Cerība, ka pēc oligarhu un viņiem tuvumā stāvošu politiķu sakāves Latvijā beidzot sāksies tīra, godīga un tiesiska politika, atkal ir izrādījusies maldīga. Kurš vainīgs?
Vēlēšanas diemžēl arvien vairāk kļūst par loteriju, vēlētāji arvien mazāk seko līdzi politikai (jo tā – ja neskaita skandālus un ārišķības – patiesi nav nedz interesanta, nedz cerīga, nedz vēlētājiem ienesīga) un iet pie vēlēšanu urnām kā Latloto spēlētāji, kas cenšas uzminēt pareizo skaitļu kombināciju. Turklāt viņi nezina, ka piedāvātajos sarakstos pareizo skaitļu nemaz nav – tie jau labu laiku ir beigušies. Piedāvājums ir tāds, ka ne uz ko labāku cerēt nav pamata.
Sabiedrībā ir populārs viedoklis, ko gadiem, gribot to vai negribot, ir potējuši arī daudzi tā sauktie viedokļu līderi – ka visas nelaimes nāk no oligarhiem un korupcijas plašākā nozīmē. Tiek aizmirsts, ka ne mazāka nozīme kompetentu lēmumu izstrādē ir politiķu profesionalitātei un pieredzei vai tās trūkumam, motivācijai, talantam vai tā trūkumam un citiem faktoriem. Vainojot visā oligarhus (korumpantus, krievus, birokrātus un citus pēc izvēles), gluži loģiski nonākam pie secinājuma, ka visu var vērst par labu vienā rāvienā – piemēram, atlaižot veco un ievēlot jaunu parlamentu.
Nē, es negatavojos aizstāvēt oligarhus un nenovērtēt korupcijas ļaunumu. Taču mani vienmēr ir pārsteigusi vieglprātība, izeju meklējot veco politiķu patriekšanā un jaunu ievēlēšanā, radikālākā variantā prasot aizliegt vecajiem vispār kandidēt jaunas Saeimas vēlēšanās. Brīnums gan, kā nevienam nav ienācis prātā likvidēt aplokšņu sērgu medicīnā, patriecot vecos ķirurgus un ļaujoties operēt studentiem.
Latvija ir maza valsts, cilvēku resursi ir ierobežoti. Ikviena pieredzējuša savas jomas profesionāļa zaudējumam ir sekas. Nu neviens taču negaidīja no Latvijas atjaunotās basketbola izlases uzvaras. Saprata, ka spēlētāji jauni, bez pieredzes un panākumus iespējams sagaidīt tikai nākamajos ciklos. Turpretī no jaunajiem politiķiem gaida panākumus, lai gan zināšanu un pieredzes nav, bet par viņu talantu skaidrība būs tikai vēlāk.
Šķiet, ka pieredzes un zināšanu trūkums, politisks naivums un tamlīdzīgas vērtības tiek uzskatītas pat par politiķu priekšrocībām un ka reti kuru vēlētāju mulsina tas, ka jaunie deputāti vēl neko nav sasnieguši arī savā iepriekšējā pamatdarbā – viens ir bijis sīks ierēdnis, otrs strādājis nevienam nezināmā SIA, bet trešais pēc vakarskolas beigšanas izcēlies vien ar dažiem radikāliem izteikumiem medijos. Protams, tā ir arī mūsu vēlēšanu sistēmas īpatnība, kas ļauj, piemēram, izmantojot Valsts prezidenta rīkojuma Nr.2 PR efektu, ievilkt Saeimā veselu rindu plašāk nezināmu cilvēku. Taču rezultāts kaut ko liecina arī par vēlētāju politisko kultūru un politisko partiju piedāvājuma kvalitāti.
Politiķus mēs esam mainījuši krietni intensīvāk nekā basketbolistus. Protams, ļoti, ļoti bieži viņi to diemžēl bija pelnījuši – talanta un spēju trūkuma, savas uzvedības, vēlētāju ignorēšanas un rīcības, kas nav savienojama ar labu reputāciju, dēļ. Taču daudzi aizgāja paši – motivācijas trūkuma darboties politikā vai labāku karjeras iespēju dēļ.
Politika arī no tajā darbojošos viedokļa vairs nav tā prestižā sfēra, kāda tā bija pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Šķiet, ka jau pirms vairākiem gadiem radās arī sajūta – kaut kas nav kārtībā ar politiķu profesionalitāti, un izeja tika meklēta, arvien ātrāk un ātrāk mainot deputātus, ministrus, citas politiskas amatpersonas un cerot, ka tādā veidā izdosies uzlabot lēmumu pieņēmēju kvalitatīvo sastāvu. Valdīja patiess prieks, kad 10. Saeimā deputātu sastāvs tika nomainīts par 60 procentiem, nerēķinoties, ka mazas valsts resursi nav bezgalīgi. Kā nav iespējams vienā rāvienā nomainīt visu basketbola izlasi un sasniegt labus rezultātus, tā nevar atrast 60 jaunus profesionālus deputātus, kuri turklāt būtu brīvi no savu priekšgājēju netikumiem. Rezultātā, pazīstamā sociologa Arņa Kaktiņa Latvijas Radio teiktajiem vārdiem runājot, «atskatoties retrospektīvā, mēs esam lejupejošā spirālē, kur katras nākamās vēlēšanas beidzas ar aizvien sliktāku rezultātu».
Droši vien ir laiks beigt cerēt, ka jaunie politiķi visu nokārtos bez pastāvīgas sabiedrības līdzdalības un spiediena – projām braukšana neko neatrisina. Tāpat ir skaidrs, ka nākamajās vēlēšanās atkal ir niša jaunam politiskam spēkam, un būtu tikai lietderīgi, ja to aizpildītu nevis tikai zaļi iesācēji, bet arī cilvēki ar zināšanām, talantu un pieredzi. Pieļauju, ka zināmai daļai veterānu varētu būt labas izredzes atgriezties politikā, ja vien būs vēlme to darīt un pietiks spēka nevilkt sev līdzi politisko balastu, kas savu reputāciju jau ir neglābjami pazaudējis. Pārējais partijas veidošanā un panākumu nodrošināšanā vēlēšanās jau būs tehnikas jautājums.