No 25. janvāra Valsts kontroles ēkā jau ir cita saimniece – Elita Krūmiņa, kas nomainījusi valsts kontrolieres amatā astoņus gadus nostrādājušo Ingunu Sudrabu.
»VZ« paviesojās pie viņas kādā no pēdējām darbadienām un konstatēja, ka nekas nav mainījies – Sudraba joprojām runāja lielākoties tikai par darbu, taču bija jūtams, ka īpašu prieku viņai sagādā tas, ka nu varēs vairāk laika veltīt pati sev un saviem tuvākajiem cilvēkiem.
Valsts kontroliere Inguna Sudraba arī šajās pēdējās dienās bija iegrimusi darbos, tomēr atrada laiku sarunai ar »VZ«. Savas izšūtās glezniņas no kabineta viņa jau bija aizvākusi, kolēģu dāvātās 150 sarkanās rozes arī aizvedusi mājās (viņa katram kolēģim bija dāvājusi fotogrāfiju ar novēlējumu, bet katrs kolēģis – rozi), tāpēc darba vietā bija tikai pati, atmiņas un vēl pabeidzamie darbi.
– Astoņi gadi pavadīti Valsts kontrolē – ar kādām izjūtām sagaidāt pēdējo darbadienu, kas būs ceturtdien?
– Man visu šo gadu garumā visas darbadienas ir bijušas ļoti intensīvas, un šodiena, rītdiena vai ceturtdiena ne ar ko neatšķirsies –
tās ir jau pilnībā saplānotas. Esmu vadītāja, kas ļoti daudz runā ar saviem darbiniekiem, iedziļinoties darba būtībā, vadot tos procesus, kas saistīti gan ar Valsts kontroles darba nodrošināšanu, gan revīziju veikšanu. Esmu lepna par to, kas ir izdarīts astoņos gados, un esmu lepna par to, ka aiz manis paliek ļoti stiprs, profesionāls kolektīvs: cilvēki, kuri atnākuši šeit strādāt tāpēc, ka redz to kā savu misiju. Ja tā ir, tad vienmēr būs arī rezultāti, un man ir prieks, ka es kā vadītāja esmu varējusi šos astoņus gadus strādāt, domājot tikai par darbu un tā rezultātu. Nav nekad bijis jāvelta laiks domāšanai par to, ka mūsu vidū varētu būt kaut kādi nodevēji vai cilvēki, kas vēl ļaunu, grib nomelnot savu iestādi vai arī mani personīgi. Man ir bijusi iespēja strādāt ar šādu kolektīvu un veidot to, kur es pati varu justies brīvi un varu katram parādīt, ka daudz vieglāk ir strādāt tad, ja vari koncentrēties un domāt tikai par darba rezultātu, nevis veltīt enerģiju lietām, kas novirza no šī mērķa.
– Līdz šim jūs neesat tieši pateikusi, ko darīsiet turpmāk. Droši vien neatklāsiet arī tagad, bet viens gan ir skaidrs – lai ko jūs darītu, vairs nebūs tā, ka apkārt nav neviena nodevēja vai nelabvēļa. Vai esat gatava šādai situācijai?
– Ko konkrēti darīšu, pat pati vēl nezinu. Man vienmēr ir svarīgs darba saturs un tā būtība. Es nevaru darīt kaut ko pret sevi vai savu sirdsapziņu. Man ir svarīgs darbs, kurš būtu radošs, daudzpusīgs un plašs savos mērogos. Ļoti vēlētos, lai es spētu šādā vidē strādāt arī turpmāk. Viss mans darbs vienmēr bijis savai valstij un savai tautai, un es ļoti vēlos arī turpmāk strādāt savai tautai. Domājot par to, kā es to gribētu darīt, redzu, ka man pašai nav atbildes uz jautājumu, kāds būtu labākais ceļš, lai radītu valstī tās pārmaiņas, kuras tik daudzi vēlas. Taču es arī saprotu, ka, ejot pa jau esošās sistēmas ceļu, šādas pārmaiņas nav iespējamas. Uzrunāju cilvēkus, lūdzu domāt līdzi, jo, manuprāt, pārāk daudzi uzskata, ka sēdēs malā un dzīvos tā, kā viņi to pieraduši, un tad atnāks kāds brīnumdaris, kuram būtu pienākums uzreiz mainīt viņu dzīvi, lai tā kļūtu labāka. Tā nekad nav bijis, un tā nemaz nav iespējams. Ir svarīgi, lai katrs sāktu pats ar sevi un saprastu, kas pašam ir jāmaina savā dzīvē, lai pasaule kļūtu labāka.
– Diemžēl latviešu tautai ir raksturīgi gaidīt brīnumdarus, un šobrīd viena no galvenajām cerībām esat tieši jūs. Pašlaik jūsu darbību pozitīvi vērtē 72% Latvijas iedzīvotāju. Vai nav bail no tā, ka cilvēki jūsu darbībā varētu vilties, tāpat kā bija ar Zatlera kungu, vai jums nav bail no iespējamās neizdošanās?
– Arī līdz šim esmu strādājusi ne jau reitingu dēļ. Es vispār ļoti slikti jūtos, kad redzu šādus datus un šāda veida aptaujas, – es no tā visa pilnībā norobežojos. Es nedzīvoju tajā pasaulē, esmu tāda, kāda esmu. Ja runāju, tad to, ko domāju, un man nav bail atbildēt par savu rīcību. Plānoju tāda arī palikt – darīt visu tikai saskaņā ar sevi. Es jau sen stāvu pāri visiem žultainajiem komentāriem un negatīvajiem viedokļiem –
tas mani absolūti neietekmē. Man drīzāk ir žēl to cilvēku, kuri nav spējuši piedot, kuriem ir jāglabā sevī ļaunums un ar to jādzīvo. Ja katrs cilvēks atbrīvotos no šī ļaunuma, tad ieraudzītu, ka pasaule ir pavisam citāda, skaistāka. Mani tas absolūti neietekmē – es neuzlādējos no negatīvā, es no tā norobežojos. Es dzīvē vienmēr meklēju pozitīvo, kas dvēseli piepilda, nevis dod kādu rūgtumu.
– Vienalga, vai darbosieties politikā vai uzņēmējdarbībā, jūs būsiet daudziem spēcīga konkurente. Vai esat gatava arī netīrām cīņām? Droši vien parādīsies kompromitējoši materiāli gan par privāto dzīvi, gan par līdzšinējo darbību.
– Es jau to esmu pieredzējusi. Ja cilvēki nevar atrast kādus «skeletus», tad tie tiek veidoti un būvēti. Arī manā gadījumā tas jau ir bijis. Ir cilvēki, kas izplata melus, vēl otram ļaunu. Taču ir arī svēti principi: ja cilvēki izsaka vai dara kaut ko ļaunu, tad varbūt vajadzētu mirklīti apdomāties, jo tas ļaunais var atgriezties pie viņiem atpakaļ. Kāpēc būtu tā jādzīvo? Vai dzīvē nav nekā skaistāka? Arī pēdējā laikā, kas bija saistīts ar nākamā valsts kontroliera ievēlēšanu, es redzēju, kā cilvēki prāto par to, kā tikai otru nomelnot, bet, ja nevar atrast to ļauno, tad vienkārši cenšas radīt kaut kādus stāstus. Aizdomājos: kāda tad ir šo cilvēku dzīve? Tā vietā, lai izlasītu labu grāmatu vai parunātos ar interesantiem cilvēkiem, kaut kā bagātinātu sevi, viņi savu tik dārgo laiku izšķiež, lai darītu otram kaut ko ļaunu! Cik gan ir jābūt mazai dvēselei, lai šādi gūtu gandarījumu?!
– Pafantazēsim: ceturtdienas vakarā jūs savāksiet mantas un dosieties mājās, piektdien no rīta pamodīsieties un... Uz darbu vairs nav jāiet! Kas mainīsies Ingunas Sudrabas dzīvē piektdien?
– Ir lietas, kuras padarīšu savās mājas, taču pats galvenais – braukšu pie saviem vecākiem [uz Gulbeni] uz vairākām dienām. Es visvairāk esmu parādā tieši viņiem. Vecāki manā dzīvē ir pats, pats svarīgākais. Vienmēr jūtu viņu atbalstu, lai arī fiziski ne tik bieži satiekamies – pie tā es esmu vainīga pati. Gribu vienkārši būt kopā ar vecākiem, man pat nevajag daudz runāties, bet būt kopā ar savu tēti un mammu – tas man ļoti daudz nozīmē.