Interesanti tomēr, kas ir tas dīvainais un postošais spēks, kurš laiku pa laikam pārņem mūsu līdzcilvēkus, liekot tiem darīt neizskaidrojami stulbus darbus. Šī bija pirmā doma, kas ienāca prātā, izlasot ziņu par to, ka Londonas Nacionālajā galerijā kāds dīvainis ar krāsu aerosola palīdzību, viņaprāt, «ievērojami uzlabojis» klasicisma celmlauža 17. gadsimta izcilā franču mākslinieka Nikolā Pusēna ne mazāk klasisko gleznu Zelta teļa pielūgšana. Padarījis klasisko Bībeles sižetu krietni sarkanāku, nekā to radījis mākslinieks, šis acīmredzot Pusēna tautietis, stāstīja kaut ko priecīgu franču valodā sašutušajiem galerijas apmeklētājiem un policistiem, kuri ieradās viņu arestēt.
Kā raksta The Guardian, šogad tas ir vismaz otrais uzbrukums ievērojamu klasiķu darbiem - nesen Vašingtonas Nacionālajā mākslas galerijā kāda traka kundzīte neveiksmīgi mēģināja noraut no sienas Pola Gogēna šedevru. Protams, mēs Latvijā šobrīd līdz aizjūras muzeju cīkstiņiem ar vandāļiem esam vēl tālāk nekā planēta Zeme līdz planētai Marss. Tomēr stāsts par cilvēku neizprotamo muļķību, daudz plašākā spektrā un diapazonā ir tik sirsnīgi raksturīgs arī mūsu ņiprajai valstiņai! Ko nu tas šmucīgais francūzis, kam visticamāk prātiņš uz veikalu aizgājis, ar savu aerosola baloniņu, ja lielā Saeimas klasiķu pārkrāsošanās jaunās krāsās tūdaļ sāksies ar tādu spēku, ka klasicisma ģēnijs Pusēns un viņa darba uzlabotājs to priekšā nobālēs. Tā vien šķiet, ka rītdienas lielā balsojuma iznākuma gaidās gudrākie jau krāsu baloniņus sagatavojuši un zemo startu ieņēmuši un tad, kas zina - pārkrāsošanās varēs sākties.
Kas attiecas uz rītdien gaidāmo referendumu - jūs jau paši visu redzat un akli neesat. Pēdējās dienās autoritātes no visām pusēm jūs ir aicinājuši darīt tā, vai darīt šitā. Argumenti visiem ir labu labie, bet dažu ierasti uzpūtīgu politisko korifeju demokrātiskais tonis salds kā medus no dāņu fermera bagātīgi miglotajiem rapšu laukiem. Tiem, kas īpaši labticīgi, gribu atgādināt, šī nav pirmā reize, kad mēs to pieredzam, zinām arī, kā šis «demokrātisms» izplēn jau nākamajā dienā pēc balsojuma. Gluži kā pensiju neaizskaramība. Tieši tālab rīt nu ir tas gadījums, kad jādomā pašiem un jālemj, kā rīkoties. Tas nudien nav nekāds apmaksāts kroņa patoss. Referenduma lēmums būs izšķirošs mums visiem, tāpēc būtu muļķīgi nogulēt savu nākotnes veidošanas iespēju pludmalē. Gribu uzsvērt - iespēju, jo šajā balsojumā uzvarētāju nebūs un pat ja arī kādam tā šķitīs, uzvara ir tikai mirklis, aiz kura sekos visa pārējā grūtā dzīve, kas katru dienu ir iespēja vai nu spert soli uz priekšu, vai atpakaļ. Tāpēc neklausiet nevienam - ne labajiem kungiem un kundzītēm no televizora ekrāna un radio, ne lielajai aktīvistei Feļas tantei no kaimiņu dzīvokļa, kas visu zina labāk. Aizejiet un izdariet to, ko liek jums darīt pašu prāts un sirdsapziņa. Tā lai, pat ja nenotiek jūsu griba, pēc tam nav jānožēlo, ka neesat darījis neko, lai tā piepildītos. Kas teica, ka izvēlēties būs viegli, ja mūsu valsts ir novesta līdz situācijai, kad gluži kā tēvadēls pasakā tā stāv krustcelēs, kur uz viena staba rakstīts - pa šo ceļu iesi, zirgu pazaudēsi, bet uz otra staba tiek solītas vēl ļaunākas lietas.
Žēlošanās par to, ka īstā dzīve notiek kaut kur citur un mēs šeit atrodamies it kā aiz bieza stikla, kas nelaiž mūs tur - īstajā pasaulē, mēģinājumi noslēpties izdomātā seriālu realitātē, kur smuki cilvēki, smukos interjeros pat tad ja tie ir kartona kastē izveidota butaforija, risina savas cilvēciskās problēmas, nav nekas vairāk par personisko slinkumu un negribēšanu dzīvot to īsto un patieso dzīvi. Tāpat arī naiva ir ticība, ka atnāks kāds labais, lielais un stiprais Kārlis, kurš visu salabos, ieviesīs kārtību un mēs visi, zvilnot dīvānā ar čipsu paku un alus pudeli rokā, to novērtēsim, reklāmas pauzēs spaidot televizora pulti. Ja gribat, lai pret jums beidz izturēties tā, kā patiesībā arī esat pelnījuši, piespiediet politiķus sevi respektēt.