Palīdzības meklēšana pie psihoterapeita nav vājuma pazīme

Sabiedrībā ir uzskats, ka palīdzības meklēšana pie psihoterapeita ir vājuma pazīme, jo cilvēks pats ar sevi netiek galā. «Patiesībā cilvēks, kurš vēršas pie psihoterapeita, ir stiprs, jo tā ir paskatīšanās sev acīs, tā ir gatavība sevi saprast, redzēt, mainīties, strādāt ar sevi un attīstīties. Tā ir izvēle pārtraukt ciešanas un pieņemt to, ka Harijs Poters neeksistē un ka nav arī burvju nūjiņas, kas visu atrisina,» saka ārsts-psihoterapeits un psihosomatiskās medicīnas speciālists Dr. Jānis Vītiņš.

Mentāla rakstura slimības ir sensitīvs, bet aktuāls jautājums. Lai arī publiskajā telpā par to runā ne pārāk bieži, tas nenozīmē, ka sabiedrība ar to nesaskaras. 12% Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka izjūt vajadzību pēc psihologa vai psihoterapeita konsultācijas, tomēr speciālistu nav apmeklējuši, liecina šā gada Mana Aptieka & Apotheka Veselības indeksa* dati, kur tika vētīta arī sabiedrības saskarsme ar psihes veselības traucējumiem.

Tajā pašā laikā 69% iedzīvotāju nekad nav izjutuši vajadzību apmeklēt psihologu vai psihoterapeitu. Tikai 5% aptaujāto atzīst, ka ir piedzīvojuši trauksmes lēkmes, 2% ir saskārušies ar panikas lēkmēm, bet tikai 3% iedzīvotāju atzinuši, ka slimojuši ar veģetatīvo distoniju. Turklāt 18% aptaujāto norādījuši, ka saskārušies ar bezmiega problēmu.

Dabiska vajadzība idealizēt

Ārsts-psihoterapeits un psihosomatiskās medicīnas speciālists Jānis Vītiņš, komentējot šīs aptaujas rezultātus, norāda, ka, viņaprāt, tā atklāj nevis reālo situāciju, bet «pareizo tēlu», kādu cilvēks vēlas par sevi radīt citiem. Kā cēloni šādiem datiem, kas viņu absolūti nepārsteidz, speciālists min psihes fenomenu, kad cilvēks noslēpj no sevis informāciju par savu emocionālo pašsajūtu. «Iemesli tam ir vairāki. Vispirms jau paša cilvēka dabiska vajadzība idealizēt savu stāvokli, atbildot uz šādu negaidītu jautājumu. Katra cilvēka psihē strādā fenomenāli aizsardzības mehānismi, kuri nostrādā, saskaroties ar kādu informāciju, kas ir pārāk sāpīga, nepatīkama vai neizturama, lai tiktu apzināta. Mūsu psihe šo informāciju par emocionālu nelabsajūtu vienkārši noslēpj, un līdz ar to apziņā tā netiek ielaista. Un tas ir ļoti dabiski, tā mēs esam izveidoti,» skaidro Dr. Jānis Vītiņš. Viņš gan norāda, ka patiesībā jau šī informācija turpat vien ir, taču psihes veselības traucējumi mūsu sabiedrībā vēl aizvien ir kaut kas tik biedējošs, ka cilvēkam ir tendence noliegt, ka viņam tie varētu piemist. «To pierāda arī vairāki pētījumi. Piemēram, Takajanagi pētījumā, kas pirms četriem gadiem tika veikts Baltimorā ASV, atklājās, ka 70% cilvēku, kuriem bija diagnosticēta trauksme vai depresija, pēc pieciem gadiem to socioloģiskās aptaujās noliedza. Tikmēr pie tādām izmēramākām slimībām kā paaugstināts asinsspiediens vai cukura diabēts tas netika novērots,» stāsta ārsts-psihoterapeits. Viņš paskaidro: neredzot to, kas nav patīkams, cilvēks nejūtas kā cietējs, bet gluži otrādi - visu varošs, un tas viņam daudz vieglāk ļauj doties uz priekšu. Idealizācija ir dabiska reakcija uz nedrošo vidi mums apkārt, diemžēl liela daļa cilvēku šo idealizāciju pavērš pret sevi, piemēram, nelietojot ārsta nozīmētos medikamentus. «Un tomēr es gribētu teikt, ka idealizācija nav nekas slikts, jo, ja trauksme liecina par to, ka mēs nespējam kontrolēt situāciju, tad, ja mēs varam to idealizēt, tas nozīmē, ka mēs skatāmies virzienā, kurā šo situāciju sākam pārvarēt.»

Antidepresantu noiets pieaug

Lai arī par psihes veselības traucējumiem sabiedrībā skaļi nerunā, mūsdienās arvien plašāk sastopamies ar tādām diagnozēm kā veģetatīvā distonija, trauksmes vai panikas lēkmes, miega traucējumi, depresija. Tie arī ir biežāk sastopamie psihes veselības traucējumi. Iespējams, pat īsti nesaprotam, ko šie vārdu savienojumi nozīmē, taču katrs tos ir dzirdējis un ikdienā izmanto.

«Protams, ka psihes veselība, tāpat kā veselīgs dzīvesveids, ir tēma, kurā katrs vēlamies būt zinoši un nevainojami. Cits jautājums, vai mēs spējam šo traucējumu simptomus atpazīt un pieņemt domu, ka sliktas pašsajūtas iemesls varētu slēpties mūsu psihes veselībā,» saka Dr. Jānis Vītiņš. No savas ārsta-psihoterapeita pieredzes viņš var atzīt, ka ar nelielu trauksmi savā ikdienā saskaras vairākums cilvēku. Komentējot reālo situāciju, viņš norāda, ka, piemēram, trauksmes izpausmes ārsta-psihoterapeita praksē pacientiem tiek konstatētas 80% gadījumu. Tajā pašā laikā iepriekšminētajā pētījumā redzama citādāka aina.

Arī vērtējot antidepresantu noietu aptieku tīklā Mana aptieka, secināts, ka šā gada pēdējos trijos mēnešos tas pieaudzis par 5,6%. Tikmēr pozitīvi vērtējama tendence, ka 34% aptaujāto pirms medikamentu lietošanas vienmēr konsultējas ar ārstu vai farmaceitu. Tas liecina, ka vismaz trešdaļa iedzīvotāju nelieto zāles uz savu galvu.

Depresija ir 1/10 Eiropas iedzīvotāju

Speciālists norāda, ka trauksme sevi piesaka ne tikai kā pastāvīga spriedze vai panika - bieži tā izpaužas ar sirdsklauvēm, kuņģa un zarnu trakta problēmām, muguras muskuļu saspringumu, dzimumdzīves problēmām, aizkaitināmību. «Līdz ar to cilvēks, visticamāk, slikto pašsajūtu sev izskaidro ar citiem cēloņiem - nepareizu uzturu, apsaldētu un savilktu muguru, pārlieku lielu stresu darbā. Var gadīties, ka cilvēks izstaigā visus iespējamos ārstus, taču cēloņi netiek atrasti, jo analīzes rāda, ka ar fizisko veselību viss ir kārtībā. Vienlaikus muguras vai galvas sāpes nepāriet, aizkaitināmība vai trauksmainība turpinās,» stāsta Dr. Jānis Vītiņš. Viņš norāda: ja šāda situācija šķiet pazīstama, iespējams, jūs ciešat no psihes veselības traucējumiem. Turklāt miega problēmas, ko izjūt teju piektā daļa aptaujāto, var izpausties tieši kā trauksmes rezultāts.

«Dažkārt trauksmes izpausmes neparādās uzreiz pēc traumējošā notikuma, liekot domāt, ka cilvēks saskaras ar vājuma brīdi, kuram nav nopietna cēloņa, un līdz ar to nav nepieciešama arī ārstēšana. Tomēr ir būtiski spēt atpazīt simptomus un noteikt pareizos cēloņus. Jo patiesā aina ir citāda: Latvijā 2015. gadā veiktajā pētījumā (Biomedicīna 2015) konstatēts, ka traucējumi, kas izpaudušies ar trauksmi, bijuši 16,1% ģimenes ārstu pacientu. Savukārt trīs gadus ilgušais multimetožu pētījums, kas pirms sešiem gadiem tika veikts visās Eiropas valstīs, atklāj, ka katru gadu ar mentāla rakstura traucējumiem sirgst vairāk nekā trešdaļa (38%) Eiropas iedzīvotāju. Turklāt šie dati neatšķīrās no līdzīga pētījuma, kas tika veikts 2005. gadā. Visbiežākie ir traucējumi, kas izpaudušies ar trauksmi - 14%, miega traucējumi vērojami uz pusi mazākā skaitā - 7%, depresija ir desmitai daļai Eiropas iedzīvotāju - 10%, un somatoformie traucējumi jeb somatisko simptomu traucējumi (somatic symptom disorder), kas Latvijā pazīstami arī kā veģetatīvā distonija, nomāc 6,3% eiropiešu,» stāsta ārsts-psihoterapeits.

Var palīdzēt medikamenti

Dr. Jānis Vītiņš uzskata: tam, ka 12% cilvēku vēlas doties pie psihologa vai psihoterapeita, tomēr to nav izdarījuši, ir vairāki iemesli. Viņaprāt, viens no tiem ir jau iepriekšminētā dabiskā vairīšanās ieraudzīt savā psihē ko tādu, kas ir traucēts. «Varbūt tā ir fantāzija par to, ka to nevar mainīt. Varbūt cilvēkam liekas, ka tas ir apkaunojoši, jo ne velti šis materiāls neapzināti tiek glabāts noslēpumā. Protams, ir situācijas, kad cilvēks šādu terapiju nemaz nevar atļauties, jo tās ir pietiekami lielas investīcijas. Lai gan bieži šis arguments ir vēl viena aizsardzība,» atzīmē ārsts-psihoterapeits. Viņaprāt, šis nav jautājums tikai par atļaušanos investēt savā veselībā - tas tiešām ir finansiāli atbildīgs lēmums.

«Ir izpētīts, ka daļai cilvēku, kuri cieš no trauksmes, psihoterapija nevar palīdzēt, bet var palīdzēt medikamentozā terapija. Un otrādi. Tas gan ir saistīts ar mūsu ģenētiku. Kādreiz ģenētiskā līmenī varēs ātri noteikt, kuram pacientam līdz viens vai otrs, bet ne šodien. Kāpēc es to pieminu? Tāpēc, ka var gadīties, ka cilvēks viļas psihoterapijā vai konkrētā psihoterapeitā un vairs nemeklē nekādu citu palīdzību, bet, iespējams, viņš ir apstājies par ātru,» skaidro Dr. Jānis Vītiņš, piebilstot, ka mentāla rakstura slimību ārstēšanas process ir ārkārtīgi individuāls.

Nepieciešams kāds trešais

«Kāpēc ir nepieciešams ārsts-psihoterapeits? Tāpēc, ka cilvēks pats nevar tikt pāri saviem aizsardzības mehānismiem. Viņš nevar sev padarīt apzinātu to, ko pirms tam pats ir padarījis neapzinātu. Ir nepieciešams kāds trešais, kurš pietiekami saprotamā veidā šo materiālu parāda, turklāt dara to tā, lai tas nebūtu nedz ievainojoši, nedz traumējoši, nedz primitīvi,» skaidro Dr. Jānis Vītiņš, uzsverot, ka psihoterapija ir zinātniski pārbaudīta ārstēšanas metode, ko veic psihoterapeits ar atbilstošu medicīnisku izglītību.

Viņš piebilst, ka Eiropā ir vērojama tendence šai ārstēšanas metodei «specializēties» atbilstoši konkrētiem traucējumiem. Pašlaik Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, psihoterapiju apgūst universitātēs, un tā ir ārstu apmācības obligāta sastāvdaļa, kā arī atsevišķa ārsta specialitāte, kuru šobrīd var apgūt gan Latvijas Universitātē, gan RSU.

*Pētījumā, kas tapis sadarbībā ar tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS, šā gada aprīlī tika aptaujāti 1003 Latvijas iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 74 gadiem