Vai teritoriālās reformas mērķis ir atjaunot dalījumu rajonos?

 

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) iepazīstoties ar Jura Paidera 2019. gada 15. jūlija Neatkarīgajā Rīta Avīzē publicēto rakstu “Pūces teritoriālā reforma atjauno 1967. gada rajona iedalījumu” izsaka savu viedokli par to, vai reformas mērķis ir atjaunot dalījumu rajonos.

VARAM, uzsākot izpildīt Saeimas lēmumu “Par administratīvi teritoriālās reformas turpināšanu” un izstrādājot ziņojumu Par sabiedriskai apspriešanai izvirzāmo administratīvi teritoriālā iedalījuma modeli, par pamatu administratīvi teritoriālās struktūras pilnveidošanai izvirzīja Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2030 un Latvijas Nacionālā attīstības plānā 2020 noteiktos reģionālās (21) un nacionālās (9) nozīmes attīstības centrus*, izņemot Pierīgu.

Attiecībā par pārējiem attīstības centriem minētajā stratēģijā ir pateikts, ka: “Novadu nozīmes attīstības centriem ir jāiekļaujas kopējā nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centru funkcionālajā tīklā. Tāpēc novadu nozīmes attīstības centros ir jākoncentrē pakalpojumi, kas nodrošina pievilcīgu dzīves vidi un priekšnoteikumus ekonomikas attīstībai.” Ministru kabinetā 2013. gadā izvērtējot 2009. gadā īstenoto administratīvi teritoriālo reformu, galvenie priekšnoteikumi turpmākai rīcībai bija šādi:


izskatīt iespēju veidot lielus novadus ap reģionālās un nacionālās nozīmes attīstības centriem;


izstrādāt sistēmu, kā veicināt pašvaldību apvienošanos, lai nodrošinātu reģionālās un nacionālās nozīmes attīstības centru administratīvu sasaisti (centrs un lauku teritorija vienā novadā) ar visām Latvijas lauku teritorijām.

Aplūkojot iepriekšējo reformu no 26 rajona pašvaldību reorganizācijas aspektiem, pašvaldību skaits pēc 2009. gada ir palielināts vairāk nekā četras reizes. Nevienlīdzīgās un kapacitātes ziņā atšķirīgās pašvaldības veidoja arī negatīvu ietekme uz valsts funkciju decentralizāciju un valsts pārvaldes darbības attīstību. Savukārt, kopš 90. gadiem, vairumā nepamatoti nododot rajonu pašvaldību funkcijas vietējām pašvaldībām, izveidojās situācija, ka daudzās pašvaldībās iedzīvotāju skaits nav samērīgs ar pašvaldībām noteikto funkciju apjomu, lai pašvaldība tās izpildītu patstāvīgi, kvalitatīvi un par samērīgām izmaksām, veidojot augsti profesionālas pašvaldību struktūras. Arī Valsts kontrole 2017. gada revīzijas ziņojumā „Vai novadu pašvaldības nodrošina pakalpojumus iedzīvotājiem par samērīgām izmaksām?” VARAM sniedza šādu ieteikumu: “Lai nodrošinātu iespēju pašvaldībām pašām rast iespējami optimālāku risinājumu savas pašvaldības pārvaldei, tajā skaitā sabalansēt pakalpojumu pieprasījumu un izmaksas, VARAM izvērtēt nepieciešamību izdarīt grozījumus normatīvajos aktos, kas reglamentē pašvaldības administratīvo un teritoriālo struktūru.” VARAM ir secinājusi, ka novadu pašvaldības, šodienas apstākļos nevar būt arī finansiāli pašpietiekamas ar dažu miljonu ieņēmumiem un piesaistīt nozīmīgas investīcijas. Liela daļa no pašvaldībām saņem būtiskas dotācijas no pašvaldību izlīdzināšanas fonda, kur iemaksas veic bagātākās pašvaldības, taču arī tām, attīstoties, pašām trūkst finanšu resursu. Efektīvas pašvaldības darbības nodrošināšanai, proporcionāli iedzīvotāju skaitam, piemēram, ar 15 000 iedzīvotājiem, pašvaldībai nepieciešami būtu ieņēmumi vismaz 20 miljonu euro apmērā, kas ļautu pašvaldībām patstāvīgi veikt apjomīgākus ieguldījumus teritorijas attīstībā un efektīvāk atbalstīt uzņēmējdarbību un darbavietu veidošanu privātajā sektorā, tādejādi mazinot emigrāciju. Arī investoriem ir svarīga pašvaldību kapacitāte un sniegtās atbalsta iespējas.

Sabiedriskai apspriešanai piedāvātais 35 administratīvo teritoriju jeb pašvaldību modelis nav tiešā veidā salīdzināms ar vēsturisko iedalījumu 26 rajonos un 7 republikas pilsētās. VARAM piedāvātajā modelī, izņemot Rīgu un Jūrmalu, ir plānots pārējās republikas pilsētas savstarpēji integrēt ar apkārtējām lauku teritorijām, veidojot pašvaldību kā vienotu administratīvo, saimniecisko un ekonomisko vienību. Tas ļautu pašvaldībai tās iedzīvotāju interesēs izveidot pārdomātu izglītības, veselības aprūpes un sociālo iestāžu tīklu, komunālās saimniecības, ceļu un sabiedriskā transporta tīklu, kā arī īstenot loģiski un saimnieciski pamatotu teritorijas attīstības plānošanu ap attīstības centru, kurā ir nozīmīgāka ekonomiskā aktivitāte, darbavietas un pieprasījums pēc pakalpojumiem. Minētajā ziņojumā ir skaidrota arī Dānijas un Īrijas teritoriālās reformas pieredze un mērķi, kur ar līdzīgu pieeju šajās valstīs tika izveidotas vienotas teritorijas pilsētām ar tām pieguļošajām lauku teritorijām. Vēsturiski pamatā izveidotais teritoriālais dalījums rajonos ir saglabāts Lietuvā un Igaunijā, kur Lietuvā rajonos darbojas pašvaldības, savukārt Igaunijā tās ir 15 administratīvās teritorijas pašvaldību un citu valsts pārvaldes institūciju sadarbībai.


*Nacionālās nozīmes attīstības centri ir - Rīga, Jūrmala, Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Liepāja, Rēzekne, Valmiera un Ventspils; reģionālās nozīmes attīstības centri ir - Kuldīga, Talsi, Tukums, Saldus, Dobele, Bauska, Ogre, Aizkraukle, Sigulda, Cēsis, Limbaži, Smiltene, Alūksne, Gulbene, Balvi, Preiļi, Līvāni, Ludza, Krāslava, Madona un Valka.

 

Abonē