Traģēdija Viļņā: Sprādzienā un ugunsgrēkā daudzdzīvokļu mājā gājis bojā bērns

Otrdien, 2. janvārī Viļņā notika sāpīgs un traģisks negadījums - sprādziena rezultātā tika iznīcināti vairāki dzīvokļi, bet pēc tam izcēlās plašs ugunsgrēks. Lai gan lielākā daļa iedzīvotāju tika veiksmīgi evakuēti, diemžēl šī katastrofa nepalika bez upuriem. Tiek ziņots, ka ugunsgrēkā gājuši bojā divi cilvēki, viens no viņiem - 7 gadus vecs zēns, raksta tv3.lt.

Šis traģiskais negadījums šokēja daudzus, desmitiem ģimeņu palika bez mājvietas un zaudēja visu savu iedzīvi. Facebook sociālajā tīklā cilvēki aktīvi dalās ar lūgumiem palīdzēt cietušajām ģimenēm.

To, kā šādas nelaimes ietekmē sabiedrību un kas palīdz cilvēkiem atgūties, skaidro psihoterapeits Ģedimins Navaitis.

“Ir vispārējs likums, kas ir pilnīgi patiess, - cilvēks ātrāk reaģē uz briesmām, nevis uz labām ziņām. Vispārīgi runājot, ziņas par to, ka ciematā deg māja, nozīmē, ka pēc iespējas ātrāk jāskrien to nodzēst, lai uguns neizplatās. Ziņa, ka kaimiņš uzcēlis šķūni, ir ziņa, ka nākamsvētdien būs jādodas pie viņa apsveikt. Tāpēc nav nejaušība, ka TV, radio vai sociālie tīkli nepārtraukti ziņo par notikumiem, kuriem ar mums nav nekāda sakara, kas mūs nekādi neskar, piemēram, ka kaut kur Dienvidamerikā no klints noripojusi mašīna. Tomēr tad, kad cilvēki reaģē uz tām katastrofām, kas notiek tuvāk mums, viņi kļūst modrāki, uzmanīgāki,” skaidroja psihoterapeits.

Jautāts par to, vai šādi notikumi spēj satuvināt cilvēkus, Navaitis atbild:

“Domāju, ka gandrīz katrs no savas prakses un pieredzes var apliecināt, ka šādi pasākumi bieži vien saved kopā cilvēkus. Bet vai šī tuvināšanās turpināsies, tas ir cits jautājums. Ir acīmredzams, ka šāds notikums parasti cilvēkus kaut kādā mērā saista, taču šī vēlme palīdzēt, iespējams, nebūs ļoti ilga, jo mums visiem ir savi darbi, aktivitātes un mēs dzīvojam savu dzīvi. Taču tradīcija palīdzēt citiem ir lietuviešu iezīme.”

Atbildot, vai pēc šī notikuma iedzīvotāji Lietuvā vairāk rūpēsies par savu dzīvesvietu drošību, psihoterapeits apliecina, ka iespējams, interese uz kādu laiku palielināsies, taču nav zināms, cik ilgi tas turpināsies.

“Ir pētījumi, kas liecina, ka ļoti bieži mūsu reakcija uz katastrofām nav racionāla. Piemēram, ja notiek lidmašīnas avārija, veselais saprāts liks jums izvairīties no šīs aviokompānijas. Lai gan vairumā gadījumu tas ir ārpus aviokompānijas kontroles, jo nelaime varēja notikt daudzu citu iemeslu dēļ. Taču pētījumi liecina, ka aptuveni divas līdz trīs dienas samazinās lidmašīnu biļešu iegāde lidostā, kurā lidmašīna pacēlās. Tas nav racionāli. Domāju, ka līdzīgi pasākumi uzlabo dienestu darbu, jo tie tiešām iedziļinās, analizē un meklē risinājumus. Un cilvēki, daži ātrāk, citi ne tik ātri, vērš uzmanību uz citiem notikumiem.

Šāda informācija vienmēr pievērš uzmanību un aizrauj. Vai cilvēks kļūs vērīgāks un iejūtīgāks - uz kādu laiku jā. Tomēr cilvēku psiholoģija principiāli nemainīsies. Varbūt daži ir uzmanīgāki pret savu apkārtni un apstākļiem, bet daudzi cilvēki šādu notikumu dēļ īpaši nemainās. Ir svarīgi uzdot sev vienkāršu, bet tajā pašā laikā sarežģītu jautājumu - kā es varu palīdzēt kaimiņam, kas nonācis nelaimē. Ja cilvēki pēc šīs sarunas nonāktu pie kāda secinājuma, tam būtu liela jēga.”