Rīgas Dinamo meistari, tie, kuri joprojām spēlē Krievijas čempionātā, turpina izklaidēt tos līdzjutējus, kuri nespēj atšķirt nopietnu hokeju no vājas klaunu izrādes. Klauni šajā komandā ir visur. Laukumā, aiz apmales, un, pats par sevi saprotams, arī ložās to netrūkst.
«Man spēle patika, pret komandu pretenziju man nav...» «Bija patīkami skatīties otro un trešo periodu...» «Esam apmierināti ar spēli un hokejistu pašatdevi...» «Komanda cīnījās varonīgi...» «Nekādu pretenziju pret puišiem nav...» «Kad noķērām savu spēli, bija jau par vēlu...» «Paldies hokejistiem par intrigu trešajā periodā...»
Šie ir uz fiksu roku sameklētie Ģirta Ankipāna citāti no viņa komentāriem pēc aizvadītajām spēlēm. Protams, šie citāti ir saīsināti, un varētu šķist, ka izrauti no konteksta, taču pamatdoma ir skaidri sadzirdama. Proti, tiem, kuri neredzēja konkrētu spēli un nezināja par beigu rezultātu, šie Ankipāna izteicieni izklausās pēc kārtīga krievu runča murrāšanas uz krāsns augšas pēc tam, kad virtuvē izdevies tikt pie trekna krējuma poda. Ankipāna kontekstā - izdevies izcīnīt kārtējo uzvaru! Vārdu sakot, šie izvilkumi rada iespaidu, ka Dinamo karalistē viss ir zaptē un dzīve ir izdevusies, bet, kad sāc iepazīties ar reālo situāciju, i smieties negribas, i žēlot šo Krievijas finansēto varzu roka neceļas.
Visi izceltie Ankipāna citāti ir pēc zaudētajām spēlēm, kuru šajā sezonā ir ļoti daudz. Šie citāti teikti pēdējā pusotra līdz divu mēnešu laikā, taču tie ļoti labi piestāvētu arī visai sezonai. Tomēr tās ievadā Ankipāna tonis bija nedaudz reālistiskāks un kritiskāks. Laiku pa laikam pa biksēm dabūja arī kāds no hokejistiem, Ankipāns bija tas, kurš palīdzēja atbrīvoties no Kristera Gudļevska, un tā vien šķiet, ka tieši Gudļevskis ir lielākais ieguvējs, ka izdevās pamest šo degradējoši pūstošo kuģi. Paanalizējot Ankipāna komentārus visas sezonas garumā, ar uguni neizdosies atrast nevienu komentāru par to, ka pats Ankipāns visu laiku šauj ar tukšām patronām, neviena kritiska vārda par sevi un saviem palīgiem. Kaut Krievijā, jau sākot ar oktobri/novembri, ar katru nākamo dienu arvien atklātāk iesmīnēja gan par Ankipānu, gan pārējiem treneriem. Toties Skanstes ielā, kur sēž vienīgais patiesais labuma guvējs no šī bezcerīgā projekta, ko sauc par Rīgas Dinamo, Juris Savickis turpina pašapmierināties un publiski izteikt maksimālo atbalstu Ankipānam...
Ankipāns ar savām runām publiku izklaidē un priecē pēc katras spēles, bet Savickis ar savām retajām dzīvajām uzstāšanās reizēm dziļos jaņos atstāj sava padotā izteikumus. Raug, kamdēļ komandai ir nepieciešams speciāli algots ģenerālmenedžeris, ja viņš un Guntis Ulmanis (vēl viens Savicka pakalpiņš) tāpat pārredz visu laukumu. Smieties vai raudāt? Gan par to, ka nav nepieciešams algots ģenerālmenedžeris, gan par to, ka Savickis un Ulmanis paši ļoti labi pazīst šo drēbi.
Viņdien Dinamo meistari Rīgā zaudēja Helsinku Jokerit. Pēc pirmās trešdaļas spēle jau bija beigusies, jo somi bija priekšā ar 3:0. Līdzīgi bija arī abu iepriekšējā spēlē, kad pēc pirmā perioda bija 0:4 (viss beidzās ar 0:7). Toreiz Jokerit nopietni spēlēt beidza pēc otrā perioda (0:7), bet aizvakar vēl agrāk - pēc pirmās trešdaļas. Tas gan netraucēja Ankipānam pēcspēles komentārā murgot par to, ka pēc tam tieši Dinamo kontrolēja notikumus laukumā un varējuši pat uzvarēt, taču... Ja pretinieks brauc vairs tikai ar pirmo ātrumu, tad Dinamo tik tiešām var izskriet viņam līdzi, jo paši pārvietojas šajā ātrumā un tas ir maksimums, uz ko spējīga Ankipāna komanda. Kaut ko parādīt tikai tad, kad pretinieks visu jau ir sakārtojis sev par labu...
Zaudējums Jokerit bija desmitais pēc kārtas, kas ir jauns šīs sezonas antirekords (pirms tam bija deviņu un arī astoņu zaudēto spēļu sērijas), un komandai vēl ir jāaizvada astoņas spēles. Kāda komandai var būt motivācija sviedrēties, ja pēdējā vieta turnīra tabulā visu pasaka priekšā? Jābūt apveltītam ar izteiktu fantāziju, lai piespiestu sevi skriet, mesties zem ripām un radīt iespaidu, ka notiek cīņa ar savu raksturu, ar sevis pārvarēšanu. Par ko rīdziniekiem būtu jāiespringst pēdējās astoņās spēlēs? Viens no iemesliem - tomēr nepalikt pēdējiem, kaut konkurence uz šo vietu nav liela. Tepat netālajā Minskā ir tikpat lieli vārguļi kā Skanstes ielā. Turienes Dinamo šobrīd ir par vienu punktu vairāk nekā Rīgas vārguļiem. Pēc pēdējā pārtraukuma abas vājākās Krievijas čempionāta komandas tiksies savā starpā, un, visticamāk, tad arī tiks noskaidrots, kurš ir visvājākais. Šī būs Rīgas komandas pēdējā iespēja aizmukt no ļoti ilgas zaudējumu sērijas, jo nākamajās septiņās spēlēs pretiniekos ir komandas, kuras Rīgai var zaudēt tikai tad, ja paši nespēlēs. Respektīvi, neuzvarot Minsku, draud pat 18 pēc kārtas zaudēto spēļu sērija, bet rekords šobrīd ir 14...
Vēl viena papildu motivācija - vai šajā sezonā izdosies sasniegt 100 gūto vārtu robežu? Ja uzvara pār Minsku vērtējama kā 50 pret 50, tad simtnieks izskatās pēc neiespējamās misijas. Lai to sasniegtu, atlikušajos astoņos mačos ir jāgūst 14 vārti, kas ir vidēji teju divi vārti katrā spēlē. Ja pēdējos desmit zaudējumos pēc kārtas kaut kādā veidā ir izdevies gūt astoņus vārtus, matemātiski sanāk vidēji ik spēlē gūts mazāk par vieniem vārtiem. Visas sezonas griezumā šis rādītājs ir krietni zem divām ripām. Ja katrā piektajā spēlē Dinamo vispār nespēj gūt vārtus, azartspēļu cienītājiem ir diezgan drošs variants likt likmi uz to, ka simtnieka nebūs.
Ja gribam paspēlēties ar Dinamo nevarību, ir vēl viens pašcieņu uzlabojošs motivējošs mērķis. Kad Rīgas komandas kontekstā tiek pieminēts skaitliskais vairākums, gribot negribot ir jāsāk smieties pilnā balsī. Kurš atceras, kad rīdzinieki pēdējo reizi realizējuši vairākumu? Sen tas bija, pat ļoti sen. Pagājušā gada 21. decembrī pret Jokerit, bet kopš tā laika aizvadītas 14 spēles, neviena realizēta vairākuma, un šo nerealizēto vairākumu daudzums pietuvojies pussimtam. Ja būtu jāliek likme uz to, vai Dinamo atlikušajos mačos kaut vienu reizi realizēs vairākumu, tad ne vairāk kā 50 pret 50.
Starp citu, Dinamo kontekstā ir arī kāda laba priekšnojauta. Kā zināms, pavisam drīz būs pasaules čempionāts un Bobam Hārtlijam vajadzēs izvēlēties sastāvu braucienam uz Šveici. Labā priekšnojauta ir tā, ka no tā sauktās Latvijas izlases bāzes komandas uz pasaules čempionātu varētu aizbraukt ne vairāk kā pāris spēlētāju no šīs hokejistus degradējošās vides. Ar piebildi, ja būs pieejama lielākā daļa ārpus Latvijas spēlējošo kandidātu.
