Nepālā pazudušo Agneses un Raimonda Fūrmaņu meita Klaudija šobrīd atrodas uz ļoti trauslas robežas – starp cerību un skaudrās realitātes pieņemšanu, vēstīts Gitas Vīksnes materiālā "Tagad saprotu, ka dzīve ir lielākā dāvana" izdevumā "Privātā Dzīve".
Fragmenti no intervijas:
Kādas bija pēdējās ziņas no mammas un tēta?
Kad viņi devās, pateicu, lai nesatraucas, viss būs kārtībā. Gribēju, lai izbauda ceļojumu un nekreņķējas par to, kas notiek mājās. Pēc tam saņēmu ziņas, ka viņi tur ir priecīgi. Ar to man bija pietiekami. Ja manējie ir laimīgi, vairāk neko nevajag.
Cik lielu atbalstu šajā laikā esi jutusi?
Tas ir milzīgs, patiešām. Esmu pateicīga ikvienam, kas strādā, lai atrastu vecākus. Esmu informēta par visu - tiklīdz Ārlietu ministrijai ir kāda aktuāla ziņa, to atsūta. Ja nav jaunumu, atsūta informāciju par pieejamo atbalstu, kas šobrīd var būt noderīgs. Tagad dažas dienas nav nekādas informācijas. Es saprotu, ka ir darījuši visu, kas ir viņu spēkos… Pagaidām vecāki nav atrasti - ne dzīvi, ne miruši. Viss, ko es varu pateikt un, man šķiet, teikšu atlikušo mūžu, ir - paldies, paldies, paldies ikvienam, kas palīdzējis.
Kā tu sadzīvo ar neziņu?
Vecāki man ir devuši daudz garīgu zināšanu un dzīves instrukciju, kas man šobrīd ļoti palīdz. Viņi uzskata, ka nekas dzīvē nenotiek tāpat vien vai nejauši un ka Dievs jau visu ir izplānojis. Viss notiek perfekti pēc Dieva plāna. Pie tā šobrīd arī pieturos. Brīžos, kad kļūst īpaši grūti, palīdz praktiskas lietas - izmazgāt veļu, sakārtot māju, uztaisīt ēst. Vecāki noteikti negrib, lai visu dienu sēžu dīvānā un raudu. Protams, arī izraudāties vajag, bet tad jāceļas un jāiet tālāk.
Protams, cerība ar katru dienu kļūst mazāka, bet es šobrīd pilnībā uzticos Dievam, ka viņi ir tur, kur viņiem jābūt. Cenšos nedomāt - kā, kāpēc, kur, kad un cikos. Jo tad kļūst ļoti grūti. Tāpat neko šajā situācijā diemžēl nevaru ietekmēt.
Ko tev šobrīd nozīmē - gaidīt mammu un tēti mājās?
Nav viegli, jo nav zināms, kas tieši un kā ir noticis ar vecākiem… Prāts katru dienu izdomā simts dažādu scenāriju. Es uzdodu sev jautājumu - cik ilgi es patiešām gaidīšu viņus mājās, pēc cik ilga laika pateikšu sev: "Viss, viņi neatgriezīsies…" Tas ir smags lēmums, bet cenšos būt reāla un pieņemt šķietami nepieņemamo scenāriju, ka viņi tomēr neatgriežas.
Šī situācija ir mainījusi visu, arī dzīves uztveri. Man ir bijuši grūti periodi, kad neredzēju nekam jēgu, biju izdegusi, bija grūti piecelties no gultas un saredzēt, kāpēc esmu uz šīs zemes, jo tāpat visi beigās nomirsim. Daudz esmu domājusi par to, kāda jēga ir dzīvot, jo man patīk izprast lietas dziļi un meklēt atbildes uz šķietami neatbildamiem jautājumiem.
Tagad es saprotu, ka dzīve ir lielākā dāvana.
Esot šeit, mēs varam izbaudīt tik daudz - mīlestību, attiecības, prieku, bēdas, emocijas, kādas vien gribam, mūziku, pieskārienus, garšīgus ēdienus, sarunas, dabu.
Tāda arī ir jēga dzīvot - lai izbaudītu visu, ko varam piedzīvot uz zemes. Tur, augšā, kur dvēsele nonāk pēc nāves, vairs nevar sajust neko, jo nav ķermeņa. Tikai ar ķermeni mums ir šī privilēģija piedzīvot pasauli caur visām savām maņām.
