Latvijas ekonomika 2025. gadā nepiedzīvos ievērojamu izaugsmi, ekonomiskā uzrāviena nebūs, liecina ekspertu secinājumi. Kā valstij panākt ambiciozu mērķu sasniegšanu; ko šobrīd darām nepareizi; kādu ietekmi uz Latvijas ekonomiku atstās jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa ārpolitika – par šiem jautājumiem “nra.lv” izjautāja Rīgas Ekonomikas augstskolas profesoru un Valsts prezidenta izveidotās Valsts konkurētspējas komisijas priekšsēdētāju Arni Sauku.
Latvijai vajag straujāku ekonomikas izaugsmi par pašreizējo, vairāk nodokļu ieņēmumu. Vai jums ir recepte, kā to panākt?
Latvijā šobrīd ir izveidojusies situācija, kurā budžeta deficīts ir saprātīgs, samērīgs. Protams, būs cilvēki, kuri teiks - deficīts ir par lielu, nav pareizi, ka dzīvojam uz parāda. Bet tas nav pats sliktākais, kas ar mums varētu būt. Sliktākais ir neieguldīt valsts attīstībā. Jautājums ir par to, kā mēs naudu tērējam. Droša recepte ekonomikas izaugsmei ir ieguldījumi zinātnē, inovācijās, tehnoloģijās, cilvēku kapitālā. Katram miljonam eiro varam atrast efektīvāku veidu, kā to izmantot, nekā to līdz šim esam darījuši. Tas ir vienīgais veids, kā panākt attīstību. Bez iepriekš minētā īstenošanas man nav pārliecības vai iemesla ticēt, ka mums ir iespējama kaut kāda nopietna attīstība. Protams, esam maza valsts, pie mums daudz kas ir atkarīgs no tā, kas notiek ārpusē. Ja citās blakus esošajās valstīs ekonomika aug, arī mums kaut kādi procenti pieaugs, bet tas nenotiks uz tā rēķina, ko mēs darām šeit. Mēs iesim pa straumi - gan uz augšu, gan uz leju. Bez ieguldījumiem attiecīgajās jomās, bez spējas efektīvi izmantot resursus, esmu pārliecināts, ka atpalikšana no Lietuvas un Igaunijas turpināsies. Kaimiņi šīs lietas dara labāk. Igauņi no somiem jau sen ir iemācījušies efektīvāk izmantot resursus praktiski jebkurā jomā - sākot ar radošajām industrijām, beidzot ar augstskolu pārvaldību. Tās ir divas lietas, kas ietekmē produktivitāti. Ja kāds man saka - šis ir attīstības budžets, mana atbilde ir: “Parādiet, kur jūs investējat!” Tad es ticēšu, kas ir jūsu prioritāte. Pašlaik mēs neinvestējam, bet nosedzam kaut kādus problēmjautājumus, kaut kur pieliekam klāt, bet tas nav pietiekami, lai nodrošinātu attīstību. Jomās, kurās tagad investējam - drošībā un aizsardzībā, tas ir saprātīgi. Bet tajā pašā laikā jau ilgus gadus neieguldām naudu zinātnē. Turklāt jautājums: cik no tās naudas, ko investējam aizsardzībā, reāli paliek Latvijā. Protams, ir konkrētas lietas, kas mums ir jāpērk no ārpuses, nevaram uzreiz sākt lielos apmēros ražot ieročus vai visu, kas vajadzīgs. Pašreizējo situāciju Eiropā mēdz dēvēt par pāreju uz kara ekonomiku, daudzas valstis sāk par to aizvien vairāk runāt, bet ne visi saprot, kas tas ir. Katrs mēdz to uztvert citādi. Ekonomika, kura balsta aizsardzību, sākot ar kiberdrošību, beidzot ar būvētām patvertnēm iedzīvotājiem apdraudējuma gadījumam un militārās rūpniecības attīstību, apgroza līdzekļus. Jautājums, vai no aizsardzībā ieguldītās naudas mēs finansēsim militāro nozari Vācijā, Polijā vai citur, vai arī attīstīsim to Latvijā. Un šeit ir bažas. Piemēram, uz ko gan mēs varam cerēt, ja pat alkohola veikali uz robežas ar Igauniju nepieder mums, bet igauņiem. Mēs pelnīšanas iespējas atdodam citiem. Ir jākļūst savtīgākiem un apdomīgākiem, pieejamo naudu jāspēj efektīvāk izmantot, tad mēs varam cerēt uz kaut kādu attīstību.
Protams, būtu labāk, ja budžeta deficīts būtu mazāks, ja naudu, kuru ieguldām, pēc tam dabūjam atpakaļ. Tas būtu pareizi. Problēma ir, ka šo naudu patiesībā nedabūjam atpakaļ. Mēs to vienkārši apēdam, un pēc tam šī nauda mums ir jāatdod. Kad jāatdod apēsta nauda, tā ir viena lieta, pavisam cita - ja jāatdod investēta nauda. Tās ir dažādas situācijas. Recepte ir: jāiegulda zinātnē un inovācijās, jāiemācās labāk izmantot esošos resursus.
Kāpēc politiķi to nedzird?
Es nedomāju, ka politiķi to nedzird. Diskusija notiek no dažādām pusēm, un katrs uzliek uzsvaru uz saviem plāniem. Politiķi vairāk strādā ar dažādiem plāniem, stratēģijām un tamlīdzīgām lietām. Plāni mums ir. Piemēram, demogrāfija, tur ir attīstības plāni un patiesībā ir skaidrs, ko vajag darīt. Runājam arī par darbaspēka trūkumu, par cilvēku kapitāla nepietiekamu kapacitāti, par dažādām nepilnībām izglītības sistēmā, ka trūkst STENT zināšanu un tehnisko prasmju, runājam par reemigrācijas jautājumiem, regulāri runājam par nodokļu sistēmu, par elektroenerģijas infrastruktūras jautājumiem, veselības sistēmu. Klāsts ir ļoti plašs. Plāni ir. Pat likumdošana jau tagad daudz ko atļauj paveikt. Jautājums, kā likumdošana tiek izmantota. Valdība izstrādā plānus. Uzņēmēji prasa prioritizēt eksportu, aizmirstot, ka Latvijā un citās valstīs mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu ir vairāk par 90 procentiem no kopējā uzņēmumu skaita. Katrai uzņēmējdarbības formai ir sava forma un funkcija. Tas ir pētīts, un tā tas notiek visā pasaulē. Jā, vajag eksportētājus, bet nevajag noniecināt tos, kuri “nesēž” uz sociālajiem pabalstiem un rada ap sevi noteiktu ekosistēmu. Uzņēmējiem vajadzīga infrastruktūra, kur viņi šo uzņēmējdarbību var veikt. Viņiem vajag normālu nodokļu bāzi, normālu, nevis pārspīlētu, birokrātijas aparātu, veselības sistēmu un legālo likumdošanas rāmi. Ir zinātne un augstākās izglītības joma, kam būtu jāpalīdz gan valdībai, gan uzņēmējiem. Protams, sen jau zinātne un inovācijas netiek radītas tikai augstskolās. Daudz kas notiek arī uzņēmumos.
Valsts prezidenta izveidotajā Valsts konkurētspējas komisijā mēs nodarbojamies ar konkrētām aktivitātēm, likumdošanas iniciatīvām ar sadarbības veicināšanu starp pusēm, atvieglot birokrātiju. Arī valdībai ir daudz plānu, bet kaut kā nesekmējas ar to izpildi. Kāpēc tā? Iespējams, nav kompetences, nav motivācijas, pietrūkst savstarpējās sadarbības starp pusēm, sapratnes, kas kuram jādara.
Šobrīd Latvijā notiek diskusija, ka vajag palielināt izdevumus valsts aizsardzībai līdz pieciem procentiem no iekšzemes kopprodukta. Uzņēmējs Aigars Rostovskis uzskata, ka kaut šodien Latvijā iespējams samazināt publiskā sektora izdevumus par 10 procentiem un tādējādi atrast vajadzīgo naudu. Ko jūs domājat par šādu ideju?
Es noteikti domāju, ka tas nav neiespējami. Jautājums ir - kurš spēs to izdarīt? Vai birokrāti paši spēj mazināt birokrātiju, ar kādām metodēm to darīt? Vai, mazinot birokrātiju, ierēdnis patiesībā neradīs vēl lielāku birokrātiju? Man ir bažas, ka Latvijā ir nepietiekama prakse, kur birokrātija mazina birokrātiju. Piemēram, Valsts konkurētspējas komisijā viena valsts organizācija pieteicās, ka vēlas paskatīties uz sevi no malas, lūdza, lai tai veic funkciju auditu, revīziju, lai paskatās, kas ir tās aktivitātes, ko viņi var nedarīt, kas vēsturiski velkas līdzi, ko var darīt labāk, ko vajadzētu vēl darīt? Nevēlos nosaukt šo organizāciju, bet valsts pārvaldē arī ir cilvēki, kas vēlas strādāt efektīvāk. Protams, Aigaram Rostovskim ir taisnība, ka varētu daudz ko noreducēt. Lai to pilnvērtīgi varētu izdarīt, ir kārtīgi jāapskatās, ko valsts dara vai nedara, kā dara, kas veiks šo revīziju, cik tas izmaksās. Vai pašas valsts organizācijas to varēs? Domāju, ka nē. Šādas debates notiek jau ļoti ilgi, bet nekas daudz nekustas uz priekšu. Līdzīgi kā ar ēnu ekonomikas mazināšanu, kaut kādam progresam ir jābūt, bet ir kaut kādas lietas, kam valsts pārvalde vēl nav gatava. Lai lietas notiktu ātrāk, būtu jānotiek kaut kam ļoti nopietnam. Piemēram, ēnu ekonomiku varētu daudz labāk apkarot, ja nedrīkstētu palielināt valsts budžeta deficītu. Kāpēc apkarot 1,2 vai 3 procentus no ēnu ekonomikas, ja šo naudu var paņemt uz valsts budžeta deficīta rēķina? Elementāri - saliec ciparus, un tev naudas ir vairāk. Kamēr tas notiks, ar ēnu ekonomikas mazināšanu neviens nenodarbosies. Kad 2008. gadā bija lielā krīze, darbs ēnu ekonomikas apkarošanā bija liels, jo naudu vajadzēja jebkādu. Tur bija darba grupas un efektīvāks darbs par tagad notiekošo. Krīze ātri beidzās, un procesi apklusa.
Par birokrātiju - 2008. gadā atlaida cilvēkus, samazināja algas, sakārtoja procesus, bet pēc tam valsts aparāts atkal lēnām pieblīda. To neviens nekontrolēja, tam traucēkļu nebija. Acīmredzot jābūt kādam šokam vai ārējam spiedienam, lai notiktu pārmaiņas. Īstenībā Latvijā daudz kas notiek, ja ir ārējais spiediens. Latvijā vispār lielākoties procesi notiek, ja ir ārējais spiediens - vai tā ir Pasaules banka, vai OECD, faktors, kad ir kāds, no kā ir jābaidās. Mēs, latvieši, ļoti labi mākam izkāpt ārā no bedres, kad tā ir dziļa. Mēs esam noteikuši par prioritāti cīņu ar ēnu ekonomiku, veselības aprūpi Covid-19 pandēmijas laikā, tad “kovids” beidzās, un neviens vairāk par to nerunā, tad pārmetamies uz citām tēmām. Mēs lecam uz skaistām tēmām, bet prioritizēsim, kur ieguldām resursus. Ieguldiet birokrātijas mazināšanā, nevis tagad populārā tēmā par darbinieku atgriešanos klātienes darbā, kam jau sen bija jābūt. Valsts pārvalde attālināti nedrīkst strādāt, šie cilvēki nav mācīti tā strādāt.
Kad 2022. gadā sākās karš Ukrainā, Latvijas Tieslietu ministrija paziņoja par Liepājas cietuma celtniecību par 110 miljoniem eiro. Jā, tas bija iepriekš pieņemts lēmums. Bet situācija pasaulē mainījās. Vai bija prātīgi celt cietumu, nevis tā vietā munīcijas ražošanas rūpnīcu?
Te mēs runājam par valsts pārvaldes efektivitāti un spēju pielāgoties jauniem apstākļiem. Uzņēmēji jau ļoti ātri novirzīs resursus virzienā, kur tie jānovirza. Lielākam uzņēmumam tas var prasīt nedaudz vairāk laika. Valsts pārvaldē bijuši dažādi piemēri, kad nespēj ātri pieņemt būtiskus lēmumus. Piemēram, žoga celtniecība uz Latvijas - Baltkrievijas robežas. Toreizējā iekšlietu ministre Marija Golubeva aizstāvēja ideju, ka visam procesam jānotiek caurspīdīgi un tāpēc jāizsludina publiskais iepirkums. Tas būtībā bija valsts drošības apdraudējums. Es zinu, ka valsts apdraudējuma gadījumā (hibrīduzbrukums no Baltkrievijas, cenšoties pārvietot nelegālos imigrantus Latvijas teritorijā - “nra.lv”) ir veidi, kā likuma ietvaros novirzīt līdzekļus bīstamības novēršanai bez iepirkuma izsludināšanas. Šeit bija politiskais populisms par caurspīdīgumu, kas izraisīja valsts drošības apdraudējumu. Līdz ar to šis žogs tika būvēts ļoti ilgi.
Par Liepājas cietumu - pieļauju, ka tā atkal ir spēja pielāgoties, ir sākta darbība, process nav ātrs, kamēr iziet cauri visai valsts pārvaldes ķēdei, dabū 110 miljonus eiro. Jautājums, kā iegūsti šo naudu projektam - racionāli vai politiski? Tas nav kā valde privātā kompānijā pieņem lēmumu uzsākt darbību vienā vai otrā tirgū. Valsts pārvaldē process ir stipri garāks. Cietuma gadījumā droši vien šī nauda bija “iezīmēta”, lasām zemsvītrā - iztērēta, tad šie 110 miljoni eiro arī aiziet tikai tur. Loģiski domājoši Latvijas cilvēki, uzņēmēji, kas skatās notiekošo un birokrātisko procesu tik labi nezina, uzdod to pašu jautājumu - kāpēc tērējam 110 miljonus eiro šajā brīdī cietuma būvniecībai, vai tā ir prioritāte šobrīd? Pirms pieciem vai septiņiem gadiem tā bija prioritāte, skaidrs, ka cietumu vajag, bet šobrīd apstākļi vairs nav iepriekšējie.
Jo vairāk darbojos ar valsts pārvaldi, jo vairāk redzu, ka pat labu iniciatīvu, kam ierēdņi piekrīt, lai ieviestu no a līdz z, ir jābūt lieliem nerviem un vēlmei to darīt. Cilvēkiem, kas to dara, īsti no tā nav lielas motivācijas vai kāds labums to paveikt. Ja es uzrakstu akadēmisko publikāciju vai žurnālists izveido ziņu sižetu, mums ir skaidrs, kāpēc to darām, valsts pārvaldes cilvēkiem, iespējams, nav skaidrs, kādēļ to darīt. Bieži viņiem par paveikto nepasaka pat paldies. Temps ir par lēnu, nav tik ātri, cik gribētos. Tāpēc birokrātijai ir regulāri jāpilina par ēnu ekonomikas izraisīto postu, par darba efektivitāti, par demogrāfiju un citām tēmām.
Ir sfēras un virzieni, kur izmaiņu neveikšana neatstās milzīgu iespaidu uz valstī notiekošo. Tajā pašā laikā, ja runājam par mākslīgo intelektu un digitalizāciju, tas ir ārkārtīgi kritiski. Ja palaid šo vilcienu garām, tad ir problēmas. Mēs nevaram laist garām gadījumus, kad kaut kas ir patiesi jādara. Ieguldījumi inovācijās ir ārkārtīgi būtiski, jo mums jāspēj naudu efektīvi izmantot. Tas ir līdzīgi kā šahā, kad jādomā 5-7 gājienus uz priekšu. Mēs domājam vienu, varbūt divus gājienus. Pēc tam brīnāmies, kāpēc esam nonākuši pozīcijā, kur konkurēt ir ārkārtīgi grūti. Iespējams, kaut kādus spēkus tādā brīdī vēl var sakoncentrēt, bet noteikti neesam vairs saimnieki notiekošajam uz šaha galdiņa.
Par 2025. gada Latvijas valsts budžetu. Ieņēmumu prognozes tajā ir visnotaļ optimistiskas. Kas notiks, ja tās neizpildīsies?
Gada vidū būtu prātīgi budžetu pārskatīt, konsolidēt. Atcerēsimies, mums nesen teica, ka naudas ir vairāk nekā jebkad, un tad pēkšņi naudas vairs nebija. Esmu pārliecināts, ka tā bija plānošanas kļūda. Mums teica, ka, redziet, samazinām ēnu ekonomikas īpatsvaru un budžetā uzreiz ir vairāk nodokļu ienākumu, bet patiesībā bija citādi - cēlās enerģētikas cenas, līdz ar to bija lielāki ienākumi no pievienotās vērtības viedokļa.
2025. gada budžets bija jāpieņem tīri politiski, tuvojas pašvaldību vēlēšanas, un nav tik tālu arī Saeimas vēlēšanas, kuras būs nākamgad. Redzam vadošo partiju reitingus. Ar prātu saprotu, kāpēc tas tiek darīts. Ceru, ka prāta pietiks, lai sekotu līdzi budžeta izpildei un attiecīgi veiktu soļus. Varbūt tas būs stimuls arī saprast, ka nevaram vairs atļauties tādu valsts pārvaldi, ka ir jācērt kaut kas nost. Arī cilvēkiem, kad zūd ienākumi, nākas pārskatīt tēriņus. Valsts pārvalde tā īsti nedara, bet ir visas indikācijas, ka to būtu jāsāk darīt. Ja konsolidācijas pusgadā nebūs, nākamo budžetu pieņemt nebūs vienkārši.
Vai redzat kādus ieviešamus risinājumus nodokļu jomā Latvijā, kas, piemēram, varētu veicināt mūsu preču un pakalpojumu eksportu?
Ar izmaiņām nodokļu sistēmā jābūt uzmanīgiem. Darbaspēka nodokļu mazināšana ir viena no jomām, par ko uzņēmēji sen runā. Bet biznesmeņi nav pateikuši, ko līdz ar darbaspēka nodokļu mazināšanu viņi ienesīs valstij vietā. Ir arī nozares, kas sola pievienotās vērtības nodokļa samazināšanas gadījumā iznākt ārā no ēnu ekonomikas. Es gan tam īsti neticu. Atsevišķu nozaru gadījumā, vairāk domāju, tas būs peļņas daļas palielinājums vai tamlīdzīgi. Pirms daudziem gadiem, kad finanšu ministre bija Dana Reizniece-Ozola un veica nodokļu reformas plānošanu, radās diezgan unikāla situācija, kad gan valsts pārvalde, gan uzņēmēju organizācijas, gan akadēmiskā vide, gan Latvijas Banka bija uz viena viļņa - lieliskas idejas, ejam uz priekšu, darām. Viss bija labi, bet kādā brīdī atkal sākās politiskais tirgus, sākās kompromisi un vienošanās, visas labās idejas tajā izšķīda. Gala rezultātā pieņēma pilnīgi kaut ko citu. Nevar būt kompromisos par visu, jābūt stingrākiem, drosmīgākiem, jāpieņem valstiski nozīmīgi lēmumi. Šis ir viens no piemēriem, kā labas idejas tika sabojātas. Domāju, ka varētu vēlreiz to izdarīt, bet ieskaidrojam sabiedrībai, ka šoreiz sanāks, tomēr tas paliek aizvien grūtāk izdarāms.
Kā vērtējat Ekonomikas ministrijas ideju par cenu regulāciju pārtikas mazumtirdziniecībā?
Regulēt cenas pārtikas veikalos ir brutāla iejaukšanās tirgus ekonomikā. Ko valsts var darīt - var regulēt konkurenci, nepieļaujot potenciālos apdraudējumus. Tās ir konkurences tiesības. Var paskatīties, kāda ir konkurence mazumtirdzniecībā, un potenciāli uzdot jautājumus, vai tur nav kaut kādi riski. Atcerēsimies situāciju būvniecībā, ko skaļi nosauca par karteli. Vai pārtikas mazumtirdzniecībā nav kaut kas līdzīgs? Jāsaprot, ka uzņēmēji neatteiksies no papildu peļņas, viņi ātri pielāgosies. Tas nav nekas slikts, tas ir uzņēmēju gēns, tāpēc viņi ir uzņēmēji.
Viens no virzieniem, kur Latvijā varētu izvērst ražošanu, ir militārā rūpniecība. Vai redzat tam intelektuālo potenciālu?
Kaut kas notiek jau tagad, piemēram, Valmierā ražo “Patria” bruņumašīnas. Jāskatās, kā organizēt militāro rūpniecību Latvijā, vai nepieciešams piesaistīt speciālistus no ārzemēm, varbūt mums pašiem tādi ir. Aizsardzības ministrijā, manuprāt, intelektuālā kapacitāte ir par kārtu lielāka nekā citās ministrijās, līdzvērtīga vēl ir Ārlietu ministrijā. Aizsardzības resora ierēdņus nopietni gatavo un apmāca, tas notiek labākajās Eiropas un ASV skolās. Vai viņi ir trenēti biznesam? Droši vien nē. Bet uzskatu, ka Aizsardzības ministrijas paspārnē varētu to izdarīt. Informācija no Aizsardzības ministrijas nav plaša, tā bieži ir klasificēta saprotamu iemeslu dēļ. Mums ir jācer, ka šajā jomā tiek strādāts.
Šis ir liels pārmaiņu laiks pasaulē - Amerikā par prezidentu kļuvis Donalds Tramps. Viņš strādā krasi atšķirīgi no iepriekšējā prezidenta Baidena, turklāt grūti prognozēt viņa nākotnes lēmumus. Vai redzat, ka viens no Trampa “jājamzirdziņiem” - ievedmuitas tarifu noteikšana dažādām valstīm - var atstāt iespaidu arī uz Latviju?
Uzskatu, ka uz līderiem vairāk ir jāskatās, ko viņi dara, nevis runā. Ir lietas, kam Trampa retorikā ir grūti noticēt, piemēram, jautājumā par Grenlandes pievienošanu ASV. Tomēr pilnīgi ticu, ka šāda veida komunikācija var būt kā fona troksnis, lai darītu citas lietas. Trampam apkārt ir cilvēki, kas var darīt lielas, milzīgas lietas. Es domāju, ka ar Grenlandi viss būs labi, tā paliks Dānijā. Bet ir jādomā, kas notiek uz šī fona. Ir skaidrs, ka Amerikai, Eiropai, Āzijas valstīm ir dibinātas apvienības, lai savstarpēji konkurētu, tas nav nekas jauns. Nav tā, ka visi ir tikai draugi, ir konkurence. Eiropas Savienības, tajā skaitā Latvijas, un Amerikas attiecībās konkurence pieaug. Ir skaidrs, ka Eiropas Savienība inovācijās, konkurētspējā un daudzos indikatoros atpaliek no ASV, tā ir problēma. Otra problēma, kāpēc tas ir komplicēti, būtu vieglāk konkurēt, ja nebūtu drošības aspektu. Savukārt NATO ir Eiropas un Amerikas kopējā militārā alianse. Izvēle starp drošību un ekonomisko labumu nav triviāla, nav vienkārša, arī zinot, kur un kādus militāros spēkus Eiropas Savienībā Amerika ir izvietojusi. Trampa rokās tā ir liela kārts, arī nenoteiktība uz Eiropas valstu robežām. Viņš ar to var pabaidīt vai pabrīdināt. Tas var ietekmēt Latviju vai jebkuru Eiropas Savienības valsti, īpaši gadījumā, ja paši neveicam pienācīgas investīcijas, esam ļoti atkarīgi no Eiropas Savienībā notiekošā, jo tie ir mūsu eksporta tirgi. Ja Eiropas Savienība ir mazāk konkurētspējīga, viņi mazāk pērk mūsu preces. Ko tādā gadījumā paši varam darīt savā iekšējā tirgū? Šeit jābūt uzmanīgiem un gudriem. Eiropas Savienības līmenī un arī mums ir jādomā, kas ir tas cilvēks vai cilvēku grupa, kas varētu sēdēt ar Trampu viens pret vienu un vienā līmenī runāt. Viņš ir ļoti spēcīga personība, nopelnījis lielu naudu, turklāt ne pirmo reizi ir ASV prezidents. Vai mums Latvijā ir šādi cilvēki? Ko var izdarīt, piemēram, eirokomisārs no Latvijas Valdis Dombrovskis, Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta vadība? Vai mums ir tādi līderi, kas stratēģiski pie viena galda var runāt ar Trampu, jo lēmumi, kas tiek pieņemti, nonāks arī līdz Latvijai. Lai arī cik populistiski izklausās Trampa izteikumi par Grenlandi, viņš testē robežas, arī bērni to dara, bet šis ir cits līmenis, viņš to dara ļoti augstā līmenī. Šeit nopietni jādomā, kurš un kādā veidā runās ar Trampu. Šobrīd bieži ir jābūt Amerikā, ir ļoti nopietni jāstrādā. Pretējā gadījumā mēs zaudēsim aizvien vairāk konkurences tirgū. Vai tādā gadījumā kļūsim par lēto darbaspēku Amerikai? Es ceru, ka nē.
Vācija ir Eiropas ekonomikas dzinējspēks, bet arī tur netrūkst problēmu, virzoties uz zaļo kursu, tā zaudē konkurētspēju. Tikmēr Ķīna izmanto situāciju.
Jā, pagriežam laiku atpakaļ, kāpēc tas sākās. Esmu runājis ar vides aktīvistiem, zinātniekiem par šo tēmu. Neesmu eksperts šajā jautājumā, bet skaidrs, ka uz šīs zemes mēs vēlamies dzīvot. Lielais zaļais kurss Eiropas Savienībā sākās, jo uz kaut kā rēķina vēlamies atbrīvot vidi, lai vismaz neejam tik strauji katastrofā. Pētnieki stāsta, ka neatgriezeniskais punkts vides jautājumā ir jau sasniegts. Kā tas izpaudīsies - kā biežākas dabas katastrofas, parādības vai citādi, man ir grūti pateikt. Ja līdz tam nonāks, tad uzreiz visi būs gatavi atteikties no kaut kādiem labumiem, lai saglabātu zemi un dzīvību. Visi cer, ka tas nenotiks. Cilvēkiem šādam iznākumam ir grūti noticēt. Šeit ir problēma, ko jūs sakāt, ja jau visi to darītu, būtu labi. Kāds vienmēr to nedara. Pasaule šobrīd nevar vienoties, un viena pasaules daļa uz tā rēķina attīstās un bojā vidi. Lielās valstis šobrīd nevar sanākt kopā un vienoties, kā dzīvot tālāk. Ja Ķīnas, Indijas, Eiropas Savienības un Amerikas vadītāji sanāktu kopā un vienotos, tas notiktu. Pagaidām tā nav. Cerams, ka situācija nenonāks līdz tam, kad jau būs par vēlu.
