Pieredzējušais Latvijas sabiedrisko attiecību speciālists, "Draugiem Group" runas vīrs un labdarības fonda "Uzņēmēji Mieram" līdzdibinātājs Jānis Palkavnieks LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" atzīstas, kāpēc vairākus gadus nav pievērsis uzmanību savam psiholoģiskajam stāvoklim.
Ilgus gadus Jānis dzīvojis, apspiežot emocijas un cenšoties būt stiprs. Pēc brāļa pašnāvības un mammas smagās depresijas viņš savas sāpes aizstājis ar darbu, alkoholu un pārliecību, ka laiks visu sadziedēs. Taču tas nenotika. Pēc gadu desmitiem neizrunātās traumas pārauga depresijā un bipolāros traucējumos.
"Veselība problēmas es pamanīju tā īsti pirms kaut kādiem diviem, trim gadiem," savu atzīšanos sāk Jānis un piebilst, ka pazīmes jau esot bijušas agrāk. "Ir tādi kāpumi, kad viss liekas, ka ir ideāli, tad vienu dienu ir depresīvs noskaņojums, tad atkal kāpums, tad divas, trīs...sapratu, ka tā nevajadzētu būt, ka tas nav normāli, ka ar to kaut kas ir jādara."
Ārstēšanās uzsākšanu esot bremzējusi apziņa - kas notiks ar ģimeni. "Es būšu prom no sievas, no diviem maziem bērniem, būšu prom no darba, bet tad man vienreiz sieva ļoti labi pateica: "Tu esi mājās, bet tu neesi šeit. Tu slīdi ārā no dzīves." Tas teikums kaut kā mani ļoti aizķēra." Pēc sievas vārdiem vīrietis ir aizdomājies, ka tā situāciju tiešām varētu raksturot, jo it kā viņš dara visu, kas jādar, taču sajūtas esot bijušas kādā citā paralēlē.
Aprīlī, pēc Lieldienu brīvdienām, Jānis sajutis, ka vairs nespēj mājās funkcionēt un ka vairs nespēj aiziet uz darbu. "Lēmums vērsties pēc palīdzības nāca ļoti grūti, jo es arī savu mammu regulāri apciemoju Tvaika ielā, pēc tam Veldres ielā, un redzēju to psihiatriskās veselības sistēmu, tolaik pirms 20 gadiem viņa nebija ideāla," viņš stāsta un atzīstas, ka atmiņas ir atstājušas uz viņu iespaidu. "Bet tā situācija bija tik smaga, depresīvais posms bija tik smags un tik dziļš, ka es sapratu, ka pats galā es netikšu."
