Reformatoru likstas vai politiskās sistēmas neprasme
Laikam jau beidzot notika tas, ko neviens tā īsti nevarēja paredzēt. Pagājušās piektdienas komentārā, citējot Brigmaņa kunga izteikumu, ka, faktiem apstiprinoties, viņa frakcijas biedram Belēviča kungam būtu jāatkāpjas no amata, arī es pie sevis nodomāju – tad, kad pūcei aste ziedēs. Tomēr notika tas, kas notika. Citāts par atkāpšanos kļuva neaktuāls dažu stundu laikā, jo mūsu veselības ministrs ne tikai tiešām atkāpās no amata, bet pat vairāk – aizgāja no politikas.
Varbūt maldos, jo neesmu nekāds politisko faktu kolekcionārs, tomēr, šķiet, jaunāko laiku vēsturē, kurā daža piespiedu atkāpšanās bijusi, šis ir tikai otrais īsti klasiskais atkāpšanās gadījums, kad politiķis aiziet no amatiem, Saeimas un partijas. Arī pirmais bija saistīts ar par korumpētu un stagnātu dēvēto Zemnieku savienību un Tomiņa kungu kaut kad 90. gados. Ļoti progresīvo, pret oligarhiem, korupciju un Latvijas izzagšanu orientēto partiju biedri pie saviem amatiem turas ciešāk nekā pie suņa vēdera piezīdušās ērces. Ja arī kādreiz aizrotē kaut kur otrajā plānā, tad drīz vien iznirst jaunā politiskā ampluā. To, piemēram, varētu teikt arī par Vienotības jauno glābēju ekseirokomisāru Piebalga kungu, kurš bija finanšu ministrs Māra Gaiļa valdībā - tajā pašā, kas pieļāva Bankas Baltija epopeju. Bet ko nu vecas lietas cilāt, ja nācija atkal jāglābj, bet cilvēku atmiņa tik īsa, cik tā ir, un gribas jau atkal kāpt uz veciem grābekļiem.
Ar Belēviča kungu saistītajā politiskajā skandālā pieminēšanas vērta ir publikas reakcija. Pašapmierinātu paziņojumu - paldies dievam, beidzot šis «briesmonis» ir prom - netrūkst, tomēr prasība, ka šādai vīrišķīgai rīcībai būtu jākļūst par Latvijas politikas normu, ja vispār kādreiz gribam dzīvot pārtikušā valstī, netiek dzirdēta. Dubultais standarts, ko reiz tik dāsni inkriminējām padomju sabiedrībai, plaukst un zeļ arī Latvijā, kuras politikā bieži vien nesodīti paliek daudz nekaunīgāki melošanas gadījumi kā šis. Pavisam jau aizmirsies arī tas, ka medicīnas nozare Latvijā joprojām ir ļoti nesakārtota, dārga un mazefektīva. Kā nu diez būs ar tām solītajām reformām un gadiem viļāto veselības apdrošināšanas ieviešanu? Gaidīsim vēl gadus desmit, kad nāks nākamais mesija vai kamikadze, lai mēģinātu sadarīt to, ko medicīnas profesionālie tukšmuldoņas nav spējuši paveikt nu jau vairāk nekā divdesmit gadu laikā?
Te noteikti ir kāda likumsakarība, kāpēc izgāzušies trīs dažādu partiju veiktie nozaru reformu mēģinājumi pēdējo piecu gadu laikā. Gan Žanetas JaunzemesGrendes (kultūra), gan Roberta Ķīļa (izglītība), gan Gunta Belēviča (medicīna) neveiksmju sēriju vieno kāda kopīga īpašība. Vispirms ir diezgan virspusējas politiskas runas par reformas nepieciešamību nozarē, kuru jābūtībai principā piekrīt jebkurš Latvijas iedzīvotājs. Pēc tam nāk spēcīga personība glābējs, kas deklarē, ka viss notiks. Tomēr tad sākās mētāšanās starp lēmumiem, nekonsekvences, kas liecina - lielā plāna nekad tā īsti nav bijis. Reformas, ja arī notiek, nav saprotamas, redzamas un, galvenais, ātri jūtamas sabiedrībai. Prakse pierāda, ka ar reformu lozungiem reformators zirgā komfortabli turas apmēram gadu, tad segli sāk ļodzīties un reformators zvāroties.
Acīmredzot problēma ir tajā, ka Latvijas partijas savos reformu solījumos iet populistisku ceļu, kurā netrūkst solījumu vēlētājam, bet nav reāla plāna un sadarbības ar nozares profesionāļiem. Nākot glābējam no malas, sistēma nodreb, bet tā vienmēr izrādās stiprāka par reformatoru, jo līdzšinējā prakse rāda - šādi komunicējot, pienāk brīdis, kad nozares autoritātes ministru noķer uz muļķi. Tad tiek raidīts signāls - reformators ir idiots. Viņa mēģinājumus mainīt sistēmu, pat ja tie ir pozitīvi, pēc tam vienkārši ignorē, meklējot ceļus, kā attiecīgo personu dabūt prom no ministra amata. Ir grūti par to vainot sistēmu. Tā pati sevi aizstāv, tātad funkcionē un nebūt neatrodas komas stāvoklī. Visticamāk, pie vainas ir partiju neprasme, politiķu naivā pārliecība, ka tas, kurš mētā oriģinālas idejas, spēs tās īstenot. Ir acīmredzami, ka nedarbojas scenārijs - ārpusnieks - personība ar privātā biznesa pieredzi, ar ārzemju pieredzi sakārtos nozari «kā uzņēmumu» vai «kā ārzemēs». Tas nav iespējams pēc definīcijas. Neviena nozare nav firma, neviena nozare nav ārzemes. Jo ātrāk mēs sapratīsim, ka reformas izriet no politiskās kompetences, kuras mums diemžēl pietrūkst, jo ātrāk kaut kas mainīsies valstī. Diemžēl mēs jau vairāk nekā divdesmit gadus neesam tikuši tālāk par debatēm, vai politiķim, kas sašmucējies, būtu jāatkāpjas. Par to taču nav vērts pat diskutēt - tai jābūt normai un laiks iet tālāk.