Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Veselība

Guntis Belēvičs par reformu veselības aprūpē: notiek taisīšanās uz taisīšanos

© Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Saruna ar bijušo veselības ministru Gunti Belēviču par to, vai veselība ir valdības prioritāte; par pārfinansētām un nenofinansētām jomām; par izmeklējumiem, kurus veicam desmit reižu vairāk nekā Skandināvijā; par to, kāpēc ir milzu pretdarbība e-veselības ieviešanai; kur meklēt katastrofāli iztrūkstošo naudu veselības aprūpei; kas jādara, lai nebūtu riska pārliet inficētas asinis, un kas jādara, lai mēs pārtrauktu slīdēt pa plakni uz leju.

- Pagājušā gada nogalē saistībā ar budžeta un pavadošo nodokļu izmaiņu pieņemšanu valstī izcēlās politiskā mikrokrīze. Jūs bijāt politikā. Kā šī situācija izskatās no malas?

- Uz to gribu paskatīties caur veselības jautājumu prizmu. Ja budžeta izdevumu daļa salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir palielinājusies par 700 miljoniem eiro, bet veselībai atvēlētā [papildu] nauda ir tie paši ar Eiropas Komisiju saskaņotie 35 miljoni uz budžeta deficīta palielināšanas rēķina, tad kur te ir veselības prioritāte? Vārdos mums ir vienas prioritātes, bet pieņemtais budžets atspoguļo pavisam ko citu. Tas nozīmē, ka veselība nav prioritāte. Par budžeta pieņemšanu varu spriest tikai pēc premjera Kučinska intervijas televīzijā, kur viņš atzina, ka tā tikai izskatījās, ka valdībā par visu ir panākta vienošanās. Budžets tika nodots Saeimai, lai tur panāktu vienošanos. Tas nozīmē, ka tie 20 vai 28 miljoni tika Saeimā iztērēti šīs valdības stabilitātes noturēšanai.

- Jūs sakāt, ka veselība nav valdības prioritāte. Sabiedrībai veselības jautājumi gan ir ļoti svarīgi. Kāpēc politiķi neieklausās sabiedrības pieprasījumā?

- Biju veselības ministrs 14 mēnešus Laimdotas Straujumas valdībā un piecus mēnešus pie Māra Kučinska. Straujumas valdības laikā arī tika teikts, ka veselība ir prioritāte. Finansiālās iespējas bija tādas, kādas bija. Kad tika apstiprināta jauna valdība, ļoti gribēju atkārtoti ieņemt ministra amatu, jo man likās, ka pie sava premjera un sava finanšu ministra veselība patiešām būs prioritāte, bet, kā mēs redzam, tas atkal palicis tikai vārdos. Kāpēc? Tāpēc, ka...(ilga pauze) mēs nevaram vienoties par nodokļu pārdali starp jomām. Dažādi ministri no dažādiem politiskajiem spēkiem katrs iestājas par savu jomu. Salīdzinot ar ES vidējiem rādītājiem, mums ir pārfinansētas jomas un nenofinansētas.

- Kuras ir tās pārfinansētās?

- Salīdzinot ar ES vidējiem rādītājiem, pārfinansētās jomas ir izglītība, kultūra. Ļoti nenofinansētas ir veselība un labklājība, pensijas. Ir viena stipri pārfinansēta joma, kas tiek reti pieminēta. Tās ir pašvaldības. Vajadzētu precizēt pašvaldību likuma pantu, kas nosaka, ar ko veselības jomā pašvaldības nodarbojas. Katrs šo pantu saprot citādi. Liepājas reģionālā slimnīca pieder Liepājas pašvaldībai, Ventspils slimnīca - Ventspils pašvaldībai, Daugavpils - Daugavpilij. Veselības ministrs ir neapskaužamā situācijā. Valsts slimnīcās viņš reformas var veikt - reorganizēt, optimizēt, plānot aparatūras iegādi, bet kā to darīt saimniecībā, kas ministram nepieder? Es nācu ar priekšlikumu, un tas ir ierakstīts valdības rīcības plānā, valstij pārņemt reģionālās slimnīcas no pašvaldībām. Būdams ministrs, tikos ar pašvaldību vadītājiem, un gandrīz visi pašvaldību vadītāji teica, ka tam piekristu. Tas ļautu labāk plānot personāla resursus, aparatūras resursus, dažādu pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem. Tas dotu būtiski labāku pārvaldību. Aprūpes slimnīcas varētu palikt pašvaldību īpašumā, bet lielās, reģionālās slimnīcas valstij būtu jāpārņem. Šobrīd pēc modernas aparatūras nodrošinājuma uz vienu iedzīvotāju mēs esam vienā no vadošajām vietām ES. Pieaugušiem cilvēkiem vizuālās diagnostikas izmeklējumus veicam desmit reižu biežāk nekā Skandināvijas valstīs.

- Atšifrējiet, ko nozīmē vizuālās diagnostikas izmeklējumi?

- Tie ir visi izmeklējumi, kuros iegūst bildi. Rentgena uzņēmumi, ultrasonogrāfijas, kompjūtertomogrāfijas, magnētiskās rezonanses uzņēmumi. Mēs esam ārkārtīgi labi apgādāti ar šo tehniku.

- Vai šo izmeklējumu nav par daudz?

- Protams. Ne tikai par daudz, bet, kā jau sacīju, daudzas reizes par daudz. Atkārtoju. Pieaugušajiem šos izmeklējumus veicam desmit reižu biežāk nekā Skandināvijā, bērniem četras reizes biežāk.

- Kas par iemesliem?

- Finansiāli tas ir izdevīgi, jo par tiem tiek dāsni maksāts. Daļa no šiem izmeklējumiem - rentgens, mamogrāfs, kompjūtertomogrāfs - ir saistīti ar jonizējošo starojumu. Tie pacientiem nāk par sliktu, un tos nedrīkst pārāk bieži veikt. Mums nav nekādu normu, kas noteiktu, cik bieži cilvēkam šādus izmeklējumus drīkst veikt. Tas ir mūsu sistēmas trūkums. Bet šos izmeklējumus veic, jo par tiem labi maksā. Ja šie izmeklējumi veikti vienā ārstniecības iestādē, tad, nonākot citā, taisa jaunus, jo tas ir izdevīgi.

- Kā tas saslēdzas ar valsts un sabiedrības interesēm?

- Kā cilvēks, kurš ir strādājis privātajā sektorā, ļoti augstu vērtēju privāto iniciatīvu un privāto uzņēmējdarbību, bet man ir bijusi iespēja 19 mēnešus paskatīties uz sistēmu no valsts, sabiedrības, tas ir, nodokļu maksātāju, izdevīguma pozīcijām. Šajā sakarā mums ir nepieciešamas reformas.

- Politikā parasti vieni ir par, citi pret...

- Reformas negrib neviens, pārmaiņas negrib neviens, jo esošajā sistēmā vienmēr kādam ir labi.

- Par veselības aprūpes sistēmā nepieciešamajām reformām runā jau gadu desmitiem.

- Tas, ka reformas ilgst gadiem, nav nekas slikts. Ja reformas tiek veiktas, tas arī nav nekas slikts. Slikti ir, ja par reformām tikai runā, bet tās neveic. Tā ir problēma. Jebkuras izmaiņas sastopas ar pretdarbību. Daudzi pretojas tikai tāpēc, ka baidās no izmaiņām, bet daudziem izmaiņu rezultātā kaut kas tiek atņemts. Bizness, piemēram.

- Ja jums būtu iespēja turpināt strādāt par ministru, ko jūs darītu?

- To, ko izdarīju, varu uzskaitīt, bet tas, ko nepaguvu veikt, ir rakstīts valdības rīcības plānā.

- Avīzes lasītājs taču nelasīs rīcības plānu.

- Pateikšu, kāpēc pieminu rīcības plānu. Par to, ko es grasījos kā veselības ministrs darīt, tika panākta vienošanās ar premjerministru. Šis reformu plāns kļuva par premjerministra reformu plānu. Bija jāievieš obligātā veselības apdrošināšana. Tas tagad ir uzlikts uz ledus. Tas nozīmē - uz priekšu neiet. Un neies uz priekšu. Nākamā lieta. Jau šogad vajadzēja pateikt, no kādiem avotiem tiks finansēta veselības aprūpe. Uz kādu nodokļu pārdales vai nodokļu palielināšanas rēķina? Līdz gada beigām šis modelis bija jāizstrādā detaļās, no 2017. gada 1. janvāra jāsāk aprobēt un 2018. gadā jāievieš. Tālāk. Bija jāievieš e-veselības iztrūkstošā daļa, kas šobrīd netiek darīts. Runa ir, par ko vienojos ar premjerministru, ka tiks veikta sistēmā iebūvēta pacienta identifikācija, tas ir, valsts nauda seko identificētam pacientam. Tas ļautu mums precīzi visu zināt un ļautu izvairīties no pierakstījumiem un prastas zagšanas. Bez funkcionējošas e-veselības, bez pacienta identificēšanas nekad nevarēs uzbūvēt veselības aprūpes apdrošināšanu. Reizē ar budžetu būtu jāpieņem likums par veselības apdrošināšanu, un tajā tiktu pateikts, no kādiem nodokļiem nākamo piecu vai četru gadu laikā ienāks veselības aprūpē iztrūkstošie 680 miljoni eiro. Tas nav izdarīts. Nākamā lieta reģionālo slimnīcu valsts pārņemšana. Tad vēl ir lieta, kas, iespējams, ir viens no mūsu veselības aprūpes sistēmas lielākajiem trūkumiem, - mūsu valstī nav neviena, kurš būtu ieinteresēts veselajos cilvēkos, bet ir daudzi, kas ir ieinteresēti slimajos. Ārstēt, dot medikamentus, veikt diagnostikas - tas kādam ir bizness. Tajā ir ieinteresēti. Ja mums būtu apdrošināšanas sistēma, tad tā būtu ieinteresēta veselajos.

- Apdrošināšanas sistēmu nevar ieviest, jo politiķi acīmredzot baidās, ka tas var izskatīties kā mēģinājums uzlikt kādus jaunus nodokļus.

- Baidās. Es vēl paguvu premjerministram iesniegt šīs sistēmas finansēšanas modeļus. Piedāvāju no sociālā nodokļa nodalīt pirmajā gadā 1%, otrajā gadā 2%, trešajā gadā 3% un to nosaukt par veselības nodokli. Pirmajos trijos gados kopējā nodokļa likme nemainītos, tikai daļa aizietu veselības vajadzībām. Sākot ar ceturto gadu, palielinātu šī nodokļa likmi par 1%. Pirmajos trijos gados, veicot reformas un parādot sabiedrībai, ka ir stingra uzskaite, ka nav iespējami pierakstījumi, ka pacients tiek identificēts pakalpojuma saņemšanas brīdī un valsts maksā tikai par reāli sniegtajiem pakalpojumiem, nevis tā kā šobrīd, sabiedrība pārliecinātos, ka sistēma strādā, un piekristu palielināt sociālā nodokļa likmi. Tagad redzu, ka šis sapnis ir izsapņots. Sociālo nodokli tāpat palielinās, jo citādi pensiju sistēma sabruks, bet veselībai nekas netiks. Politiķiem trūkst drosmes pateikt, ka katastrofāli iztrūkstošo veselības aprūpei paredzēto naudu var paņemt tikai no pašas sabiedrības, un tā ir lielākā problēma.

- Vai nevēlēšanās kaut ko mainīt apdrošināšanas sistēmā nav kaut kādā mērā saistīta ar to, ka vairākums valsts sektorā strādājošo ir apdrošināti un jau saņem apdrošināšanas medicīnas pakalpojumus?

- Piekrītu. Viņi ir apdrošināti par visu nodokļu maksātāju naudu. Šis ir viens no iemesliem. Ne tikai ierēdņi, bet arī Saeimas deputāti, Ministru kabinets - visi ir apdrošināti. Viņi var iet privātajā sektorā un saņemt pakalpojumu būtiski ātrāk, jo, ja kāds maksā par pakalpojumu, tad tā ir pavisam cita rinda, salīdzinot ar to, ja maksā valsts.

- Par e-veselību. Ir iztērēti 11 miljoni...

- Un rezultāta nav. Mēs runājam tikai par diviem produktiem - e-recepti, kas izmaksāja tikai pusmiljonu, un e-slimības lapu, bet šie divi produkti jau nav visa e-veselība. Ir daudz vairāk e-veselības sastāvdaļu, kas jau ir gatavas. Piemēram, e-rinda, pacienta e-veselības karte (slimības vēsture). Šobrīd šos produktus varētu darbināt. Kāpēc tas netiek darīts? Ārstiem bizness ir tikai tad, kad ir rinda, tāpēc rindu izskaušanā sistēma nav ieinteresēta. Tāpēc e-rinda, lai gan ir gatava, nefunkcionē. Objektīvi e-veselības ieviešana stipri atvieglotu gan ārstu, gan visu medicīnas darbinieku darbu, bet ārsti baidās, ka tādā veidā viņi tiks kontrolēti. Vācijā e-veselības ieviešanai ir iztērēti miljardi, bet arī tur tā nefunkcionē. Mūsu uzmanību novirza uz desmit gados iztērētajiem 11 miljoniem, bet tagad e-veselībai ir piešķirti 23 miljoni jaunas naudas. Ko ar to darīs? Pirmajiem desmit miljoniem jau ir paredzēts izlietojums. Kam? Ārsts varēs paskatīties, kādas rindas ir uz konkrētiem pakalpojumiem, lai zinātu, kur pacients var aiziet un ātrāk nodot analīzes. Pagaidiet! Vēlreiz e-rinda? Bet tā jau ir gatava. Visvairāk mani satriec tas, ka nav pēctecības ministra darbā. Lielu rezonansi izsauca ziņa, ka valsts ir gadiem ilgi izmantojusi ar C hepatītu slimu cilvēku donoru asinis. Problēma atklājās, kad Asins donoru centrā (ADC) uzstādīja jaunu, jutīgu aparatūru. Par problēmas mērogu es informēju premjeru, Valsts prezidentu un finanšu ministri. Vienojāmies, ka Veselības ministrija iesniegs valdībai informatīvo ziņojumu par situāciju, tās risinājumu un tam nepieciešamajiem līdzekļiem. Šis informatīvais ziņojums tika sagatavots, diemžēl jaunā ministre Čakša to neparakstīja un valdībai neiesniedza. Ja satrauktie pacienti paši nebūtu vērsušies pie žurnālistiem, vēl tagad no sabiedrības turpinātu slēpt, ka valsts ilgus gadus ir izmantojusi ar C hepatītu inficētu pastāvīgo donoru asinis. ADC vadītāja Ozoliņa, kura šobrīd ir atstādināta no amata uz dienesta izmeklēšanas laiku, šo problēmu pacēla, viņa manā uzdevumā izstrādāja ADC reformu plānu, kas tika ministrijā saskaņots un virzīts tālāk jau ministres Čakšas vadībā. Tas, ko saka Pēteris Apinis, ka katrs cilvēks, kurš pārlej asinis, riskē un riskēs nākamajos simts gados, nav patiesība. Šobrīd par salīdzinoši nelielu naudu - nepilnu miljonu eiro - var iegādāties tādu aparatūru, kas katru asins paraugu apstrādā tā, lai nogalinātu visus tajā esošos slimību ierosinātājus. Visi dokumenti šādas aparatūras iegādei jau bija sagatavoti, bet ministre to atcēla, jo slimnīcas iebilda.

- Kāpēc slimnīcas iebilda?

- Acīmredzot tāpēc, ka reforma paredzēja to nodaļu, kas ņem donoru asinis, kļūšanu par ADC struktūrvienībām. Slimnīcu biedrība, kuru vada Jevgēņijs Kalējs, iebilda, un ministre šos iebildumus uzklausīja.

- Jūs bijāt tas, kurš aizsāka aktīvu cīņu pret C hepatītu, sākot no 2016. gada. Kā vērtējat rezultātus un Čakšas pārmetumus, ka sasolījāt par daudz?

- Mana galvenā prioritāte 2016. gadam bija reforma C hepatīta efektīvai apkarošanai. Šeit svarīgākais ir pārtraukt C hepatīta izplatību ārstniecības iestādēs - pie zobārsta un asins pārliešanas ceļā. Jau saslimušie savukārt jāārstē ar medikamentiem, kas tiešām katru izārstē, turklāt 100% uz valsts rēķina bez pacienta līdzmaksājuma, paredzot smagos aknu bojājuma gadījumos valsts apmaksātu aknu transplantāciju. Diemžēl ministre Čakša atcēla reformu ADC, kā arī pārcēla aknu transplantācijas sākšanu uz 2018. gadu un tam paredzētos līdzekļus novirzīja ģimenes ārstu prakšu fiksētās maksas palielināšanai, vienlaikus paziņojot, ka es esmu sasolījis aknu transplantāciju bez naudas. Tie nebija tukši solījumi, bet gan spēkā esoši Ministru kabineta noteikumi, un finansējums tam bija no manis veiktās reformas nepamatotu laboratorijas izmeklējumu jomā. Šo naudu ministre izmantoja ļoti radoši, lai nopirktu Veides kundzes klusēšanu. Man Veides kundze pieprasīja divu nedēļu laikā likvidēt visas pacientu rindas uz izmeklējumiem, tagad nav dzirdēts, ka Latvijas ģimenes ārstu asociācija satrauktos par to, cik ilgi pacientiem jāgaida rindā.

- Mēs esam maza valsts, kur cits citu pazīst. Vai labāk ir, ja veselības ministrs nāk no ārstu vidus vai no malas?

- Jautājums ir ļoti pamatots. Ja tu esi ārsts, tad esi vai nu studiju biedrs, kādam skolnieks, vai skolotājs, un tas traucē pieņemt lēmumus, apzinoties, ka esi ministrs uz īsu laiku. Pēc tam būs jāatgriežas sistēmā. Mums ir piemēri, kad veselības ministri, kamēr ir amatā, sakārto kaut ko savai specialitātei. Atbildot uz konkrēto jautājumu, zināšanas medicīnā noteikti palīdz. Es biju medicīnu mācījies Maskavā, tāpēc man nebija tādu korporatīvo saišu un biju daudz brīvāks. Man tā bija priekšrocība.

- Vai redzat, ka veselības sistēmas reforma virzās pareizajā virzienā?

- Redzu, ka reformu spars premjerministram ir mazinājies. Tās reformas, kuras ir ierakstītas valdības rīcības plānā, netiek realizētas vai tiek atbīdītas uz vēlāku laiku, uz nākamo valdību. Tiek runāts par reformām veselības aprūpē, bet netiek pateikts, par kādām. Notiek tāda taisīšanās uz taisīšanos.

- Tas notiek premjera rakstura īpašību vai politiskās konfigurācijas dēļ?

- Kļūstot par premjeru, Kučinskis bija apņēmības pilns nest Latvijas valstij pozitīvas pārmaiņas, bet dzīve ir ienesusi savas korekcijas. Ap premjeru ir cilvēki, kuriem arī ir savas intereses.

- Varbūt jums ir diagnoze visai Latvijas politiskajai sistēmai?

- Galvenais mūsu politiskās sistēmas trūkums ir mazās partijas. Tādas ir gandrīz katrā pašvaldībā, kur katras partijas vadītājs ir mazs cariņš, kurš savas intereses, lai atkārtoti tiktu ievēlēts, stāda augstāk par valsts interesēm. Otrs trūkums - mēs visu laiku esam pašvaldību vai Saeimas vēlēšanu gaidās. Pirms vēlēšanām svarīgi ir neveikt reformas, neizraisīt pretdarbību, lai nepaceltos balsis pret. Kombinācijā tas rada to, ka mēs slīdam pa slīpu plakni uz leju. Ne tikai veselības sistēmas jomā, bet arī iedzīvotāju attieksmē pret valsti kā tādu. Visa tā ņemšanās ap mikrouzņēmuma nodokli un mikrouzņēmumiem ir labs spogulis tai degradācijas pakāpei, kādā mūsu sabiedrība un valsts atrodas.

- Vai šo slīdēšanu pa slīpo plakni var apturēt?

- Mēs redzam citās valstīs, ka populisms, tas ir, uzstāšanās pret tiem, kas ir pie varas, nes augļus. Domāju, ka nākamajās Saeimas un jau nākamajās pašvaldību vēlēšanās mēs piedzīvosim plašus iedzīvotāju protesta balsojumus. Pret visiem, kas šobrīd ir pie varas.

- Beigās vajadzētu ko optimistiskāku.

- Varbūt tas arī ir optimistiski, jo pārmaiņas noteikti būs.