Reformē vai bankrotē: valsts pārvaldes nākotnes ceļš

Institucionālais vājums valsts pārvaldē - nespēja saprātīgos termiņos sasniegt nospraustos mērķus un kvalitatīvi veikt uzticētos pienākumus, rada sekas, kuras izjūt ne tikai valsts budžets un iedzīvotāji, bet arī pati valsts pārvalde. Vājas institūcijas nespēj aizstāvēt sabiedrības intereses, un tas sabiedrībā rada bezspēcības sajūtu, vilšanos un dusmas.

Japāņu izcelsmes politologs un ekonomists Frānsiss Fukujama (Francis Fukuyama) vairākos darbos ir analizējis institucionālā vājuma būtību un sekas, īpaši uzsverot, cik cieši valstu attīstību ietekmē institūciju kvalitāte, valsts kapacitāte un tiesiskuma līmenis. “Institucionālais vājums rodas tad, kad formālas institūcijas pastāv uz papīra, bet tās nepilda savas funkcijas - tās tiek pārņemtas, apiešanas kļūst par normu, un sabiedrība vairs netic, ka spēles noteikumi attiecas uz visiem vienādi.”

Privātajā sektorā institucionālais vājums ir mazāk izteikts, jo tas ātri atspoguļojas finanšu rādītājos. Institucionāli vājas organizācijas ārpus valsts sektora vienkārši nevar ilgstoši pastāvēt. Tām ir tikai divas iespējas - būt rentablām un strādāt ar peļņu, vai būt neefektīvām un bankrotēt.

Latvijā institucionālais vājums visbiežāk izpaužas valsts un pašvaldību iestādēs, kur darbinieku kompetences, motivācijas trūkums un ierobežoti finanšu resursi kavē kvalitatīvu pienākumu izpildi. Šādos apstākļos darbs bieži tiek veikts pavirši vai netiek paveikts vispār, radot tiešas sekas sabiedrībai un mazinot uzticēšanos publiskajai pārvaldei.

Tipisks institucionālā vājuma piemērs bija nupat notikušās pašvaldību vēlēšanas, kuras daudzi vēlēšanu iecirkņu komisiju locekļi, visticamāk, atcerēsies kā ļaunu murgu. Lai gan Centrālās vēlēšanu komisijas vadība, šķiet, bija orientēta uz rezultātu, problēmas sakne meklējama tās nespējā pienācīgi sagatavoties, paredzēt tehniskos un organizatoriskos riskus, kā arī kvalitatīvi novadīt pašu vēlēšanu procesu.

Institucionālais vājums nav tikai tehniska rakstura trūkums - tas atklājas arī tādos ilggadējos un stratēģiski svarīgos projektos kā “airBaltic” finanšu nestabilitāte vai “Rail Baltica” būvniecības nepārtrauktās aizkavēšanās un izmaksu astronomiskais pieaugums. Tie kalpo kā spilgti piemēri pārvaldības nespējai laikus pieņemt atbildīgus lēmumus un nodrošināt caurskatāmību.

Šī sistēmiskā nespēja bieži izpaužas arī šķietami nenozīmīgās, ikdienišķās lietās - piemēram, laikus nenopļautā zālē Rīgas mikrorajonu pagalmos vai iestāžu nevēlēšanās reaģēt uz iedzīvotāju sūdzībām. Tie ir simptomi kopējai diagnozei - institucionālajam vājumam, kas ilgtermiņā grauj sabiedrības uzticēšanos valsts varai un kavē Latvijas attīstību.

Ko darīt, lai mazinātu institucionālo vājumu valsts pārvaldē? Kur vien iespējams, ir jāmaina domāšana - fokuss nedrīkst būt uz procesu kā pašmērķi, bet gan uz konkrētiem, izmērāmiem rezultātiem. Pārāk bieži valsts pārvaldes iestādes aizraujas ar procedūru ievērošanu, nevis reālu problēmu risināšanu. Efektīva pārvalde nozīmē spēju pieņemt izlēmīgus lēmumus, uzņemties atbildību un sasniegt taustāmus rezultātus sabiedrības labā.

Būtiska ir personāla kvalitāte. Tie valsts un pašvaldību darbinieki, kuri savu darbu veic ar atbildību, profesionalitāti un iniciatīvu, ir jāatbalsta un jāatalgo ne tikai finansiāli, bet arī ar karjeras iespējām un cieņu. Savukārt tiem, kuri gadiem ilgi ieņem amatus, bet demonstrē vienaldzību vai nekompetenci, nav vietas mūsdienīgā valsts pārvaldē.

Visbeidzot valsts pārvaldei ir jāspēj pielāgoties pārmaiņām. Laiki mainās - tehnoloģijas, sabiedrības gaidas un problēmas kļūst sarežģītākas. Tāpēc valsts pārvalde vairs nevar atļauties būt lēna, stagnējoša vai formāla. Tai jākļūst par dinamisku, mērķtiecīgu un uz sabiedrības vajadzībām orientētu sistēmu.

Institucionālā spēka atjaunošana nav viegls vai ātrs uzdevums, taču tas ir būtisks priekšnosacījums, lai Latvija spētu attīstīties, aizsargāt savas intereses un atjaunot sabiedrības uzticēšanos valstij.