Par notiekošajām vētrām pasaules politikā “nra.lv” saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru Kārli Bukovski.
Šodien ir 20. februāris un aprit tieši viens mēnesis kopš ASV prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas 2025. gada 20. janvārī. Parasti jaunajam vadītajam ļauj darboties pirmās simt dienas, pirms viņš tiek vērtēts, bet Trampa darbība ir tik vētraina, ka to, manuprāt, var darīt jau tagad. Vai Tramps ir īpašs gadījums, kurš krīt ārā no ierastās politiskās prakses, un vai var runāt par “jauno kārtību”, kuru pasaules politikā viņš būtu ienesis?
Šeit jānodala. Vai krīt ārā no ierakstās prakses - jā. Vai varam runāt par jaunu kārtību? Daļēji jā, bet tur ir nianses. Ja runājam par pirmo punktu, tad Trampa kunga odiozā personība krīt ārā no ierastā politiskās darbības stila. Trampa administrācijā ir tik nepieredzējuši cilvēki, ka tur atrast kādu “pieaugušo” nav tik vienkārši. Ja atceramies Trampa pirmo termiņu, tad tur jau bija - NATO ir novecojis, prasība tērēt 2% no IKP. Tagad Tramps atkārto pats sevi, tikai paceļot to latiņu vēl augstāk. Viņa pozitīvisms attieksmē pret Krievijas vadītāju Putinu ir bijis klātesošs arī pirmās prezidentūras laikā. Vienkārši šobrīd, ņemot vērā bīstamo situāciju, kāda ir izveidojusies, mēs par to vairāk satraucamies.
Kas attiecas uz izmaiņām pasaules kārtībā, tad šīs izmaiņas sākās jau vismaz pirms desmit gadiem. ASV pamazām zaudē pasaulē ietekmīgākās valsts lomu. Gan ekonomiski, gan proporcionāli militāri. Līdz ar to arī politiski un diplomātiski. Ķīna ir augusi un faktiski kļuvusi par vienu no pasaules poliem. Eiropa ir bijusi klātesoša kā milzis gan ekonomiski, gan politiski un diplomātiski, bet ne militāri. Militārās pārstāvniecības izaugsme notiek tikai tagad. Krievija izmisīgi cīnās, lai saglabātu savu vietu starp pasaules poliem, lai gan tās kapacitāte nav šīm vēlmēm atbilstoša. PSRS laikos pasaule bija ar diviem poliem, bet pēc Aukstā kara beigām izveidojās vienpolārā pasaule, kurā ASV pildīja pasaules policista lomu. Tagad mēs atgriežamies pie daudzpolārās pasaules. Līdzīgi kā 19. gadsimtā bija Eiropas koncerts ar vairāku lielvaru varas līdzsvaru.
Precizēsim par Trampa nemitīgi augošām prasībām paaugstināt NATO valstu tēriņus. Vai šo prasību pamatā ir patiesa vēlme tos paaugstināt vai pamata motivācija ir vienkārši atrast ieganstu, kāpēc NATO ir slikts, no tā jāizstājas vai pat jāsagrauj, uz ko ne reizi vien norādījis Trampa bijušais nacionālās drošības padomnieks Džons Boltons, piebilstot, ka Eiropa Trampam ir dziļi vienaldzīga?
Katram ir savs vērtējums par Trampa rīcības motīviem, un Boltona kungam noteikti ir pamats tā uzskatīt. Skaidrs, ka ideja - Amerika pirmajā vietā - ir Trampam noteicošā attieksmē pret pārējo pasauli. Arī pirmās prezidentūras laikā Trampam bija milzu problēmas ar daudzpusējo diplomātiju. Starptautiskās organizācijas viņš nesaprot. Viņa nepatika pret pārnacionāliem veidojumiem ir izpaudusies gan iepriekš, gan tagad. Te atšķirība ir tā, ka NATO nav īsti pārnacionāls veidojums. Turklāt šajā gadījumā nav runa tikai par Trampu, jo pirms gada, pieļaujot Trampa nākšanu pie varas, ASV mainīja likumdošanu, kas liedz ASV prezidentam ar vienpersonisku lēmumu izstāties no NATO. Tāpat tika pieņemti citi prezidenta pilnvaru ierobežojumi, kas nepieļautu iespēju NATO sagraut.
Ja Eiropa spēs nostāties pati uz savām kājām un kļūs par NATO milža pilnvērtīgu Eiropas kāju, tad šajā gadījumā, arī no ASV skatu punkta raugoties, tas atbilstu viņu interesēm. Viņi šobrīd atzīst, ka vairs nespēj sadalīt savu uzmanību, savus resursus uz visu pasauli. Viņi nevar sadalīt resursus Klusā okeāna rietumu daļas aizstāvēšanai pret Ķīnu, arī Krieviju un vienlaikus Eiropas aizstāvēšanai pret Krieviju Ukrainā. Un vispār Eiropas aizstāvēšanu. Viņiem tā būtu “kapacitātes pārstiepšanās”, un tā ir kļuvusi pavisam atklāta. Mēs pieņemam Ameriku kā visvarenu, bet Amerika vairs nav tik visvarena kā kādreiz.
Jūs runājat kategorijās - Amerika, “viņi” un tamlīdzīgi. Bet kas tad Trampam īsti ir pirmajā vietā - Amerika vai - es, Tramps? Vai visas šīs ģeopolitiskās spekulācijas nav vēlamā uzdošana par esošo? It kā Tramps patiešām domātu par kaut kādām citām, ne tikai savām tīri personiskajām interesēm. Paklausoties Trampa izteikumus, rodas iespaids, ka ASV Trampu interesē tikpat daudz, cik Ukraina. Respektīvi, necik. Viņu interesē tikai viņš pats. Kas labi man, tas labi Amerikai.
Es šādu redzējumu saprotu un lielā mērā piekrītu, jo politiķiem, kuri sevi redz kā pasaules izcilākos līderus, dižākās vēsturiskās figūras, viņu pašu personības, pašu ego iet pāri visām nacionālajām interesēm. Te tikai jāņem vērā, ka nacionālās intereses tiek realizētas visas valsts mērogā. Tramps nav absolūtais monarhs.
Un šajā vietā, atvainojos, ka pārtraucu, gribu iebilst. Viņš patiešām nav absolūtais monarhs, bet viņš tikai mēnesi ir amatā, taču rīkojas tā, it kā jau būtu šāds monarhs. Andrejs Panteļejevs intervijā “Neatkarīgajai” teica: kā patvaldnieks. Kā gribu, tā lemju. Putins par absolūto monarhu kļuva pamazām daudzu gadu laikā, bet Tramps mēneša laika ir nogājis to ceļu, kādu Putins nogāja desmit gados. Kas būs pēc mēneša, pēc gada?
Par to man ir vislielākās bažas, ka ASV būs konstitucionālā krīze. Šobrīd Trampa un viņa administrācijas uzvedība ir masveidīga un hiperaktīva. Viņi saprot, ka Demokrātu partija vēl nav atjēgusies no šoka un vispār nesaprot, kas notika un notiek. Kāpēc viņi zaudēja vēlēšanās. Opozīcijas pretestība nav klātesoša. ASV politiskajai kultūrai ir raksturīgi, ka uzvarētājs paņem visu. Plus vēl Trampa sasolītais vēlētājiem liek viņam tik reaktīvi rīkoties. Turklāt Trampam patīk ietekmēties no dažādiem līderiem, un Putins ir bijis viens no viņa paraugiem, kam līdzināties. Kā mēs domājam par Krieviju? Krievija aizies tik tālu, cik tai atļaus. Šobrīd prezidenta Trampa administrācija un viņš pats personīgi ir gatavs iet tik tālu, līdz kādā brīdī tas atdursies. Jau runā, ka federālo tiesnešu atlaišana, atsevišķu lēmumu izdošana neatbilst likumdošanai, un tas vienā brīdī nonāks tiesās, Demokrātu partija atgūs elpu un sāks cīnīties pretī.
Ne velti sākumā jautāju, vai Tramps ir “īpašs gadījums”, jo normālā situācijā viss būtu kā parasti: pēc diviem gadiem vidustermiņa Kongresa vēlēšanas, pēc četriem Trampam beidzas otrs termiņš, kurš pēc konstitūcijas ir arī pēdējais. Tagad Trampam pietuvinātie miljardieri Īlons Masks, Pīters Tīls, populārais blogeris Kērtiss Jarviks izvirza tēzi, ka demokrātija un brīvība ir nesavietojami jēdzieni un tas vispār ir pagājušais gadsimts; demokrātija ir novecojusi operacionālā sistēma, un 21. gadsimtā valsts jāpārvalda kā korporācija. Pārliecības, ka pēc četriem gadiem Tramps tā mierīgi no varas aizies, īsti nav.
Par to bažas pastāv, un tāpēc es saku: domāju, ka vienā brīdī piedzīvosim ASV kā Rietumu pasaules slimnieku. Pie konstitucionālās krīzes gandrīz droši nonāks, jo tas sapnis un neslēptā vēlme ir klātesoša. Respektīvi, mainīt izpratni par demokrātiju, pat mainīt pašu demokrātisko sistēmu. Tās fundamentālās iezīmes. Tramps būs tests Amerikas demokrātijai, tās spēkam, konstitūcijai un vairāk nekā 250 gadu tradīcijām. Par to, ka demokrātija, it īpaši tās liberālais veidols nav pareizais, mēs esam daudz dzirdējuši arī Eiropā. Ne tikai Ungārijā, bet arī daudz kur citur. Te arī ir tā fundamentālā lieta, kura mums jāpatur prātā: ko demokrātijas problēmu uzsvērēji mēģina mums atņemt?
Viņi mēģina atņemt ierastos spēles noteikumus, kuros viņiem spēles noteikumi ir tieši tādi paši kā visiem pārējiem. Tas ir: jums ir tiesības atrasties pie varas tik ilgi, cik godīgās taisnīgās vēlēšanās jūs ievēlē. Ja jūs neievēlē, tad jūs miermīlīgi, bez pretošanās savu varu atdodiet.
Domas un vārda brīvība, cilvēktiesības pašas par sevi ir tās fundamentālās lietas, kuras iederas demokrātijā. Tas, ka atsevišķi biznesu vadītāji, par kuriem sajūsminās daļa sabiedrības, uzskata, ka viņiem ir vairāk tiesību vai viņiem pienākas vairāk tiesību, ir bīstami. To mēs esam piedzīvojuši tepat Latvijā. Kā viens cilvēks, kurš bija klāt pie Latvijas valsts radīšanas, likvidēja demokrātisko sistēmu ar to pašu argumentu: demokrātija nedarbojas, parlaments tikai kašķējas, nespēj savā starpā vienoties, viss ir pārāk haotiski, tāpēc visu vajag vadīt koncentrētāk. Mēs bieži atsaucamies uz nacistisko Vāciju, bet nevajadzētu aizmirst, kur mūsu paša Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms mūs vienā brīdī noveda.
Sistēma, kurā diskusijas nenotiek, jo režīms to neparedz, noved pie nekvalitatīvu lēmumu pieņemšanas, kas noved līdz traģēdijām. Autoritārisma balsis, kuras pakāpeniski pieradina sabiedrību pie savas klātbūtnes un savas īpašās patiesības, ir bīstamas. Tie, kas apstrīd demokrātiskās spēles noteikumus, ir visbīstamākie. Tāpēc mūsu Satversmē ir ierakstīts, ka demokrātija ir tā valsts pārvaldes forma, kas Latvijā pastāv. Latvijas Satversme aizliedz cenzūru, lai vārda, izteiksmes un akadēmiskā brīvība ļautu ikvienam justies droši, skaļi runājot par lietām, kas cilvēkam sāp, jo vienīgi viedokļu dažādība sekmē diskusiju daudzveidīgumu un kvalitatīvu lēmumu pieņemšanu.
Galvenā problēma ir par demokrātijas izpratni, jo šo vārdu izmanto arī acīmredzami autokrāti. Ir Korejas Tautas demokrātiskā republika, un arī Putins stāsta, ka pie viņa ir lielākā demokrātija un vārda brīvība, kāda citur nemaz neesot. Te arī nonākam līdz slavenajai ASV viceprezidenta Dž. D. Vensa runai Minhenes konferencē, kurā viņš faktiski apsūdzēja Eiropu nedemokrātiskumā. Tad nu sanāk, ka Tramps tagad ir lielākais demokrātijas aizstāvis, un daudzi Latvijā to tieši tā arī uztvēra.
Par Vensa runu jāsaka trīs lietas. Pirmā: tā bija vairāk izrādīšanās pašmāju auditorijai, nevis tai auditorijai, kurā tika izteikta. Otrā, kā to daudzi, īpaši Vācijā, uzsver: ārēja atbalsta sniegšana vai pat tieša iejaukšanās Vācijas Bundestāga vēlēšanās, kas notiks 23. februārī. Konkrēti atbalstot vienu politisko spēku - AfD. Te jāņem vērā, ka arī pirms ASV prezidenta vēlēšanām, īpaši pirms 2016. gada vēlēšanām, daudzi Eiropas politiķi sniedza neslēptu atbalstu demokrātu kandidātam, Trampa pretiniekam. To redzējām arī pirms pagājušajā gadā notikušajām ASV prezidenta vēlēšanām. Var teikt, ka tagad Venss izdara ar Vāciju to pašu, ko Vācija (īpaši Angela Merkele) pirms tam bija izdarījusi ar ASV. Trešā lieta ir par to Vensa runas daļu, kurā viņš aicina uzklausīt alternatīvos viedokļus un nenoniecināt tos, pirms tie tiek izteikti. Tur ir tas vārda brīvības kodols, demokrātijas principi. Taču sekojošais bija par to, ka nav nekādas iebildes arī pret viedokļiem, kuri ir pret šo demokrātisko sistēmu. Respektīvi, jāļauj runāt arī tiem, kuri šo demokrātisko sistēmu aicina likvidēt. Galvenais, lai uzvar pareizā partija. Lai uzvar tie, kas mums patīk. Tas ātri noved pie tā, ka jāļauj runāt tikai tiem, kas mums patīk. Ne visiem. Te ir tā iebūvētā pretruna Vensa runā.
Pašlaik lielākā globālās drošības problēma ir karš Ukrainā. Tūlīt jau apritēs trīs gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma. Vai izdosies šogad nonākt pie kaut kāda miera vienošanās?
Diemžēl nē. Šobrīd uzsāktās pirmās sarunas nebeigsies ar kādu visām iesaistītajām pusēm pieņemamu rezultātu. Te uzsvars ir - visām iesaistītajām pusēm. Jaunajai ASV administrācijai ir viens skatījums, Ukrainai pilnīgi noteikti ir savs skatījums, ko nozīmē taisnīgs miers, Krievijas gadījumā nav redzama ieinteresētība kara apturēšanā, jo Krievija atrodas uz militārisma, bruņošanās viļņa un viņiem šis karš nodrošina zināmu stabilitāti. Eiropai arī ir savas intereses, jo tā nekad nav noliegusi, ka Ukraina faktiski cīnās par Eiropas brīvību. Eiropa ir fundamentāli ieinteresēta. Tas nav tā, ka mēs varētu Ukrainu atdot. Nē, tas nav par to. Ir gluži pretēji - mēs nedrīkstam Ukrainu atdot, jo pretējā gadījumā nonākam paši ļoti nepatīkamā situācijā. To nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut. Drošība ir ES primārā ģeopolitiskā interese.
Tramps šodien ir tviterī ielicis aptauju: vai atbalstāt nekavējošu pilnīgi visu veidu palīdzības pārtraukšanu Ukrainai. Zinot Trampa stilu, var prognozēt, ka jau tuvākajā nākotnē tas tiks izdarīts. Kādas ir Ukrainas iespējas aizstāvēties, ja Tramps šādi rīkojas? Vai Eiropai ir pietiekami resursi, lai turpinātu Ukrainu atbalstīt un aizvietot to daļu, ko, iespējams, noņems Tramps?
Tur ir divas lietas. Pirmā. Baidena aizejošā administrācija piešķīra līdzekļus Ukrainai, tajā skaitā militāros, priekšdienām. Jau paredzot šādu Trampa rīcību. Tāpēc pagaidām Ukrainai bruņojuma un naudas resursi ir pietiekami. Eiropa jau tagad, pēc pašu sacītā, sniedz 60% no kopējā atbalsta apjoma. Nupat izskanēja ziņa, ka ES esot gatava vēl iedot 700 miljardus eiro Ukrainas aizsardzības atbalstam, ja tas būs nepieciešams. Otra lieta ir cilvēku resurss. Tas nozīmē, ka ļoti aktuāla var kļūt cilvēku resursu piesaiste no ārpuses. Algotņu formā. Tas varētu būt iespējamais risinājums jau tuvākajos mēnešos. Kritušo skaits Ukrainā ir liels, un gatavība karot ir būtiski mazinājusies. Tā kā Ukrainas iedzīvotāju skaits ir vismaz trīs reizes mazāks par Krievijas iedzīvotāju skaitu, tieši cilvēkresursu trūkums var izrādīties izšķirošs. Līdz ar to jautājums ir par to, vai Ukraina ir gatava uzsākt algotņu meklēšanas programmu pa visu pasauli. Tā ir lieta, kas Ukrainai noteikti ir jāapsver.
Pēc Trampa zvana Putinam un Minhenes konferences vietējā sabiedrībā bija kaut kas līdzīgs panikai, un prezidents Edgars Rinkēvičs tviterī publicēja ierakstu “Never stop panicking” (nepārstājiet krist panikā), kas izsauca visai pretrunīgu sabiedrības reakciju. Kā jūs vērtējat pašreizējo Latvijas drošības situāciju?
Prezidenta kungam, tāpat kā visiem Latvijas iedzīvotājiem, ir tiesības uz savu viedokli. Kas attiecas uz pašu tvītu, tad tas, manuprāt, bija sarkastiski drosmīgs. Ir situācijas, kad sabiedrības bailes, diskusijas ir nokaitētas līdz tādam līmenim, ka kļūst jau neproduktīvas. Tāpēc, ejot ar šādu neordināru risinājumu, sarkastiski izsmejošu risinājumu, tas lielā mērā ļāva šo diskusiju pasist nost no tās lielās vārīšanās nedaudz citā gultnē. Iespējams, ne visi šo saprata, jo ne visiem ir humora izjūta un sarkasms ir vēl specifiskāks humora žanrs, tāpēc rezultāts bija tāds, kāds bija. No Latvijas drošības viedokļa tas bija tikai pozitīvs, jo, kā jau teicu, pārlieks saspringums stindzina.
Mūsu attieksme pret notiekošo ir viena lieta, bet kāda ir kopējā drošības situācija? Es teiktu, kamēr Krievija ir iestrēgusi Ukrainā, varam justies daudzmaz droši. Arī prezidents publicējis nomierinošu ierakstu, ka nekāda Krievijas karaspēka koncentrācija Latvijas pierobežā nav manāma.
Precīzi. Vēl tikai varam atcerēties 2014. gada augustu, kad bija uzbrukums Doneckai un Luhanskai, bet mums no NATO spēkiem šeit uz vietas bija tikai četras patruļlidmašīnas. Nebija ne kanādiešu spēku, ne zviedru, ne citu spēku. Arī mūsu pašu militarizācija nebija notikusi. No šī aspekta situācija ir krietni uzlabojusies. Tāpat ir skaidrs, ka Latvija nekāps uz tā paša grābekļa, uz kura uzkāpa Ulmanis, atsakoties vismaz oficiāli pretoties. Latvijas nostāja šodien ir cita: Krievijas pozīcija ir nepieņemama, bruņojamies un bez pretošanās nepadosimies.
Tas ir stāsts par to, kādu signālu saņem sabiedrība no valsts vadības. Nav runa tikai par prezidentu. Katrs dara savu darbu. Te ir runa par ministriem, par koalīciju, par visu politisko vidi. Šim signālam jābūt iedrošinošam, pārliecinošam par to, ka viņi zina, kas notiek; zina, kā lietas notiek. Tam signālam jābūt daudz tiešākam, atklātākam, lai sabiedrība nomierinās. Šobrīd, redzot šos politiskos ķīviņus, jāsaka, ka tie ir absolūti nepareizajā laikā. Jums ir ministrijas un personālijas, bet neaizmirstiet par valsts iedzīvotājiem, kurus neinteresē, kurā krēslā kāds sēdēs. Tas interesē jūs. Iedzīvotājus interesē, vai viņiem ir droši dzīvot šajā valstī vai nav. Tad izdariet vismaz to minimumu, ka vienā balsī pasakiet vismaz šo. Tas ir fundamentāli svarīgi. Un tā šajā brīdī iztrūkst.
