VAKARA ZIŅAS: Kaislību līkloči! Igors: "Es atņēmu savam draugam sievu"

Tā saka 43 gadus vecais Igors, un pēc mirkļa kā taisnojoties piebilst: «Viņš pats pie tā ir vainīgs, nevajadzēja pīties ar mīļāko.» Šis ir stāsts par viņu, draugu Māri un viņa sievu Annu.

Draudzējās kopš studiju laikiem

Igors pēc profesijas ir zobārsts, viņam ir sava privātprakse, plašs dzīvoklis, kurā viņu ik vakaru daudzus gadus uzticami sagaidīja pelēkraibais Muris. Igors nekad nav bijis precējies. Kāda no viņa bijušajām draudzenēm audzina abu kopīgo dēlu Aleksi, viņš palīdz materiāli, bet kopā dzīvot negribēja, jo uzskata: «Vai nu tu esi kopā ar sievieti, kas spēj tev «noraut jumtu», vai sievieti, ar kuru kopā jūties tikpat labi kā pats ar sevi.» Kopš studiju gadiem viņa otrās mājas bijušas drauga Māra ģimene. Ar Māri un viņa sievu Annu viņš iepazinās studiju laikā, Igors pēc augstskolas palika strādāt izvēlētajā profesijā, bet Māris izdomāja savu roku iesist biznesā, pievērsās farmācijas biznesam, savukārt Anna, laidusi pasaulē meitu Karīnu, kļuva par mājsaimnieci, un vairāk nekā 20 gadu viņas pienākumi bija meita, vīrs, māja un sevis pucēšana. «Anna man patika vēl studiju laikā, bijām kopā ballītēs, kopā lekcijās, es viņu klusībā lencu un cerēju, bet… Māris man viņu «nocopēja» – viņš bija aktīvāks, mācēja apieties ar meitenēm, mācēja deklamēt un spēlēt ģitāru, stāstīja smieklīgas anekdotes, vienmēr dabūja biļetes uz koncertiem, tāpēc man atlika vien noskatīties, kā Anna aiziet pie viņa. Samierinājos un nekad nevarēju iedomāties, ka situācija var mainīties,» stāsta Igors. «Biju tikpat kā viņu ģimenes loceklis, laboju visai ģimenei zobus, tikāmies svinībās, Māris man uzticēja visus savus «podvigus», noslēpumus, kratīja sirdi, ja kaut kas neveicās. Arī toreiz, kad viss it kā sākās nevainīgi.»

Vakariņas ar meitas draugu

Annas un Māra meita Karīna bija smuka meitene precību gados, un visi, tajā skaitā arī Igors, zināja, ka viņa jau kādu laiku tiekas ar puisi. Pienāca lielā diena, kad Karīna savu draugu bija uzaicinājusi iepazīšanās vakariņās pie vecākiem. «Nākamās dienas vēlā pēcpusdienā Māris – pelēku seju un satrakojies kā aizšauts zvērs – atskrēja pie manis uz klīniku un dusmīgs stāstīja, kā aizritējis vakars. Pret to, ka meitas izredzētais ir mūziķis, viņam lielu iebildumu nebija, lai gan nepatika, bet ar to viņš vēl samierinātos. Trakākais bija tas, ka Mārtiņš – Karīnas draugs – bija radinieks Māra mīļākajai Aļonai un visi trijatā vairākkārt bija tikušies pie Aļonas. Jā, Mārim paralēli attiecībām ar sievu bija mīļākā, ar kuru viņš tikās reizi nedēļā. Es par to zināju, bet ne man viņu par to pelt. Ja visus šos gadus Māris paralēlās attiecības bija veiksmīgi slēpis, tad tagad liktenis izspēlēja joku, jo gan Mārtiņš, gan Māris, satiekoties ģimenes vakariņās, protams, viens otru atpazina. «Tu iedomājies – viņš neteica ne vārda, tikai skatījās uz mani tā, it kā es būtu pēdējais nelietis!» saniknots bija Māris. «Kā lai tagad zinu, ka viņš neizmuldēsies meitai un sievai. Ko man darīt?» viņš jautāja. Māris nākamajā dienā pat bija uzmeklējis Mārtiņu, mēģinājis kā vīrs ar vīru izrunāties, teikt, lai viņu nenodod, bet Mārtiņš atbildējis, ka nemāk un negrib melot, bet, protams, speciāli arī nevienam neko neteikšot. Māris bija dusmīgs un sabijies, sak, vai tad citu puišu nebija, kuros meitai iemīlēties, prasīja man padomu. Es ieteicu, lai noorganizē romantisku vakaru ar sievu vai, vēl labāk, divatā kaut kur aizbrauc un tad klusinātā sveču gaismā pie šampanieša glāzes izkrata savu sirdi un atzīstas par sānsoli, lai saka, ka viņam misējies, ka tas vairs nekad neatkārtosies.» Par to, ka tas vairs neatkārtosies, Māris gan neesot bijis drošs, jo pamest mīļāko viņš negribot. Viņam esot labi gan ar sievu, gan Aļonu. «Taču manu padomu viņš nolēma likt lietā.»

Patiesība nāk gaismā

Kāduvakar, pārradies mājās ar ceļojuma biļetēm sev un sievai, nolēmis, ka uztaisīs sievai pārsteigumu un nākamnedēļ abi lidos uz Tenerifi, Māris dzirdēja, ka pie meitas istabā viesojas draugs. Viņam piemetās paranoja, jo visu laiku šķita, ka Mārtiņš to vien domā, kā izstāstīt Karīnai par mīļāko. Labi, ka mājās nebija sievas. Māris paaicināja Mārtiņu uz virtuvi un sāka «veco dziesmu» par mīļāko. Mārtiņš atrunājies, ka viņam ne prātā nenāk nosūdzēt un iesaistīties ģimenes skandālos, ka Māris pats ir liels cilvēks, lai pats tiek galā gan ar sievu, gan mīļāko. «Kad Māris man to stāstīja, nodomāju, ka droši vien tieši šajā brīdī dzīvoklī ienāca Anna un abu sarunu dzirdēja. Bingo! Tā arī bijis. Mārtiņš atvainojies un devies uz Karīnas istabu, bet Māri un Annu gaidīja skaidrošanās. Anna apsēdusies virtuvē pie loga un mierīgā tonī izjautājusi par Aļonu – cik ilgi abi ir kopā, cik viņai gadu – un tad beigās – atkal tajā pašā mierīgi nosvērtajā tonī – noteikusi, ka viņiem jāšķiras. Māris sācis kravāt savas mantas, un, kad devies uz durvju pusi, Anna viņam skrējusi pakaļ un sākusi raudāt. Māris aizgājis ar mantām pie Aļonas, kura viņu, protams, priecīgi sagaidījusi, jo jau sen tincinājusi par šķiršanos un plānojusi abu laimīgo nākotni.» Kā stāstīja Māris, sākumā viss bijis brīnišķīgi – Aļona no rītiem seksīgā peņuārā gatavojusi viņam brokastis, kas parasti beigušās ar seksu desertā, vakarā abi skatījušies filmas, smējušies, dzēruši vīnu, gājuši rožlapiņām piebērtā vannā sveču gaismā. Pa to laiku nomāktā sieva Anna gaidījusi Māri pie ofisa, gribējusi runāties, jo, lai arī viņa jutās pamesta, nodota, taču tajā pašā laikā nespēja iedomāties savu dzīvi bez vīra, jo nemācēja dzīvot viena. Māris jutās kā uzvarētājs, viņam bija sākusies jauna dzīve. Ar gados daudz jaunāko Aļonu, jaunām emocijām un izaicinājumiem. Vismaz tobrīd viņam tā šķita.

Aizbēg gan no sievas, gan mīļākās

«Pēc pāris nedēļām Māris mani uzaicināja uz krogu iedzert. Tagad viņš vairs nebūt neatgādināja to priecīgo un laimes pārņemto tipiņu, kāds bija sākumā, kad aizgāja no sievas. Māris žēlojās, ka viņam apnicis, ka Aļona tik ļoti cenšas – gatavo trīs reizes dienā iemīļoto steiku, trīs reizes dienā piedāvā seksu, katru vakaru rožlapiņu vanna. «Iedomājies, kad es ar viņu tikos reizi nedēļā, es gaidīju šo brīdi, es biju mednieks. Tagad man viss tiek pasniegts kā uz paplātes, neparko nav jācīnās. Anna arī zvana un saka, ka nevar dzīvot bez manis, lūdz, lai atgriežos. Kā man viņas abas apnikušas,» viņš sūrojās. Kā risinājumu viņš izdomāja bēgšanu – aizbraukt tālu prom makšķerēt, lai varētu pabūt vienatnē, sakārtot domas un izlemt, ar kuru no abām palikt kopā. Māris aizlidoja ne vienai, ne otrai nepasakot, kurp dodas. Man bija žēl Annas, taču nezināju, kā viņai palīdzēt. Kāduvakar viņa man piezvanīja pati, bija mājās viena un aicināja ciemos. Es aizbraucu, pasēdējām, parunājām, viņa man jautāja, kā es vērtēju Māra jauno izvēli, bet es atturējos no komentāriem, jo, lai arī kāds, bet Māris bija mans čoms. Anna raudāja, prasīja, kā viņai dzīvot tālāk. Es pateicu, ka Māris aizbraucis makšķerēt, un, kad viņa uzzināja, ka viņš ir viens, bez Aļonas, nedaudz nomierinājās. Vēl ieteicu aiziet pie psihoterapeita vai atrast kādu nodarbošanos. Pēc tam, kad vakarā pārrados savā dzīvoklī, domāju, eh, muļļa, viņa taču ir tava sapņu sieviete, bet tu neko nevari izdarīt. Laikam Anna manī atrada atbalstu, domubiedru vai vienkārši plecu, uz kura paraudāt, bet pēc dažām dienām viņa atkal zvanīja un teica, ka esot sākusi apmeklēt psihoterapeitu un tagad jūtoties daudz labāk. Psihoterapeite esot teikusi, ka par savu laimi un vīrieti jācīnās. Anna bija apņēmības pilna atgūt vīru. Sāka iet uz trenažieru zāli, lai atbrīvotos no liekajiem kilogramiem, devās «šopinga» tūrē, nopirka jaunu veļu. Prasīja, vai nevar iekārtoties pie manis darbā klīnikā par zobārsta asistenti. Palīdzēju, un Anna sāka strādāt pie mums.»

Pacients uzaicina uz vasarnīcu

«Pārmaiņas viņai nāca par labu, jauna vide, jauni cilvēki, Anna biežāk smaidīja, vakaros es viņu vedu uz mājām, no rīta – uz darbu. Jutāmies atkal kā čomi studiju gados, atcerējāmies dažādus notikumus. Tās patiešām bija tikai draugu attiecības, negribēju Mārim darīt kaut ko aiz muguras. Tad kādās brīvdienās nolēmu uzaicināt Annu uz teātri. Zvanīju, bet telefons neatbildēja. Kad tas turpinājās vairākas stundas, sāku uztraukties un braucu pie viņas uz dzīvokli. Tur bija tikai Karīna ar Mārtiņu, arī viņi nezināja, kur ir Anna. Nu jau uztraucāmies visi. Tad Mārtiņš iedomājās, ka jāpiezvana no Karīnas telefona, ka to Anna gan jau pacels. Viņa patiešām atbildēja un šņukstošā balsī stāstīja, ka atrodas Vidzemes jūrmalā, ka mēģina nobalsot uz šosejas mašīnas. Neprasot detaļas, teicu, lai gaida mani un nekur neiet. Kad aizbraucu, viņa raudādama stāstīja, ka viens no pacientiem viņu uzaicinājis sestdienas izbraukumā, viņa piekritusi, jo gribējusi izvēdināt galvu, bet tad viņš viņu aizvedis uz savu vasarnīcu un, kad Anna nav piekritusi mesties gultā, izmetis viņu no mājas. Es biju šokā: nu kā tu varēji! Pārmetu viņai, bet Anna man atbildēja, ka gribējusi atkal sajusties kā aplidojama sieviete, kuru kāds aicina uz randiņiem. Tikai nebija rēķinājusies, ka tas tā var beigties. Aizvedu viņu uz mājām un sapratu, ka jāpieskata stingrāk. Sāku aicināt pēc darba pastaigāties pa parku, tad uz teātri, tad koncertu. Kopā labi pavadījām laiku, daudz runājāmies. Māri un Aļonu sarunās tikpat kā nepieminējām. Pēc kāda no mūsu kopīgi pavadītajiem vakariem, Anna atvadoties man deva buču nevis uz vaiga kā parasti, bet mēģināja noskūpstīt. Es viņu apturēju un teicu, ka tā nevaru. Pēc tam mājās atkal pats sevi sunīju, bet neko nevarēju padarīt ar sevi. Man Anna ļoti patika, bet Māris taču bija man draugs.»

Vīrs pārrodas un lūdz piedošanu

Pēc diviem mēnešiem ne ziņas, ne miņas, bet pie durvīm zvans! Māris pārradies mājās, atvainojies Annai un teicis, ka tur tālumā, mierā un klusumā sapratis, ka vienīgā vērtība esot ģimene. Ka viņš bijis muļķis. «To viņš stāstīja, arī ciemojoties pie manis vasarnīcā nākamajās brīvdienās, atbraucis kopā ar Annu. Viņa izskatījās priecīga, Māris viņu visu laiku uzmanīja, stāstīja, ka nekad neko tādu vairs neatkārtos, ka iegādājies abiem ceļojuma biļetes uz Kubu, ka laiks atpūsties un sākt visu no jauna. Man atlika tikai noskatīties uz abu laimi. Un atkal samierināties. Anna vairs nenāca uz darbu, jo mājās atkal bija savi pienākumi un Māris negribēja, lai viņa strādā. Tā pagāja nedēļa, mēnesis, un kādudien Māris atskrēja pie manis uz darbu un satraukts stāstīja: «Anna pateica, ka mani vairs nemīl! Kā tas var būt?!» Un stāstīja visu pēc kārtas. Abi gājuši uz lielveikalu iepirkties, gatavojās mājas viesībām, lai atzīmētu meitas saderināšanos un gatavotos kāzām, un, kad jau gājuši ārā no veikala uz stāvvietu, Anna pēkšņi pie lielajiem iepirkuma ratiem apstājusies un paziņojusi: «Es tevi vairs nemīlu.» «Es sākumā nesapratu, domāju, ka viņa runā kaut ko par iepirkumiem, un automātiski noteicu: labi, labi, bet tad apstājos. Ko tu teici?» Un Anna atkal mierīgi noteikusi: «Viss būs labi. Mēs esam izaudzinājuši lielisku meitu, bet es tevi vairs nemīlu. Man bija laiks pārdomām. Es mīlu citu.» Klausoties Māra stāstu, man sajūta nebija no patīkamajām, jo nojautu, par kuru ir šis stāsts. Bet, ja tā ir Annas izvēle, tad nolēmu vairs neizlikties un nestāvēt malā. Tās pašas dienas vakarā Anna ieradās pie manis klīnikā, mēs viens otru sapratām bez vārdiem. Biju beidzot sagaidījis. Man bija sava sapņu sieviete, bet nebija vairs drauga.