"Sēžu un man kā pieaugušajam vīrietim birst prieka asaras!" vietnē "Facebook" raksta organizācijas “Palīdzēsim viens otram” dibinātājs un vadītājs Edijs Pipars. Šoreiz stāsts ir par palīdzības sniegšanu kādai ģimenei.
"Kopā darām lielus un cēlus darbus. Stundas laikā esam savākuši visu summu 11 000 eiro. Pārejā summa, kas ienāks kontā tiks virzīta dzīvokļa labiekārtošanai un, ja būs nepieciešams, arī remontam," 26.jūlijā vēsta E. Pipars.
Tika palīdzēts šiem stāsta varoņiem: Ralfam Remertam un viņa mammai ar tēti. Ralfam ir 20 gadi. Jaunais puisis par spīti ļoti nopietnai diagnozei, pārdzīvojumiem dzīvē, ir smaidīgs un labā noskaņojumā. Viņš cenšas uzturēt labas emocijas sevī un tās dāvāt arī citiem cilvēkiem. Un viņam tas lieliski izdodas kopā ar lielāko palīgu, mammu Ilzi.
Remertu ģimenes dzīve nav bijusi vienkārša. Tās pamatus izpostīja reta, ļoti smaga diagnoze - progresējošā muskuļu distrofija, kas diemžēl tika dioagnosticēta abiem Ilzes dēliem. Tā ir hroniska, diemžēl, neārstējama slimība, kam raksturīgs progresējošs muskuļu vājums. Pasaulē šī slimība tiek diagnosticēta septiņiem no 100 000 zēniem. Meitenes ar to nesirgst.
Ralfa mamma stāsta:
“Ralfam nebija vēl 3 gadi, kad jau varēja saprast, ka bērnam ir šī diagnoze... kājas bija kā pudelītes. Tas ir ģenētiski, no manis. Man nedrīkstēja būt dēli. Meitai viss kārtībā, bet dēliem diemžēl bija “pilnā loze”. Ralfa vecākais brālis ar šo diagnozi aizgāja viņsaulē 16 gadu vecumā.
Ralfam nepieciešama aprūpe 24 stundas 7 dienas nedēļā.
“Viņam nav muguras, kā mums parastiem cilvēkiem. Deformējusies un izliekusies. Ir ļoti grūti. Viņš var pirkstiņus pakustināt. Paēst viņš pats nevar, higiēnu viņš pats nevar, viņš pilnīgi neko pats nevar. Gultā pagriezties viņš nevar, pa nakti man ir jāceļās, jāgroza.”
Rūpes par dēlu Ilzei ir prioritāte jau 20 gadus. Bez viņas rūpēm Ralfam pašam būt neiespējams dzīvot. Ģimenē vienīgais pelnītājs ir tētis. Ziņa, no tuvas radinieces, ka mājoklis, kurā ģimene dzīvo, tiek pārdots, novedis ģimeni līdz teju izmisumam. Tieši Ralfs bijis tas, kas nav padevies un centies vecākiem palīdzēt. Bijis skaidrs, esošo mājokli Remertiem no radinieces nav cerību iegādāties, summa ir pārāk liela - 40 000 eiro. Tāpēc sludinājumu portālā atrasts vislētākais, pieejamais mājoklis Jelgavas novadā, kas būtu piemērots Ralfam… bet arī tam rocība šai ģimenei ir par mazu. Īrēt mitekli ģimene nevar atļauties.
“Ziemā būs ļoti grūti par īri nomaksāt, jo vīram ir tikai sezonas darbs. Viņš vairāk vasarā strādā. Ziemā, ja ir darbiņš, tad pāris stundas. Tur neko īpaši tad nemaksā. Viņš traktoru remontē. Mums nevar būt ne trūcīgā, ne maznodrošinātā statuss, jo mums ir auto. Auto pirmā iemaksa ir uzrādīs kā ienakumi. Tas nepieciešams, lai Ralfu aizvestu pie ģimenes ārsta. Mēs gaidām, kad pienāks rinda Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centrā, lai mēs varētu saņemt specializēto spilventiņu un tos lāgos (labos) ratus. Auto mums vairāk domāts Ralfam. Mašīna mums ir nomā paņemta. Mēs ar savu problēmu bijām vērsušies pie pašvaldības, uzrakstījām iesniegumu, lai mums piešķir mājokli, jo dēlam invaliditāte. Teica, ka atbilde būs mēneša laikā, bet, diemžēl, nekā. Domē man teica, ka iesniegumu par pašvaldības mājokļa piešķiršanu, mēs varam uzrakstīt, bet..priekšroka ir represētajiem, ieslodzītajiem, daudzbērnu ģimenēm, maznodrošinātajiem un trūcīgajiem. “, bēdājās Ralfa mamma.
Līdz nākamā gada 1.maijam ģimenei mājvieta jāpamet. Iespējams, ka ātrāk, ja īpašumam radīsies reāls pircējs, noteic Ilze. Viņa uztraukusies - ģimenei nav līdzekļu, lai iegādātos jaunu mitekli un tas dzen izmisumā. Ralfam šāds uztraukums var sekmēties ar veselības pasliktināšanos, tāpēc ģimene nolēmusi ķerties pie pēdējā salmiņa un, lai arī ta sir apkaunojoši, savu bēdu iznest sabiedrībā, viņi lūdz palīdzību. Pašiem, ar dēlu, kuram ir speciālas vajadzības, viņiem gala netikt.
