VAKARA ZIŅAS: Vai tas ir normāli – nevainība 43 gadu vecumā?

«Es labi apzinos, ka mana situācija ir īpaša,» atzīst pedagoģe Astrīda, kurai ne reizi nav bijušas seksuālas attiecības. Viņa neslēpj, ka 43 gadu vecumā ir nevainīga.

Der vai neder?

«Man jau ir 43 gadi, taču esmu nevainīga. Diezgan dīvaini, vai ne?» ironizē Astrīda. «Bet tā nu ir noticis. Visu dzīvi esmu gaidījusi mīlestību, bet bez mīlestības nav gribējies iesaistīties seksuālajās attiecībās.» Pēdējā laikā viņa gan sākusi pārdzīvot - tik daudz gadu, bet nav dzīvesbiedra. «Es vienmēr esmu jutusies nedroša - it sevišķi tad, kad attiecībām vajadzēja nonākt līdz seksam. Es no tā baidījos.»

Viņa tomēr uzskata, ka ir diezgan glīta un iekārojama. «Un ne tikai jaunībā, bet arī tagad. Vēl joprojām saņemu vīriešu uzmanības apliecinājumus. Protams, rindā pie manis vīrieši nestāv, taču palaikam kāds izrāda uzmanību, bet es katru reizi atsaku, gaidot labāku kandidātu.»

Sieviete spriež, ka viņai tā vienkārši sakārtojušies dzīves apstākļi. «Jaunībā likās, ka priekšā visa dzīve un nav kur steigties, taču vēlāk - kādā jaukā dienā es atskārtu, ka man ir kauns citiem atzīties, ka vēl joprojām esmu nevainīga. Lai gan - neko sliktu taču neesmu izdarījusi, lai kaunētos. Tomēr tā ir. Skolas laikā par seksuālām attiecībām vēl nedomāju. Ja arī domāju, tad atliku uz vēlāku laiku. Savukārt, kad mācījos augstskolā, neviens īsti nepatika. Biju pārliecināta, ka savu īsto vīrieti atpazīšu uzreiz - nemaz nevajadzēs minēt un šaubīties - der vai neder?

Arī vēlāk - ne darbavietā, ne paziņu kompānijās - man netrāpījās neviens piemērots vīrietis, ar kuru vēlētos seksu. Lai gan tagad, no laika distances to apdomājot, es labi saprotu, ka seksuālām attiecībām piemērotu vīriešu netrūka. Vienkārši man netrāpījās neviens sapņu princis, ar kuru būtu gatava ne tikai seksam, bet arī laulībām un dzīvei līdz mūža galam.»

Pārāk piesardzīga

«Vispār es uzaugu diezgan stingrā ģimenē,» neslēpj Astrīda. «Tomēr pašai likās, ka neesmu tik aizspriedumaina, kādi bija mani vecāki. Katrā ziņā neuzskatīju, ka sekss var būt tikai un vienīgi pēc kāzām, taču arī vienas nakts attiecības mani neinteresēja. Tikai vēlāk es pieņēmu domu, ka var būt arī vienas nakts gadījuma sakari. Taču, līdzko lieta nonāca līdz seksam, tā kaut kas manī nobremzējās. Es sapratu, ka, nē, ar šo vīrieti tomēr nevaru. Vai arī - šobrīd es negribu, varbūt vēlāk.»

Astrīda pieļauj, ka bijusi pārāk slinka un neaktīva potenciālo partneru meklēšanā. «Man pašai neienāca ne prātā kādu iekārot un pavedināt. Pacietīgi gaidīju savu īsto vīrieti, taču tā arī nesagaidīju. Vispār man nemaz nevajadzēja princi, pietiktu vien ar kādu uzstājīgāku vīrieti, lai viss notiktu.»

To, ka Astrīda ir nevainīga, zina tikai daži viņai tuvi cilvēki. «Jocīgi, bet es bieži vien jūtos vainīga, ka man nav bijis seksa. Daudziem maniem klasesbiedriem jau ir lieli bērni, bet es tikai pēc teorijas zinu, kā viņi rodas. Ar mani vienmēr viss notika vēlāk nekā citiem. Atceros, pirmo reizi skūpstījos 17 gadu vecumā. Citas meitenes to jau bija darījušas 13 gados, bet 16 - jau bija sekss. Es laikam biju pārāk piesardzīga un pareiza. Turklāt bija dažādas fobijas. Piemēram, bija bailes no sāpēm un no tā, ko teiks vecāki, vēlāk - bailes no grūtniecības.»

Iesprostota savā nevainībā

«Manā dzīvē bija periods, kad es vispār izvairījos no attiecībām ar vīriešiem. Es labi sapratu, ka agri vai vēlu visas attiecības novedīs pie seksa, taču baidījos atzīties, ka esmu nevainīga. Es baidījos no nesapratnes un izsmiekla. Tāpēc apzināti neveidoju attiecības. Visus pielūdzējus atraidīju vēl pirms iespējamām seksuālām attiecībām. Ar laiku man pat radās tāds kā mazvērtības komplekss, jutos nevienam nevajadzīga.»

Astrīda teic, ka draudzības līmenī viņai nav bijis īpašu problēmu ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. «Taču, tiklīdz kāds sāk izrādīt man simpātijas, es gluži vai sastingstu, sāku justies neveikli un cenšos izvairīties no tālāka turpinājuma. Es baidos, ja pateikšu viņam par savu nevainību, viņš nodomās, ka neesmu īsti normāla. Iespējams, to pateiks saviem draugiem, kas par to, visticamāk, uzjautrināsies. Tā kā es nevēlos tādas problēmas, izvairos no romantiskām attiecībām.

Taču ar laiku sāku izjust arvien lielāku diskomfortu, es jūtos gluži vai iesprostota savā nevainībā. Gribas no tās tikt vaļā, taču nespēju. Protams, man ir bijuši mēģinājumi izrauties no sava krātiņa. Mēģināju veselas divas reizes, taču - neveiksmīgi. Abas reizes man šķita, ka, lūk, šis ir piemērots vīrietis, ar ko esmu gatava to darīt, taču - nesanāca.»

Bailes un nožēla

Astrīda stāsta, ka pirmais no pielūdzējiem gadījies ļoti neuzmanīgs un steidzīgs. «Viņš visu gribēja paveikt pēc iespējas ātrāk, kaut arī es viņu brīdināju, ka šajās lietās man vajadzīga īpaša pieeja. Sacīju, ka nepieciešamas laiks, man jāsagatavojas, es tā nevaru - uzreiz. Taču viņš nebija gatavs gaidīt, tāpēc mēs šķīrāmies pēc viņa paša iniciatīvas. Savukārt ar otro kandidātu es iepazinos internetā. Vispār tas bija viņš, kas mani uzrunāja. Mēs nebijām sveši, jo es ar viņa māsu strādāju vienā skolā. Kad viņš mani uzrunāja, es atbildēju. Ilgu laiku sazinājāmies tikai internetā, bet tad - kādā jaukā dienā - viņš mani uzaicināja uz restorānu. Jauki pasēdējām un patērzējām. Draudzīgi šķīrāmies un vienojāmies satikties vēl kādu reizi. Nākamais viņa ielūgums jau bija pie sevis mājās. Es labi sapratu, ko tas nozīmē, tāpēc apsvēru, vai esmu gatava tuvībai. Pēc nelielām pārdomām izlēmu, ka reiz taču jādara gals savai nevainībai, jāizmanto situācija, jo beidzot gadījies piemērots partneris.»

Sieviete gan uzsver, ka nebija viņā iemīlējusies. «Es jutu, ka viņš tomēr nav tas, ar kuru gribētu dzīvot kopā. Kaut kā viņam pietrūka. Iespējams, trūka vīrišķības, viņš bija tāds nedaudz sievišķīgs. Toties ļoti pieklājīgs un solīds.»

Vakars izvērties visnotaļ romantisks, taču fināls bijis neveiksmīgs. «Kaut arī iepriekš biju gatava seksuālajām attiecībām, taču vakara gaitā mana apņēmība zuda. Es jutu, ka viņam ir liela pieredze attiecībās ar sievietēm, tas mani samulsināja. Sapratu, ka būšu tikai viena no daudzām sievietēm viņa dzīvē. Kad mani noskūpstīja un centās izģērbt, manī kaut kas nobloķējās. Sakautrējos un pateicu, ka to mēs izdarīsim citureiz. Es baidījos viņa priekšā izskatīties muļķīgi un neveikli. Nebiju gatava viņam atzīties, ka esmu nevainīga. Baidījos, ka viņš mani noturēs par nenormālu. Es pieklājīgi atvadījos un aizgāju. Vēlāk atskārtu, ka nākamās reizes vairs nebūs, jo pati to nemaz nevēlos. Tiesa gan, es nožēloju, ka nebiju sevi pārvarējusi un ļāvusies seksam. Šī bija tā reize, kad vajadzēja nožēlot to, ko neesmu izdarījusi, nevis izdarījusi.»

Bez panikas

«Biju aizgājusi pie psihoterapeita, taču laikam nebiju izvēlējusies piemērotu speciālistu, jo pēc sarunas ar viņu nekādu uzlabojumu nebija. Turklāt zinu, ka psihoterapija bieži vien ir ilgstošs un dārgs process. Ārsts stāstīja, ka pie tādām situācijām bieži vien noved vecāku vai arī pašas stingrie reliģiskie vai morālie uzstādījumi. Viņš prasīja, vai es neesmu ļoti reliģioza. Nē, taču. Var teikt, ka esmu nepraktizējoša kristiete, kas Dievam tic, bet baznīcā neiet. Katrā ziņā - ne jau reliģiskie principi bija par iemeslu manai nevainībai. Ārsts sāka meklēt vainu manā bērnībā un jautāja par vecāku uzskatiem un principiem. Jautāja, vai kāds nav centies mani izvarot, un, iespējams, tāpēc man ir bailes no seksuālām attiecībām. Nē, es atbildēju. Nekā tāda nebija. Nebija nekādas nenormālības vai vardarbības. Es pati uzskatu, ka man bija normāla bērnība un normāla jaunība.»

Astrīda piebilst, ka pēc ārsta vizītes pat šķitis, ka viņas dzīvē vispār neko nevajag mainīt. «Kā ir, tā ir. Protams, es nezaudēju cerības, ka tomēr atradīsies kāds vīrietis, kas mani sapratīs un pieņems mani tādu, kāda esmu. Skaidrs, ka nodarbošanās ar seksu - tā ir būtiska cilvēka dzīves sastāvdaļa. Un šajā jomā, kā man šķiet, esmu apdalīta. Kaut kur lasīju, ka dzīve bez seksa - tas ir slikti ne tikai fiziskajai, bet arī psihiskajai veselībai. Es gan nezinu, vai tā ir taisnība. Es sevi mierinu, ka nevajag krist panikā, jo nav taču tā, ka visa dzīve būtu pagalam. Citu cilvēku attieksme - tā ir vien viņu pozīcija, un nevajag to ņemt nopietni pie sirds. Katrs dzīvo savu dzīvi. Ja es pati ne par ko neraizējos, varu mierīgi dzīvot arī bez vīriešiem un seksa.»

Labāk izlikties par lesbieti

«Kādā žurnālā izlasīju, ka vīrieši izvairās no sievietēm, kuras uzskata par neseksuālām. Tā kā vairākumam vīriešu sekss ir būtiska dzīves sastāvdaļa, tās sievietes, kuras izturas rezervēti, vīrieši uzskata par nesaprotamām un uzmanības nevērtām būtnēm. Un tieši šis aspekts mani nomāca. Ja reiz man nav bijis seksa, tātad mani tas pilnīgi neinteresē, un tātad nav vērts man pievērst uzmanību.»

Astrīda secina, ka mēs dzīvojam tādā pasaulē, kur viss tiek reducēts līdz seksam. «Mūsdienu sabiedrībā seksuālās attiecības kļuvušas par tādu kā kultu. Par seksu nemitīgi runā gan žurnālos, gan interneta portālos. Ar to papilnam piebāztas visādas reklāmas. Un visi cenšas paspīdēt ar savu seksualitāti. Sievietes lielās ar silikona krūtīm un dibeniem, bet vīrieši - ar iegūto sieviešu skaitu. Protams, man uz šī fona runāt par savu nevainību liekas nevietā. Turklāt raizējos, ka mani sāks uzskatīt par citplanētieti un drošības nolūkos ieturēs distanci. Gandrīz vai šķiet, ka pieklājīgāk būtu izlikties par lesbieti, kuru vīrieši neinteresē, nevis atklāti atzīties, ka nekad nav bijis seksa.»

Es neesmu zilzeķe

«Agrāk vecāki man palaikam jautāja, kad es precēšos un sagādāšu mazbērnus. Tagad viņi jau ir samierinājušies un vairs neuzmācas ar šo jautājumu. Taču tajā brīdī, kad es pati biju pārliecināta, ka manā dzīvē šajā jomā nekas nemainīsies, pavisam negaidīti iepazinos ar vīrieti, kuru varu uzskatīt par savu. «Viņš zina, ka es nekad neesmu precējusies, taču to, ka esmu nevainīga, viņš tomēr nezina. Atklāti sakot, es baidos to viņam pateikt. Varbūt nobīsies un aizbēgs. Vēl nodomās, ka esmu kaut kāda briesmīga zilzeķe ar briesmīgu patoloģiju.»

Sieviete turpina: «Attiecības mums ir labas, es pat teiktu - lieliskas. Tās ir siltas, draudzīgas un maigas. Es jūtu, ka viņš mani ciena un respektē. Dažas reizes viņš pat uzsvēra, ka esmu kārtīga un droša. Ka man var uzticēties. Arī viņš man šķiet kārtīgs un drošs. Viņam var uzticēties. Daudz ko viņam esmu izstāstījusi un uzticējusi, taču seksuālo aspektu - to neesmu uzdrošinājusies. Domāju - ja uzzinās, viņš būs šokā.

Es viņam it kā caur puķēm mēģināju pateikt, ka man tikpat kā nav bijuši vīrieši. Speciāli teicu «tikpat kā», lai domātu, ka sekss tomēr ir bijis.

Viņam ir ļoti nopietni nolūki, viņš piedāvā precēties. Es ilgi šaubījos, vai vispār var sākt seksuālu dzīvi šajā vecumā. Varbūt jau ir par vēlu un visu vajag atstāt, kā ir? Varbūt neko nepaskaidrot un pārtraukt attiecības? Vai arī - veikt deflorāciju ar ķirurģijas palīdzību?»

Mainīt domāšanas virzienu

«Lai rastu atbildes uz saviem jautājumiem, biju aizgājusi pie seksopatoloģes. Jautāju, vai nav tā - jo vēlāk sieviete uzsāk dzimumdzīvi, jo lielākas psiholoģiskas grūtības to turpināt? Ārste paskaidroja, ka tas neatbilst patiesībai. Drīzāk problēmas esot pavisam jaunām meitenēm, kuras jau 14-15 gadu vecumā uzsākušas dzimumdzīvi un nespēj apstāties pie viena partnera. Nav svarīgs vecums, bet gan - lai pirmā pieredze būtu pozitīva. Ārste apliecināja, ka dzimumdzīvi var sākt jebkurā vecumā. Jaunavības plēve ar gadiem nekļūst ne biezāka, ne cietāka. Viņa teica, ka ar mani notiks tieši tā, kā tas varēja notikt 17 vai 25 gadu vecumā.

Viņasprāt, ķirurģiska deflorācija esot bezjēdzīga, jo galvenā problēma esot nevis tur, bet gan galvā. Manās bailēs. Kad jautāju, varbūt manā vecumā nav vērts to uzsākt, ārste par mani brīnījās un izteica neizpratni, kāpēc es nemitīgi meklēju visādus iemeslus, lai atteiktos no laimīgas nākotnes. Viņa man ieteica mainīt domāšanas virzienu. Turpmāk meklēt iespējas, lai kaut ko darītu, nevis lai no tā izvairītos.»

Vēlas veidot ģimeni

Astrīda arī pati ievākusi informāciju, lai pēc iespējas labāk sagatavotos pirmajai tuvībai. «Kā saprotu, man jābūt daudz maz aktīvai, jo viņš taču jutīs - mani tas interesē vai neinteresē. Ja redzēs, ka mani tas neaizrauj, var arī pats zaudēt interesi. Jācenšas to darīt viegli un nepiespiesti, lai neizskatās pēc smaga un nopietna darba.»

Sieviete teic, ka viņas bailes ir nedaudz mazinājušās, taču viņa vienalga raizējas, kāda būs mīļotā vīrieša reakcija uz konkrēto situāciju. «Vienkārši zinu, ka daudzi vīrieši nevēlas ielaisties nekādās darīšanās ar nevainīgām vecmeitām. Baidos, ka neizpratne būs tik liela, ka pieķeršanās un mīlestība var palikt otrajā plānā. Ja viņam pret nevainību ir kādi aizspriedumi, var zaudēt interesi. Taču - lai notiek, kam jānotiek. Tas būs tests mums abiem. Un vēl - es neesmu atmetusi domas par īstas un pilnvērtīgas ģimenes izveidošanu. Zinu, ka manā vecumā vēl var dzemdēt. Tas ir iespējams. Es ceru, ka mums izdosies.».