Šoreiz iknedēļas komentārā vēlos atgriezties pie masu mediju tēmas. Ja atminaties, apmēram pirms pusotras nedēļas neatkarīgais britu mediju regulators Ofcom nāca klajā ar paziņojumu, ka virkne Latvijā raidošu televīzijas kanālu, kas atrodas koncerna Baltijas mediju alianse (BMA) paspārnē, nav ievērojuši politisko neitralitāti, skaidri nenošķirot reklāmu no medija satura, un tādējādi maldinājuši skatītājus.
Paraugoties, kādi kanāli pieder BMA, redzam tur visnotaļ pazīstamas sejas no Latvijas kabeļtelevīziju un virszemes televīzijas tā sauktās pamatpakas. Proti, PBK, REN TV Baltija, NTV Mir Baltic un citi. Turklāt šī iejaukšanās, kuru konstatējis Ofcom, ir visai specifiska – tā saistīta ar 2011. gada rudens referendumu par valodu statusu Latvijā. Ja paskaitītu, cik bieži tajā vai citā kanālā ziņu raidījumi sākas ar vārdiem Naš prezident Putin, droši neitralitātes pārkāpumus varētu konstatēt krietni vien biežāk. (Par konkrētās lietas būtību lasiet Ofcom biļetenā http://stakeholders.ofcom.org.uk/binaries/enforcement/broadcast-bulletins/obb214/obb214.pdf.)
Jautājums, kāpēc briti ir spiesti sargāt Latvijas un pie viena arī Eiropas Savienības mediju telpu, ir vienkāršs. BMA ir reģistrēta Lielbritānijā. Kā raksta IR – Latvijas uzņēmējiem esot ierasta prakse reģistrēt Londonā firmas, kas būtībā ir čaula, uz kuru pārskaita samaksu par pakalpojumiem, lai samazinātu ienākuma nodokļa summu. Es pieļauju, ka visas šīs mediju lietas un nodokļu shēmas jums varētu šķist pietiekami sarežģītas, tomēr jautājums no tām izriet ļoti vienkāršs – kur visu šo laiku guļ Latvijas mediju uzraugi, kas pieļauj, ka daži masu mediji, maigi izsakoties, neievēro neitralitāti?
Lai nu šoreiz paliek politiskais aspekts. Latvijas valsts pamatus ne mazāk grauj lingvistiskais spiediens, ko masu mediji rada uz latviešu valodu. Lūk, elementāra statistika, ko izveidoju, palūkojoties Lattelecom interaktīvās televīzijas pamatpakas piedāvājumā (Lattelecom pakalpojumi izvēlēti vienīgi tāpēc, ka uzņēmums nodrošina arī virszemes signāla apraidi un tajā vai citā formātā un apjomā tie ir pieejami gandrīz visur Latvijā). Pamatpakā ir 38 kanāli (šis skaits nedaudz mainās, jo daļa kanālu tiek raidīta testa režīmā). No tiem tikai latviešu valodā raida seši kanāli. Desmit kanāli raida tikai krievu valodā. Gandrīz divas reizes vairāk! Atzīme LV, RU, vai LV, oriģinālvaloda atrodama vēl pie sešiem kanāliem. Valodu attiecības šajos kanālos ir kā nu kurā. PBK, piemēram, ir opcija, kas ļauj izvēlēties krievu valodu vai arī latviešu tulkojumu. Dažās no šiem sešiem latviešu valoda dominē, dažos ne. Divdesmit četras programmas šajā pakā ir tādas, kas latviešu valodu sadzirdamā formā nepiedāvā vai piedāvā tikai titros, – te tiek dota izvēle starp krievu un angļu valodu. Tā kā aiz jēdziena «oriģinālvaloda» reizēm slēpjas arī krievu valoda, tad kopā no 38 kanāliem tā vairāk vai mazāk ir dzirdama 28 kanālos.
Izlikties, ka šāda pamatpakas lingvistiskā proporcija televīzijas kanālu piedāvājumā Latvijā ir normāla, nozīmē būt, pieklājīgi izsakoties, nelojālam pret valsti un latviešu valodu. Tagad ir modē runāt par milzīgo angļu valodas spiedienu, tomēr nezin kāpēc netiek ne ar pušplēstu vārdu pieminēts tas, ka mediju telpā masīvi dominē krievu valoda. Es nezinu, pēc kādiem kritērijiem orientējās mūsu mediju sargi toreiz, kad tika dalītas apraides atļaujas. Nedomāju arī, ka te līdzētu kādi aizliegumi. Gribētos tomēr ticēt, ka mediju regulēšana latviešu izpratnē nenozīmē vien nacionālo kanālu padarīšanu par maksas kanāliem. Saeimai un valdībai ir pienācis laiks sakārtot Latvijas mediju vidi tā, lai, ieslēdzot televizoru, nebūtu pašreizējās situācijas, kad latviešu valoda Latvijā pieejamās programmās skan tikai nedaudz biežāk kā vācu, itāliešu vai franču valoda, bet dominējošās ar nospiedošo pārsvaru ir krievu un angļu valodas.