Veikalos bieži ir kārdinošas atlaides, kas tā vien aicina pirkt aizvien jaunas lietas, kuras nereti mājās rada nevajadzīgus mantu kalnus. Tāpat mūsdienās cilvēki mēdz pārāk aizrauties ar vēlmi iegādāties jaunākās tehnoloģijas, jaudīgākās mašīnas, modernākās zīmolu somiņas, tērpus un daudz citu lietu. Aptaujājām sabiedrībā zināmas personas, lai noskaidrotu viņu attieksmi pret mantu kultu, un uzzinājām, kādi ir viņu pašu iepirkšanās paradumi.
Evija Skulte atklāj, kur tērē pašas nopelnīto naudu
«Man mantas ir nepieciešamas tik, cik tās ir vajadzīgas. Ja naudu nav, kur likt, tad cilvēki var darīt ar to, ko grib. Ja man būtu miljons, iespējams, es arī pirktu jebko un mestu ārā. Ja naudas ir tik, cik ir, tad jāpiedomā, ko pērc. Ir diezgan neprātīgi mēnesi strādāt, pūlēties un nopirkt jaunāko «iPhone» telefonu, ko jau pēc diviem gadiem vairs negribēsi. Lietām tik ātri zūd vērtība, vajag padomāt, cik daudz ir bijušas pūles un spēks, lai tās nopelnītu. Iespējams, ka no padomju laikiem ir saglabājies instinkts, ka, tikko kā veikalos ir atlaides, viss ir jāgrābj, pat ja tās lietas īsti nemaz nevajag. Tā apziņa, ka pa lēto vari dabūt visu ko, liek pirkties, bet pēc tam saproti, ka māja ir pilna ar nevajadzīgām lietām. Veikali jau arī atbrīvojas no nevajadzīgām lietām, un mēs esam tie, kas tās pērk.
Protams, es arī labprāt pastaigājos veikalos atlaižu laikos, piemēram, nopērkot dārgus zābakus par zemāku cenu, kas man patika jau iepriekš.
Tomēr es nepirkšu otrus tādus pašus zābakus tikai tādēļ, ka ir atlaide. Ja lieta ir tiešām vajadzīga, kādēļ gan to neiegādāties? Man patīk askētisms, kad māja ir brīva no lietām, uz kurām krājas putekļi. Es labprāt naudu tērēju tādām netveramām lietām, kas vairāk paliek sirdī, prātā un emocijās. Ja ir lieka nauda, tad vērtīgāk to ieguldīt, pērkot gleznas, zeltu, māju vai tērējot bērnu un savā izglītībā, vai arī ceļojumos. Visam ir jābūt savai robežai. Es gan nenosodu tos cilvēkus, kas visu ko pērk. Katrs dara to, ko vēlas,» atklāj Nacionālā teātra aktrise un seriāla «Viņas melo labāk» zvaigzne Evija Skulte.
Pilnu rakstu lasiet žurnālā "Vakara ziņas", www.vz.lv
