Zīli rokā vai medni kokā?

Virsstundu darba samaksas jomā iet kā fabulā par vezuma vilkšanu – katrs uz savu pusi, kamēr vezums nekust no vietas. Katram vezuma vilcējam savas intereses un sava taisnība – vai strīdu atkal spēs izšķirt tikai Satversmes tiesa (ST)?

Aizvadītā gada beigās Saeima grozīja likumu, ļaujot mediķiem strādāt uz pusi vairāk virsstundu (16 nedēļā), nekā to pieļauj Darba likums. Ar pašu mediķu piekrišanu, turklāt par virsstundām maksājot dubultā, nevis simbolisku piemaksu, kā bija par pagarināto normālo darba laiku. Trīs gadu pārejas periods lielākām virsstundām noteikts, lai mediķu trūkuma dēļ neiestātos x stunda.

Izteikts darba roku trūkums ir arī būvniecībā, un sektora pārstāvji jau labu laiku cīnās ar virsstundu dubultas samaksas prasību, kas rada gan ēnu ekonomikas blaknes, rezultātā - nevienlīdzīgu konkurenci, gan dzen uz augšu būvniecības izmaksas. Ja strādājošo netrūktu, nevajadzētu arī virsstundas, bet, politiķiem nepiekrītot darba tirgus atvēršanai, arī te veidojas sastrēgums, tāpēc apsveicama ir pašas nozares iniciatīva meklēt risinājumus. Viens no tiem - ļaut par virsstundām maksāt nevis 100, bet 50% gadījumos, kad nozares ģenerālvienošanās* paredz minimālo algu, kas ir būtiski lielāka par valstī noteikto. Tas motivētu maksāt un uzskaitīt darba stundas legāli. Taču pērn novembrī Valsts prezidents Raimonds Vējonis Saeimai atmeta atpakaļ šos grozījumus, kas esot fragmentāri, nepietiekami izstrādāti. Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Fromane to novērtēja kā aplokšņu algu maksātāju uzvaru.

Pagājušajā nedēļā Saeimas Sociālo un darba lietu komisija 3. lasījumā atbalstīja idejiski līdzīgas izmaiņas, papildus pieprasot būtisku valsts noteiktās minimālās likmes paaugstināšanu nozarē - vismaz 50% virs valsts noteiktās minimālās algas vai stundas algas likmes. Šis risinājums attieksies uz jebkuru nozari, kura spēs noslēgt ģenerālvienošanos.

Prezidenta juristi tik un tā ir neapmierināti un aicina sākt riņķa danci vēlreiz, lai ST līdzīgi kā atalgojuma publiskošanas jautājumā nesaskatītu arī te likumdošanas procesa pārkāpumus. Diskusiju pēc būtības iepriekš jau bijis daudz - atsēdēt vēl noteiktu stundu skaitu? Par jauno kārtību panākta arī darba devēju un darba ņēmēju piekrišana. Nobijies ir Saeimas Juridiskais birojs, kurš vajadzības gadījumā nevarēšot Saeimu pārstāvēt ST.

Grozījumu pretinieki iebilst, ka pārkāpts tiesiskās vienlīdzības princips, jo vieniem par virsstundām maksās 50%, citiem - 100%. Darba devēji argumentē, ka neviena no nodarbināto grupām netiek nedz priviliģēta, nedz diskriminēta, jo ikviena nozare var slēgt šādu vienošanos. Tas gan virknē nozaru praktiski būtu grūti izdarāms, jau minēts arī par mediķu 100% virsstundu darba apmaksu. Bet realitātē viss ir citādāk nekā uz papīra. Baidoties par lieliem izdevumiem, slimnīcas iespēju robežās cenšas no virsstundām atteikties. Jā, mediķu trūkst, bet tos var pameklēt citā iestādē, savukārt mediķi drasē pa vairākām iestādēm, lai piepelnītos, bet citā iestādē nostrādātais laiks jau vairs neskaitās virsstundas. Rezultātā, neraugoties uz 20% atalgojuma (zemākā, tarifa...) pieaugumu, virknei mediķu pirmā šā gada alga bija sarukusi!

Lai gan visapkārt dzirdam, ka cilvēki ir pārstrādājušies, statistiski uzrādītais virsstundu skaits ir ļoti neliels, ap 1%. Mazāks tas ir nelielos uzņēmumos, kuri acīmredzot nespēj samaksāt par virsstundām. Par to, ka uzskaitīts netiek arī viss pedagogu mājās veiktais sagatavošanas darbs, arī jau dzirdēts, bet kur nu vēl pieprasīt 100% piemaksu par virsstundām, ja valsts nevar samaksāt pat iepriekš apsolīto pamatalgu!

Citviet vienkārši tiek noteikts darbs, kas jāizdara, un vienalga, vai to iespējams izdarīt 40 darba stundās nedēļā vai ne. Ja nevar, pats vainīgs, kādas vēl virsstundas! Nez vai 100% virsstundu apmaksa uz papīra, kas nedarbojas praksē, ir labāka par reālu 50% virsstundu apmaksu! Turklāt - ar samaksātiem nodokļiem! Diskutējams būtu arī izskanējušais variants par 50% apmaksu par pirmajām virsstundām (cik?) un 100% - par nākamajām, lai strādājošais galīgi neizdegtu.

Laikā, kad pasaules ekonomiskās krīzes un Latvijas valsts izvēlētās krīzes politikas dēļ valsti ir pametis milzīgs skaits ekonomiski aktīvo cilvēku, speciālistu, kad Latvijā ir zemāks atalgojums nekā vairumā citu Eiropas valstu, kas joprojām stimulē izbraukšanu, uzņēmēji faktiski nonākuši ķīlnieku lomā. Viņiem ir jāiztiek ar esošo (trūkstošo) cilvēkresursu, un virsstundas ir nevis brīva izvēle, bet nepieciešamība. Privātajā sektorā turklāt ir pastāvīgs spiediens uz minimālās algas kāpināšanu, kam grūti noķert produktivitātes kāpumu.

Politiķiem būtu jādomā, kā ļaut uzņēmējiem kļūt konkurētspējīgākiem, kā ļaut vairāk nopelnīt, ko var, vairāk strādājot (vairāk cilvēku vai ilgāk), izmantojot labākas tehnoloģijas (investīcijas), zinātņietilpīgāku ražošanu u.tml., kaut vai domājot par viņiem kā valsts budžeta pildītājiem. Vai citās Eiropas valstīs, tostarp Igaunijā un Lietuvā izplatītā līdzīgā prakse tiešām būtu nesavietojama tikai ar mūsu konstitūciju vai arī juristi to nespēj ietērpt pienācīgā veidolā?

*Ģenerālvienošanos slēdz darba devēji, kas nodarbina vairāk nekā 50% nozares darbinieku vai kuru preču apgrozījuma vai pakalpojuma apmērs ir vairāk nekā 50% no nozares apgrozījuma.