautībā. Visticamāk, arī šoreiz maksimālā robeža, ko izdosies sasniegt ar parakstu vākšanu, būs referenduma ierosināšana, bet ne vairāk. Vispirms jau par to liecina Latvijas referendumu vēsture, kurā panākt kvorumu un jā izdevies tikai par tādiem fundamentāliem jautājumiem kā par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1991. gadā un par iestāšanos Eiropas Savienībā 2003. gada referendumā. Nedaudz pietrūka atbalsta pat pilsonības likuma grozījumiem, bet referendumos par pensijām kvorumu nav izdevies savākt jau divkārt (1999. un 2008.), aktivitāte pārāk zema bija arī referendumos par drošības likumu grozījumiem un tautas tiesībām atlaist Saeimu.
Nez vai domāt par politiku rosinās arī parakstu vākšanas laiks, kad siltuma izslāpušo domas klīdīs citā virzienā. Bet arī saturiski nedz viena, nedz otra parakstu vākšana nespēs uzrunāt pietiekami lielu auditoriju.
Runājot par pabalstiem, mūsu sabiedrība nekad nav bijusi īpaši solidāra un jēdzienu "integrācija" allaž uztvērusi vien kā politiķu satapinātajās koncepcijās un atskaitēs Eiropai mājojošu svešvārdu. Par māmiņu protestiem pret pabalstu apcirpšanu un tematiskiem rakstiem medijos, komentāros medijos, sociālajos tīklos dominēja skaudība pret tiem, "kas nestrādājot saņem lielu naudu". Nesen uzpeldējušais gadījums ar Latvijas Bankas darbinieku, kas "māmiņas pabalstā" gada laikā saņēmis 45 106 latus, valdībai šajā laikā ir kā grauds aklai vistai, ko arī premjers nav smādējis. Ir ar ko aizbāzt muti pat tiem, kas sūkstās, ka ar minimālo 50 latu vai pat simt latu pabalstu mēnesī ir par īsu, jo īpaši, ja vecāks ir tikai viens. Un tādu nav mazums. Tiesa, gan vecāku, gan bezdarbnieku pabalstu sistēmā prasās pēc uzlabojumiem, lai tā motivētu cilvēkus gan maksāt nodokļus, gan dzemdēt bērnus, gan būt ekonomiski aktīviem. Kā to izdarīt, parakstu vākšanu pavadošajās diskusijās prasītos arī no tās rosinātājiem.
Savukārt prasība par mācībām tikai valsts valodā ir no pirksta izzīsta. Nav pētījumu par nelatviešu skolēnu valsts valodas prasmēm, nav mācību rezultātu analīzes, ir drīzāk problēmas pārnese no vietas, kur tā varētu būt (vecāka gada gājuma cilvēkiem), uz vietu, kurai vieglāk pieķerties (skolu).
Vēl nesen – aprīļa sākumā – Īslande jau otro reizi referendumā noraidīja valdības piedāvāto, salīdzinot ar pirmo variantu – izdevīgāko, likumu par bankas Icesave bankrota nodarīto zaudējumu kompensēšanu Lielbritānijai un Nīderlandei. Īslande šajā laikā risina sarunas par iestāšanos ES. Latvijā līdzīgā situācijā jau sen tauta būtu sabiedēta, ka mūs neuzņems ES vai izmetīs no tās, un mēs savā ierēdnieciskajā pārcentībā nobalsotu vēl par procentu piemaksāšanu.
Referendumus kā politikas instrumentu Latvijā vēl jāmācās izmantot. Varbūt jau sen parlamentā, valdībā aprunātie un nu arī Valsts prezidenta Valda Zatlera ieteiktie pašvaldību referendumi būtu labs treniņlaukums?