Šodien tiek apstiprināta Māra Kučinska valdība, un ar katru jaunu valsts pārvaldības maiņu tiek sagaidītas izmaiņas attieksmē pret valsts iedzīvotājiem. Vismaz tajos jautājumos, kuros lielākajai daļai sabiedrības ir daudzmaz vienota nostāja. Latvijā šāds jautājums ir patvēruma meklētāju uzņemšana.
Nav pamata uzskatīt, ka būtu mainījušies kopš decembra Neatkarīgās pasūtītās SKDS aptaujas dati, saskaņā ar kuriem teju 80% iedzīvotāju nekādus imigrantus un bēgļus redzēt nevēlas. Šausmu nakts Ķelnē sekoja pēc tam, un, ja tas pat lika aizvērt robežas Eiropas līdz šim imigrantu uzņemtgatavajām valstīm, tad nav ne mazāko šaubu, ka Latvijas iedzīvotāju attieksmi tas tikai pavērsa bēgļu uzņemšanai vēl nelabvēlīgākā virzienā.
Kādas izmaiņas tad jaunajā gadā ir ieviestas Eiropas Komisijas politikā bēgļu uzņemšanas jautājumos? Pagaidām īpaši nekādas. Apjausma, ka uzņemt un integrēt milzīgās imigrantu masas neizdosies, nāk lēni un ar lielu piespiešanos. Lai izkultos no situācijas, tiek domāts par papildu maksājumiem Turcijai (bez jau piešķirtajiem trīs miljardiem). Turcija situāciju risina vienkārši – aizslēdz savu robežu no Sīrijas puses, bet nav gan dzirdēts, ka tā būtu slēgusi robežu Eiropas virzienā, tāpēc imigrantu masas kā devās pāri Egejas jūrai, tā turpina doties.
Eiropas Komisijas gudro galvās tomēr dzimst dažas domas, un tās ir tādas, ka drošību un imigrantu integrāciju jeb vienkārši turēšanu rāmjos var arī nopirkt. Nopirkšana izpaustos kā papildu degvielas nodokļa ieviešana Eiropā imigrantu uzturēšanai. No ētiskā aspekta tas būtu tāpat, kā likt kaimiņam apmaksāt tavu viesu banketu, savukārt no ekonomiskā – nevis izmantot zemo naftas cenu ekonomiskās aktivitātes un ražošanas veicināšanai, bet gan to sabremzēt ar jauniem finansiāliem un birokrātiskiem šķēršļiem. Sevišķi traģikomiski izteikumi par šo nodokli izklausās no bijušā Latvijas premjera, tagad EK viceprezidenta Valda Dombrovska mutes, kurš kādā apziņas kaktiņā taču ir paturējis domu par savu dzimto zemi, kur nule pacelts akcīzes nodoklis degvielai un rūpniecības flagmaņi nesamaksājamo energoresursu dēļ krīt kā mušas. Ja vēlreiz par statistiku, tad pēc LNT pasūtījuma tapušais TNS pētījums liecina, ka šādu degvielas nodokli neatbalsta 92% Latvijas iedzīvotāju! Nu labi, pieņemsim, ka viņu piespieda tā runāt, lai pašiem būtu vieglāk domāt par tautiešiem Briselē. Taču Vācijas vareno izteikumus par Eiropas naudas krānu aizgriešanu tiem, kas nevēlas «solidarizēties» ar Merkeles postošās kļūdas sekām – pateikt willkommen jeb welcome milzīgām Ziemeļāfrikas un Āzijas tautu masām, protams, neviens nav atcēlis. Vācijas kanclere šobrīd ir kā namu pārvaldniece leģendārajā padomju komēdijā Briljanta roka, kura iepērk loterijas biļetes un liek tās pārdot tālāk ēku kooperatīva iemītniekiem. «Ja neņems, atslēgsim gāzi» – saka kinofilmas varone, bet šajā gadījumā «gāze» būtu Eiropas fondu nauda, kuru taisās atņemt Eiropas «melnajām avīm», proti, bēgļu apmaksāšanas politiku uztvert negribošajām ES dalībvalstīm.
Kariķējot solidaritātes jēdzienu, pēc būtības Eiropas Komisija jau ir sagrāvusi Eiropas vienotību. Jā, var teikt, ka «bēgļi sagraus Eiropu», taču būtībā jau ne bēgļi, bet gan netalantīga, netaisnīga un absurda politika tā būs. Ir gluži pamatots Nacionālās apvienības deputāta Ilmāra Latkovska teiktais intervijā Neatkarīgajai, ka jāapšauba, vai Eiropai vispār ir spējīgs vadītājs Žana Kloda Junkera personā. Kā krīzes menedžeris viņš ir izrādījies pilnīgi nederīgs, un Eiropas Komisijas turēšanās pie absurdās kvotu idejas un imigrantu tālāk sadales principiem liecina par šīs organizācijas vadības absolūtu neorientēšanos ES valstu vēsturē, sabiedrībā un pastāvēšanas pamatprincipos.
Bet, protams, ne jau Latvijas amatpersonas tās būs, kas publiskos jautājumu par EK kompetenci. Jaunās valdības politika ne ar ko īpaši no iepriekšējās Straujumas valdības neatšķirsies – stāstīt sabiedrībai, ka «mēs esam pret kvotām», bet tajā pašā laikā izpildīt plānu par patvēruma meklētāju kvotēto uzņemšanu un vēl izšķiest tam budžeta miljonus. Jā, arī Vienotības kvēlākie velkomisti ir drusku pamainījuši toni, sakot, nu šitos 726 uzņemsim, bet tad gan vairs ne. Taču «nē» jau tālākai bēgļu uzņemšanai no Latvijas amatpersonu mutes izklausās pēc tādas izrādīšanās pašmāju vajadzībām. Briselē jau tas neizskanēs, nu, varbūt slavenajos kuluāros, kur visi politiķi tik tekoši runā angliski un tiekot kārtotas visas nopietnās lietas, – kad vajadzēs to pateikt no tribīnes, Latvijas ministriem birst ārā tikai tas, ko grib dzirdēt Eiropas varenie.
Sačakarēto solidaritāti izbaudīsim tādējādi, ka Austrumu robežu sargāsim paši par savu naudu, bet bagātajai vecajai Eiropai piemaksāsim, lai tā mums nesūta to, ko paši nespēj sagremot.