VAKARA ZIŅAS: Mīlas trijstūris latviešu gaumē

Sociālajos tīklos viens no apmeklētāju biežāk uzdotajiem jautājumiem ir: vai var mīlēt divus cilvēkus vienlaikus? Divas sievietes vai divus vīriešus, vai jebkādas citās variācijās... Bet vai tas ir iespējams? Neprātīgi, skaudri un līdz asinīm stipri – tā vienkārši mīlēt.

Cukurdupsītis satīna palagos diviem

Viņa smaidīja, laiski izstaipīdamās satīna palagos platajā gultā. Reinis pirms došanās prom ar pirkstu galiem pārbrauca pār sievietes muguras izliekumu no pakauša līdz dibenam, viegli ieknieba «cukurdupsī», kā viņš mēdza saukt Ritas apaļumus, un devās prom. Viņš pieslēdza dzīvokļa durvis un teciņus metās pa kāpnēm uz mašīnu. Bija jāpagūst uz maiņu policijā. Tur kavēties nedrīkstēja, jo viss notika pēc strikta plāna - formas tērps, instruktāža, ieroča saņemšana un 24 stundas jeb «sutka» postenī, no astoņiem rītā līdz nākamās dienas rītam. Viņš zināja, ka uz vakarpusi darba duna pierims, atmosfēra kļūs mierīgāka un tad varēs arī kādu stundu nosnausties un padomāt par Ritu. Oh, smukā un atdevīgā Rita, Ritiņa! Viņu attiecības jau vairākus gadus turpinās ierastā ritmā. Varētu teikt, pēc zināma scenārija. Mazais greizsirdības velniņš ar žuburi iedūra Reinim pakrūtē, jo visu nākamo mēnesi viņa kaislīgā dzīves mīlētāja Rita būs projām. Jau pēc pāris stundām mīļotā sieviete pacelsies sudraba dzelzs putnā no lidostas RIX uz Amsterdamu, lai steigšus pārsēstos uz nākamo lidojuma reisu. Viņa Rita lidos uz Āfrikas kontinentu pie sava oficiālā vīra Ulda, kurš strādā par būvdarbu uzraugu un pelna «mežonīgi lielu» naudu kādā no naftas ieguves platformām. Tās ceļas okeāna vidū kā savdabīgas salas, ļaujot tā dzīlēs ietriekties un taustīties svešķermeņiem, kas meklē naftu jeb «melno zeltu». Vīrs Uldis viņu ļoti gaidīja, jo sieva tad daudzas dienas un naktis piederēja tikai viņam, nevis tam otram vīrietim, kurš šajā pašā brīdī otrā pasaules malā vilka formas tērpu un gatavojās savai darba maiņai kādā no policijas iecirkņiem Rīgā. Viņi zināja viens par otru. Rita dzīvoja divas dzīves. Viņai piederēja divi vīrieši. Gluži kā stāstos par Austrumu tautām, kad musulmaņu ticības vīrieši drīkst apņemt vairākas sievas (ja vien spēj katru no tām uzturēt), Ritai piederēja divi vīrieši no papēžiem līdz matu galiņiem. Precīzāk būtu teikt - no konta bankā līdz dzīvoklim Ziepniekkalnā, no sestdienas rītiem vaļīgos palagos vīra vai mīļākā gultā līdz pārlidojumiem no vienas valsts uz otru, no romantikas un apjūsmošanas līdz skaudriem šķiršanās brīžiem, kad jādodas «pie tā otra». Labajos brīžos esot kopā ar Ritu, abi vīrieši katrs sev atvēlētajā laikā viņu mīlēja, uzturēja, lutināja, uz rokām nēsāja, bet dažkārt, palikuši vieni, nevarīgās dusmās vai dzērumā lādēja sievieti, nikni lamāja par kuci un slampu, zvērēja ar šķiršanos un atstāšanu bez naudas. Vīriešu dvēseles dažkārt, greizsirdības māktas, mutuļoja, bet tikai līdz tam brīdim, kad valdzinošā Rita atkal nostājās viena vai otra vīrieša mitekļa durvīs un smaidot raudzījās uz vienu no viņiem - vīru vai mīļāko. «Mūsu ienaidnieks bija laiks, kas saīsināja tikšanās prieku ar abiem maniem dzīves vīriešiem. Tāda sajūta, ka es dzīvoju tikai pusi savas dzīves, to sadalot pa daļiņām kā picu. Viena daļa dzīves vienubrīd ir kā karsti kūpoša peperoni šķēle, bet otra - bagātīgi pārkaisīta ar mutē kūstošu Parmas sieru. Tik dažādas niansēs, bet katra daļa neatkārtojami baudāma! Patiesībā man vajadzētu vienlaikus dzīvot divās dimensijās - lai es varu atvērt portālu un no vienas realitātes ielēkt otrā. Tagad man jāturpina dzīvot starp divām dažādām pasaulēm, kuras pa šiem septiņiem gadiem sāk jau saplūst, savīties un brīžam samulsināt mani pašu. Kuram no viņiem tuvojas dzimšanas diena? Kurā gultā no rīta es pamodīšos? Kam teikšu labrīt, atverot acis? Vārdu sajaukšana vai pārteikšanās kaisles brīdī būtu nepatīkama vienam no viņiem. Tomēr mēs visi trīs «parakstījāmies» uz šādu vienošanos. Man vajadzētu justies vislabāk. Tā tam vajadzētu būt. Ja es būtu absolūta sniega karaliene, es nelauzītu galvu, ko katrs no maniem dzīves vīriešiem jūt un kas notiek viņu sirdīs. Vienkārši dzīvotu. Tomēr mūsu gadījumā nekas nav vienkārši, jo mēs nedzīvojam ierastajā dzīves standarta rāmī. Es mīlu šos abus vīriešus. Nevaru iedomāties dzīvi bez stiprā pleca, sava vīra Ulda un galantā, kaislīgā mīļākā Reiņa. Viņi ir tik dažādi kā ūdens un zeme. Tomēr katrs ar savu personību, stāju un mīlestību, kas mūsu attiecības notur gadiem. Bet vispirms bija Uldis, manu bērnu tēvs,» nosaka Rita.

Ar botulīnu un plastiskajām operācijām stiprinātā mīla

Viņi mācījās vienā skolā, vienā klasē un pēc vidusskolas uzreiz apprecējās. Banāli, bet patiesi! Dzirdēti skaisti un mazāk veiksmīgi stāsti, kad skolas laika mīlestība ir tā vienīgā un liktenīgā, kas nezin kāpēc sāk pagaist brieduma gados, tā ap gadiem 40. Rita tolaik nebija nekāda skaistule, un arī Uldis neatšķīrās no vienkārša džeka Latvijas pelēko puišu masā. Tomēr abi viens otrā ieskatījās no sirds. Draudzība, kas pārauga mīlestībā un kam drīz sekoja atvases. «Mana bagātība bija abi bērni - puika un meita. Puika līdzīgs vīra tēvam, savam vectēvam, bet meitiņa peciņa vairāk atsitusies manī. Uldis bija un ir mans patvērums un stiprais plecs. Ja bērni mazi slimoja, tad pie bērnu gultiņām dežurējām abi pārmaiņus. Man nebija jāuztraucas par naudu, komunālajiem maksājumiem un sadzīvi. Viņš nodrošināja visu mūsu ģimeni kā īsts vīrietis. Pēc laika mums jau bija četristabu dzīvoklis ar eiroremontu kā žurnālos. Katram bērnam bija sava istaba un mums sava guļamistaba, kur nodoties mīlas rotaļām. Tikai darba jomas mums bija dažādas. Mans nopietnais vīrs Uldis izmācījās tehnikumā par inženieri un iekārtojās labi apmaksātos darbos te vienā, te otrā būvniecības firmā. Es studēju žurnālistiku, līdz sapratu, ka man labāk patīk skaistus brīžus dāvāt, nevis «izvilināt» to nostāstus no citiem, tādēļ aizgāju no augstskolas. Sāku strādāt privātā kompānijā, organizējot korporatīvos pasākumus. Tas bija pārmaiņu laiks, kad mainījās cilvēku attiecību vērtības uz materiālajām. Tad jēdzienu «labklājība» iemiesoja vārds nauda, daudz naudas un noderīgi sakari. Laikā līdz 2008. gadam mēs dzīvojam kā jaunbagātnieki. Vīram ienāca ļoti laba nauda no celtniecības firmas, bet es spīdēju saulītē no vīra dāsnuma. Uldim ne īpaši patika saieti, koncerti un teātri, tāpēc tos es apmeklēju kopā ar draudzenēm. Tikpat «biezām» un izsmalcinātām dāmām kā es. Ar viņām kopā es iepazinu sejas plastisko operāciju vilinājumu un arī sāpes,» noteic Rita. Viņa ielika jaunus un baltus zobus, sataisīja vaigus un nošļukušos acu kaktiņus. Lai arī smaids kļuva iestīvināti samākslots, viņa izskatījās krietni labāk nekā studiju gados. Latvijā sievietes iepazina permanento grimu. Nu protams, Rita bija viena no pirmajām Rīgā, kurai tika uztaisītas jaunas uzacis un «strelkas». Lūpas piedzīvoja botulīna injekcijas, bet krūtis pie ķirurga «ar zelta rokām» ieguva skaistas un lielākas formas. Uldis guļamistabā priecājās par sievas pārmaiņām, jo viņa lellīte kļuva žilbinošāka un skaistāka. Viņam nebija jāmeklē mīļākā, kā to dara viņa padzīvojušie kolēģi, jo par Ritu gultā atrast labāku nebija iespējams. Viņš pucēja savu sievu un atbalstīja Ritu itin visā, pat tad, kad sanāksmju starplaikos viņa telefoniski vīram izdīca 2000 latu «Pradas» somiņai. Pavērsieni laulības dzīvē var piemeklēt abus. Apbrīnojami un cienījami, ja otrs spēj piedot un pasniegt roku, palīdzot piecelties no saduļķotās kaislību pazemes. Tomēr viņu ģimeni piemeklēja cits trieciens - ekonomiskā krīze, kas pavēra ceļu negaidītiem notikumiem visā viņu turpmākajā dzīvē.

Ne jau nabadzība mūs dzina kapā, bet lepnības «kažoks»

Pirms astoņiem gadiem, 2008. gada rudenī, Latviju tāpat kā citas Eiropas Savienības dalībvalstis skāra pamatīga ekonomiskā krīze. Valsts iestādes piedzīvoja pamatīgu štatu samazinājumu. Daudzi jo daudzi nokļuva bezdarbnieku rindās, un viņiem piebiedrojās arī Ritas vīrs Uldis. Būvniecība bija viena no tautsaimniecības nozarēm, kuru augstais bezdarbs skāra vissmagāk. Daudzi strādnieki tika atlaisti, bet kompānijas bankrotēja. Ulda celtniecības uzņēmums bija to starpā. «Viņš sēdēja jau mēnesi mājās un dzēra dienu no dienas. No rīta devos uz darbu, kur arī situācija kļuva arvien nestabilāka, jo valsts iestādēm «nogrieza» pasākumu organizēšanu par budžeta naudām, un nezināju, vai vīrs būs mājās pie pilna saprāta un dzīvs. Tolaik es ļoti bažījos, ka viņš var izdarīt pašnāvību. Viņam, bijušajam uzņēmējam, kas naudu neskaitīja un godīgi maksāja nodokļus, bija pazemojoši iet uz bezdarbnieku kantori, meklēt darbu un savos 42 gados mācīties rakstīt CV. Taču visvairāk viņam kremta tas, ka viņš kā ģimenes galvenais apgādnieks vairs nespēja nodrošināt man un bērniem tādu dzīves līmeni, kāds mums bija iepriekš. Cik gan daudz Latvijā bija vīriešu, kas šajā sagrautajā laikā pielika sev rokas... Vai kāds to maz ir rēķinājis? Sākumā mēs aizņēmāmies no Ulda biznesa partneriem, tad draugiem, tad meklējām aizdevumus bankās un arī līdz ātrajiem kredītiem nonācām... Mēs nespējām dzīvot citādi, un tas mūs iedzina parādos. Ne vienai vien manai draudzenei no pārticības un lepnības nācās pārslēgties uz krasu taupības režīmu itin visā. Ne jau nabadzība mūs dzina kapā, bet lepnības «kažoks», kas bija izcaurumots ar katru kauna situāciju, kurā nonācām. Vēl drausmīgāk bija vērot tās pazīstamās sabiedrības dāmas, kurām sejas labošana, slīpēšana un plastiskās operācijas bija kļuvušas par dzīves normu, bet krīzes laikā viņas to vairs nevarēja atļauties. Nē! Man tas viss neder, brēca katra manas miesas daļa! Kad vīrs no paziņas saņēma darba piedāvājumu Anglijā, viņš lēmumu pieņēma nekavējoties. Sauthemptonas ostā viņam bija jāmetina kuģi. Šķiršanās bija sāpīga mums visiem, bet nebija citas iespējas. Vīrs aizbrauca, iekārtojās darbā un jau pirmajā gadā nospodrināja valodas zināšanas. Konservatīvie angļi novērtēja viņa strādīgumu, arī inženiera izglītību un vadītāja prasmes. Uldis saņēma paaugstinājumu darbā. Lēnām, solīti pa solītim, mēs sākām atgūties no parādu nastas un beznaudas perioda. Pirmajā gadā attālums mani mocīja nežēlīgi un skaudri. Es gribēju Uldi un vēl vairāk par viņu - seksu,» atminas Rita.

Kolēģes vīrs iekrīt kā circenis pelnos

Reini viņa satika kādā no savas firmas organizētajiem korporatīvajiem pasākumiem. Iepriekš abi bija pavirši pazīstami. Paslīdēja viens otram garām kā ēnas, sasveicinoties pieklājības robežās un pārmijot dažus vārdus kādos pasākumos. Reiņa sieva bija Ritas kolēģe. Spilgta un traka sarkanmate, no kuras vienmēr plūda enerģijas lādiņš un skaļi smiekli. Ritu tracināja gados jaunākā kolēģe, kuru visi uzskatīja par perspektīvu un talantīgu pasākumu organizatori. Turklāt viņai nebija nevienas plastiskās operācijas un dupsis kā Dženiferai Lopesai! Hmm, tas kremta pamatīgi. Vajadzētu to jauno un lepno stervu pārmācīt, nodomāja Rita. Kādā pasākumā Rita izspēlēja nelāgu gājienu. Tīšām, lai pakaitinātu mežonīgo Ronju - Reiņa sievu! Saviesīgā ballē viņa uzlūdza Reini dejot un spiedās lēnajā dejā tik nerātni tuvu un flirtēja uz nebēdu, čukstot ausīs mīļvārdiņus. Kādā brīdī satracinātā un iereibusī sarkanmate atrāva savu īpašumu no Ritas un skaļi, visiem dzirdot, nokliedza, ka sadragās botulīna piepumpēto seju, ja tā neatkāpsies no viņas vīra. Rita sazvērnieciski smaidīja, bet pēc nedēļas sarkanmatei darbā pienāca sūtījums - bandrole ar smaržīgām un palietotām sieviešu biksītēm. Sūtītājs bija nezināms, bet kolektīvā visi dauzonīgi sasmaidījās, jo saprata, kura no kolēģēm izspēlēja šo joku. Sarkanmate ātri vien atrada sev citu darbiņu draudzīgākā vidē un, kā izrādījās, pēc laika arī jaunu mīlu. Reinis bija brīvs. Lišķīgi novēlot laimi jaunajā darbā un mīlas dzīvē, Rita apjautājās par abu laulības statusu. Dokumenti esot padoti uz šķiršanos! To Ritai tikai vajadzēja dzirdēt. Viņa atrada jauno vīrieti caur «draugiem.lv» un metās to mierināt. Ah, kā viņa alka šīs jaunās un stiprās miesas. Viņa metās no viena baudas viļņa uz otru. Skūpstīja, kodīja, glāstīja un izdarījās gultā tikpat labi kā mīlas priesteriene. Reinis bija samīļots un no sarkanās malduguns varas pilnībā atbrīvots. Rita gribēja draiskoties, taču viņa iemīlējās. Smagi iemīlējās.

Dzīve no viena vīrieša sāniem pie otriem

«Tas bija kā zibens. Es iemīlējos Reinī. Viņš nebija tikai seksa mašīna, ar kuru man izpriecāties, bet ļoti inteliģents vīrietis. Mēs kopā gājām uz izstādēm, arī teātri, kur es Uldi nekādi nevarēju piedabūt. Viņš mani lutināja, Valentīna dienā aizveda uz dārgu restorānu un pasniedza zelta ķēdīti ar kulonu. Mēs devāmies īsos ceļojumos pa Latviju, ar nakšņošanu viesu mājās un muižās. Mēs kļuvām atklātāki un negribējām vairs slēpties. Atkal biju iemīlējusies, bet es arī mīlēju vīru. Jautājums bija, kad un kā Uldis to uzzinās? Es izvēlējos pateikt pati. Pēc pusgada attiecībām ar Reini aizlidoju uz Angliju un atzinos, ka joprojām viņu mīlu un negrasos šķirties, bet manā dzīvē parādījies jauns cilvēks. Par mani sešus gadus jaunāks vīrietis, kuram ir divas dievīgas meitas no iepriekšējās laulības un kurā esmu iemīlējusies. Es teicu, ka respektēšu viņa lēmumu, lai kāds tas arī būtu. Tomēr negribu viņu zaudēt. Es lūdzu atļauju dzīvot ar viņu, kad esmu Anglijā, un ar Reini, kad esmu Latvijā. Jūs teiksiet - nenormāli?! Vai kāds vīrietis tam spēj piekrist? Neprāts! Viņš klusēja. Ilgi. Un…. visbeidzot piekrita. Ziemassvētki un Jaungads kopā ar mūsu bērniem, kā ierasts, bija jāpavada Anglijā, tāds bija Ulda pirmais nosacījums. Vīrs sacīja, ka man pēc iespējas biežāk būs jālido pie viņa, lai kurā pasaules malā viņš strādātu. Reinis nedrīkstēja arī pārcelties uz mūsu kopējo dzīvoklī Ziepniekkalnā, bet tas mani nesatrauca, jo viņam bija pašam sava mītne. Laikā, kamēr Uldis uzturēsies Latvijā, no Reiņa lai nebūtu ne smakas. Ja es piekrītu, tad viņš turpinās man sūtīt naudu un bērni būs nodrošināti. Nākamais solis bija par mīlas trijstūri «apgaismot» Reini. Viņš iestīvējās un mēnesi ar mani nerunāja. Pārmeta, ka esmu samaitāta un divkose, ka viņa draugi un vecāki to nesapratīs. Es skaidroju, ka neredzu viņa bažām pamatu, jo mani vecāki jau viņu pazīst, draugi un kolēģi jau ir pieņēmuši, ka mēs sabiedrībā parādāmies kopā, un mūsu bērni jau savstarpēji ir iepazīstināti. Par laimi, Reinis drīz piekrita šim attiecību modelim. Tā nu jau septiņus gadus es dzīvoju divas dzīves - viena aiziet pārlidojumos, kad dodos pie sava oficiālā vīra Ulda, kurš nu jau otro gadu strādā Āfrikā, un pārējās nedēļas dienas un nogales pavadu kopā ar Reini Latvijā. Jāteic, ka viņi vēl ne reizi nav satikušies un man tas arī nav vajadzīgs. Esmu apmierināta ar šādu dzīvi, un mūsu mīlas trijstūrim tas ir visatbilstošākais. Esam laimīgi visi trīs. Vienīgi dažreiz Reiņa bijusī sarkanmate, kurai dzīvē gan nekas ar lielo mīlu nesanāca, mani tracina ar saviem izgājieniem. Bet katram taču ir sava dzīve jānodzīvo, pat ja līdzās ir divi mīļotie vīrieši,» zīmīgi nosaka Rita.