Cilvēki intuitīvi var diezgan precīzi novērtēt savu atlikušo dzīves ilgumu, taču vairumā gadījumu viņi to novērtē par zemu. Pie šāda secinājuma zinātnieki nonāca pēc gandrīz 30 gadu ilgas tūkstošiem vecāka gadagājuma cilvēku novērošanas, vēsta "Prozoro".
Pētījumā tika izmantoti dati no Japānā veikta ilgtermiņa novērošanas pētījuma, kurā piedalījās vairāk nekā 2000 cilvēku vecumā no 60 gadiem. Dalībniekiem sākotnēji tika lūgts novērtēt vecumu, kādu viņi paredz nodzīvot. Viņu atbildes tika salīdzinātas ar turpmākajiem reālās dzīves datiem: nākamo 28 gadu laikā nomira vairāk nekā 1500 respondentu.
Pētnieki atklāja statistisku korelāciju starp cilvēku prognozēm un viņu faktisko paredzamo dzīves ilgumu. Tie, kas sākotnēji lēsa vecāku vecumu, vidēji dzīvoja ilgāk. Šī tendence saglabājās pat pēc vecuma, dzimuma, veselības stāvokļa un sociālā statusa ņemšanas vērā.
Tajā pašā laikā lielākā daļa respondentu bija pārāk pesimistiski noskaņoti par savu nākotni. Apmēram 59% cilvēku nodzīvoja līdz vai ilgāk par vecumu, ko viņi bija paredzējuši savās prognozēs.
Statistikas modelis parādīja, ka katrs papildu gads prognozē atbilda tikai 0,12 faktiskās izdzīvošanas gadiem.
Pētnieki neatrada pierādījumus tam, ka pozitīva domāšana vai optimisms vien var pagarināt dzīvi. Izvērtējot nākotni, cilvēki var zemapziņā ņemt vērā savu fizisko stāvokli, iedzimtību, dzīvesveidu un hroniskas slimības. Dalībnieki bieži vien kā atskaites punktu minēja 80 gadus, taču cilvēkiem, kas jau ir 60 gadus veci, šis aprēķins ne vienmēr atspoguļo viņu turpmāko paredzamo dzīves ilgumu.
Prognozēšanas kļūdas var ietekmēt arī finanšu plānošanu vecumdienām. Pētījuma autori uzsvēra, ka paredzamā dzīves ilguma nenovērtēšana var novest pie nepietiekamiem pensijas līdzekļiem, savukārt tā pārvērtēšana var novest pie nevajadzīgiem uzkrājumiem vai pat nabadzības.
Tomēr pētījumam bija ierobežojums, jo dalībnieki tika aptaujāti tikai vienu reizi, tāpēc pētnieki nevarēja izsekot, kā viņu cerības mainījās gadu gaitā jaunu apstākļu dēļ.
