Pirms apmēram pusotra gada saistībā ar «rakstnieču dumpi» aktualizējās virkne ar rodošajām profesijām saistītu jautājumu, kas visiem tiem, kas saspringtajā situācijā kritizēja kultūras ministri Žanetu JaunzemiGrendi, bet tomēr teica – viņa ir jāatbalsta, bezjēdzīga ministru nomaiņa tikai pasliktinās nozares situāciju, turklāt Žanetai JaunzemeiGrendei ir liels potenciāls sakārtot kultūras finanšu lietas un likumdošanas bāzi, ar ko radošiem cilvēkiem vienmēr bijušas grūtības, lika cerēt, ka situācija varētu uzlaboties.
Laiks pagājis, situācija atsevišķās jomās ir uzlabojusies, ko ministre noteikti var ierakstīt savas darbības aktīvā, tomēr ir lietas, kuras joprojām nav izkustējušās. Proti, jautājums par radošo personību statusu. Nav tā, ka šajā laikā nekas nebūtu noticis – veikts pētījums, kurā gan tika uzdoti reāli greizi jautājumi un strādāja pašiniciatīvas darba grupa bez pietiekama juridiskā atbalsta, tomēr pēdējo mēnešu VID aktivitātes, spiežot brīvmāksliniekus, kas pārtiek tikai no radošā darba augļiem, reģistrēties nepieņemamā pašnodarbinātā statusā vai dibināt mikrouzņēmumu, var radīt jaunu dumpi. Un šoreiz dumposies ne jau rakstnieki vien. Acīmredzot likums par radošo personu statusu kaut kur ir iebuksējis, bet tas nenozīmē, ka brīvmāksliniekus tāpēc var padarīt par mikrouzņēmējiem, kā iedomājas ierēdņi. Ja tautai saprotamā valodā jāpaskaidro, kāpēc viņi ir kategoriski pret, tad ne jau tāpēc, ka mākslinieki esot pārāk smalki un izlepuši. Atbilde ir vienkārša. Piedāvātais statuss nedod nekādas sociālās garantijas: tā saukto slimības lapu, atvaļinājuma iespējas, tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, jauno māmiņu algu un galu galā arī pensiju. Ierēdņi var domāt, ko grib – ir jābūt muļķim, lai iedzītu sevi statusā, kas neparedzētas nelaimes gadījumā padara tevi par bomzi pāris mēnešu laikā. Dažam tulkotājam būtu jāņem ātrais kredīts, lai apmierinātu valsts kāri pēc nodokļu iemaksām, jo situācija darba tirgū nebūt nav no spožākajām.
Latvija šajā ziņā laiž muļķi Eiropas Savienības līmenī, jo visā kontinentā ir tikai dažas valstis, kas pielīdzina radošās personības Romas laiku vergu statusam. Tas var radīt pamatīgas problēmas pašiem Latvijas ierēdņiem, kas Briseles acīs grib izskatīties smuki kā Briseles kāposti uz lielveikala letes. Trakākais, ka diezgan lielā tūtā, izrādās, ir iebāzti ne vien radošie indivīdi, bet arī visas Latvijas radošās savienības kā suga. Es neredzu, ka oficiālajā vietnē likumi.lv kāds būtu atcēlis Biedrību un nodibinājumu likuma 12. pantu, kas skaidrā un juridiski precīzā latviešu valodā pasaka: «Politisko partiju, reliģisko organizāciju, arodbiedrību, profesionālo organizāciju un to apvienību darbību, kuras ir publisko tiesību autonomi subjekti, kā arī publisko nodibinājumu (fondu) darbību regulē citi likumi.» Kad sāku interesēties, kuri konkrēti, saņēmu izsmeļošu atbildi – tādu nav.
Šāda situācija absolūti nav pieļaujama, bet nesteigsimies tālab linčot Kultūras ministriju. Tā ir valdošās koalīcijas gadiem kultivēta nolaidība. Skaidrs, ka radošās personas statuss varbūt ir vajadzīgs kādam pusotram tūkstotim dažādu nozaru brīvmākslinieku, un arī tad varbūt reizi piecos gados, bet likums par radošajām savienībām būs svarīgs kādiem astoņiem tūkstošiem kultūras darbinieku, tomēr tas nenozīmē, ka visu šo publiku kā beztiesīgus tarakānus var iestūķēt kādā nomaļā leprozorijā un izlikties, ka viņu nav.
Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ir atlicis pietiekami daudz laika, lai šos būtībā nelielos darba kārtības jautājumus sakārtotu, ja vien kāda godāto deputātu kungu un kundžu daļa beigtu graut izglītības sistēmu, medīt milzu lempjus un partijām iekārojamus krēslus, bet vairāk pievērstos tam, kam viņi domāti – kalpošanai Latvijas tautai.
«Rakstnieču dumpis», kas vairākus mēnešus bija krietni aktuālāks par visaktuālākajām Saeimas problēmām, var atkārtoties plašākā mērogā, ar daudz lielāku spiedienu, sabojājot pašreizējo politiķu reputāciju ne vien Latvijas, bet arī Eiropas mērogā. Ar to vadošajām partijām vajadzētu nopietni rēķināties, jo darbības imitācijas laiks ir beidzies.