VAKARA ZIŅAS: Kaislības neprātā zaudētā dzīve

Dažreiz izdarītā izvēle visu atlikušo dzīvi griež tik asi kā dāņu pasaku autora Andersena varonei mazajai nāriņai, kad tā mīlestības dēļ atteicās no zivs astes, ieguva kājas un mīlas mokās spēra katru soli. Mēs nedzīvojam pasakās, un šodienas emancipētajā pasaulē sievietes vairs nevajag pārliecināt, ka pasaku prinči baltā zirgā neatjās, uz pili dzīvot nevedīs un 24 stundas diennaktī neskūpstīs. Kaislības ir dzīves visbīstamākās jūtu bangas, kas emociju okeānā samutuļo visdziļākos slēpņus un piespiež saprātu kapitulēt. Mēs domājam, ka izdarām izvēli. Ik dienu simtiem tūkstošu cilvēku šajā sekundē saka jā vai nē, un pieņemtajam lēmumam bieži seko uzvaras, bet dažkārt arī ļoti lielas ciešanas un sirdssāpes.

Eklēri, stalkers Otello lomā un izsistas pirts durvis

«Man karma ir tik sabojāta, ka es droši vien nākamajā dzīvē atdzimšu par kādu kukaini vai zvēru, ko ieraugot visi brēks nelabā balsī un pārmetīs krustu. Es esmu sačakarējusi dzīvi tik daudziem sev tuviem cilvēkiem. Vispirms bērniem, tad vīram, tad maniem un viņa vecākiem. Pēc vairāk nekā 20 gadu skaistas ģimenes dzīves, kādas parasti rāda seriālos un apraksta glancētos sieviešu žurnālos, esmu palikusi bez nekā. Plika kā baznīcas žurka. Es nebrīnos, ja mūža nogali pavadīšu kā sagrabējusi un nevajadzīga večiņa pansionātā. Un tikai tāpēc, ka izvēlējos kaislību. Neprātīgu, plosošu, spilgtu, ar visaugstāko seksuālo lidojumu, bet tik… ārdošu. Pēc tās mana dzīve ir sagrauta drupās un pelnos kā pēc atombumbas sprādziena Hirosimā,» domīgi lūpas sakož un sev tiesu spriež 46 gadus vecā Vija. Viņas laulības un ģimenes dzīve vairāk nekā 20 gadus bija patiešām laimīga. Vija par to bija pārliecināta un tā arī domā, kad gremdējas atmiņās. Viņi bija paraugpāris no pirmās iepazīšanās dienas. Galantais Valdis, pirmo reizi viņu lauku ballē ieraugot, bufetē nopirka visas «Prozit» konfektes un uzsauca visiem bāra apmeklētājiem, lai priecājas kopā ar viņu par tik skaisto Rīgas meiteni, kas tovakar mīlīgi glaudās pie viņa pleca. «Tu būsi mana. Tikai mana. Prom tevi nelaidīšu. Nekad vairs. Dzirdi?» piespiežot valša ritmā sev tuvāk Viju, ausī čukstēja Valdis. Viņa, izskatīgā un izsmalcinātā Rīgas jumprava, tik viegli nepadosies vis! Ne jau lācīgais Valdis no laukiem būs tas īstais ņēmējs! Viņa izvairījās, negāja pie telefona, kad vecāku dzīvoklī Ķengaragā pa vairākiem lāgiem vakara stundā atskanēja uzstājīgā puiša telefona zvani. Vija zināja savus galvenos «ieročus» - garie mati un garās kājas. Viņas vienmēr mazliet skumīgajās acīs var nogrimt, tā reiz teica kāds pielūdzējs tā laika iecienītajā studentu saietu vietā «Ala», publiski veltot viņai Igo dziesmu «Skumjas acis jums šovakar…». Bez smukuma Vijai piemita arī dzidri smiekli un acīs mūždien virmoja tāda mistiski skumja noskaņa, kas pamudināja kursa biedrus Latvijas Universitātē padalīties ar eksāmenu konspektiem vai uzsaukt kādu bulciņu ar kafijas tasi lekciju starplaikos. Toties vīrieši gados vienmēr bija gatavi Viju glābt. No dzīves, kāda parādiņa, skaistas lupatas vai dārgas kosmētikas trūkuma. Tas bija melanholiski cēli, kā viņas skumjas kā sērīgu miglu bija gatavi izkliedēt vīrieši ap 30, atverot savus naudas makus vai cēli sniedzot palīdzīgu roku mazās ikdienas «ķibelītēs», kad, piemēram, centrālajā «unītī» (tagad «Galerija Centrs») pārdošanā parādījās poļu zābaciņi vai jaunākās klozes no pašmāju trikotāžas ražotājiem vai arī līdz pavisam nedaudz aptrūkās studentu stipendijai. Tā viņa dzīvoja kā taurenis, atverot spārnus un pārlaižoties no viena zieda jeb zieda «kāta» vīriešu dzimtē pie otra. Līdz ballei laukos, kurp viņu bija ieaicinājusi kursa biedrene. Nebija jau tā, ka Valdis viņai nepatika. Jau nākamajā dienā pēc dejām no runātīgās draudzenes viņa ieguva nepieciešamās ziņas. Tēvs un mamma kolhozā «karājās» pie goda plāksnes, pašiem piederēja sava divstāvu lauku māja ar izbūvētu terasi un ziemas dārzu, jo nākamajai vīramātei pie sirds un dvēseles ļoti gāja ziedi. Īpašumā godīgi nopelnīta sava mašīna, un vēl draudzene pačukstēja, ka Valda tētim esot radi Austrālijā, kas reti, bet tomēr pa reizei atsūtot «padomijas» pelēkajai masai neierastos, bet tik kārotos importa drēbju gabalus. Turklāt ciemā bija viena otra meitene, kas zināja teikt, ka Valdim TAS esot maktens un viņš to māk likt lietā! «Nu, tā kā tāds nēģeris, tikai baltais,» noķiķināja kursa biedrene. Vārdu sakot, Vijas vīriešu «klana» vērtību skalā Valdis pretendēja uz puisi nr. 6 - pēc mantiskām aplēsēm uz nr. 2 - spriežot pēc pieredzes mīlas lietās. Vārdos nekāds kaislīgais viņš gan nebija, toties «gultas stāstiņi» izrādījās patiesi! Valdis sadzina meitenes mājokļa adresi Rīgā, atrada fakultāti, kur viņa studēja. Viņš tiešām kā «stalkers» sāka vajāt meiteni, gaidīja pēc lekcijām, dāvināja rožu klēpjus, iepazinās ar Vijas vecākiem, un par pašsaprotamu jau kļuva viņa vestās lauku oliņas un biezpiens ciemakukulī. Valdis neskopojās ar naudu, prasīja padomu, uz kurām kafejnīcām viņi var kopā aizdoties un kāds kino viņai patīk. Kad Vija izpļāpājās, ka viņai ļoti garšo eklēri, puisis jau nākamajā reizē bija klāt ar veselu plāti mammas saceptu eklēru ar tumši šokolādīgo pildījumu. Sēžot mašīnā, viņi viens otram stūķēja vaigos saldos kūku gabaliņus un Valdis skūpstīja ne tikai viņas lūpas, bet nolaizīja katru pirkstu galiņu. Viņš iepazīstināja meiteni ar saviem radiem, un tie vēlīgi pieņēma Rīgas jaunkundzi, taujājot, kad tad būs kāzas. Vijai bija jāpieņem arī grūts lēmums - jāatsakās runāt, sazināties vai, nedod dievs, satikties ar kādu no vīriešiem viņas iepriekšējā dzīvē. Nejaušas un pieklājīgas apsveicināšanās sarunas, satiekoties ar kursa biedru, bija «sarkana lupata» Valdim. Ja kāds nepazīstams publiski pasveicināja Viju, daudz netrūka, lai sveicinātājs paliktu bez zobiem! Valdis bija greizsirdīgs kā Otello. Tā paklusām viņu iesauca Vijas draudzenes, kuru skaits līdz ar Valda pozīciju nostiprināšanos meitenes dzīvē strauji saruka. Reiz tā pavairāk ieķēris, Valdis dusmās izgāza pat lauku pirts durtiņas, jo bija iedomājies savu sievieti tur redzam kopā ar citu vīrieti. Saņēmis no kailām sievām pirtī pamatīgu auksta ūdens tovera brāzmu un skarbu spiedzienu pavadīts, Valdis nokaunējies aizdevās pie večiem dzert. Vecākas sievas grozīja galvu un viedi noteica: «Kas gan tev, meitiņ, tā par dzīvi. Smuks ir, bet traks ar! Skaties, ka nesāk palaist rokas!» Savukārt no rīta visa viņu guļamistaba bija jasmīna ziediem piebirdināta. Viņš tupēja uz ceļiem pie Vijas gultas un, glāstot viņas seju ar jasmīnu, klusi izlūdzās piedošanu un viņas mīlestību uz mūžu. Arī viņš bija tikpat cieši spītīgs kā Imanta Ziedoņa «Pasakās par ziediem» aprakstītais jasmīns, kurš labāk lūza, bet neliecās dzīves «mākslinieka» rokās un visu darīja pa savam. Viņš spītīgi un uzstājīgi iekaroja milimetru pa milimetram Vijas sirdi. Pēc jestrās pirts, jasmīna lietus un greizsirdības scēnas atblāzmā Vija palika stāvoklī. Viņa gaidīja bērniņu. Tas bija nopietns arguments sabiedrības acīs pat pagājušā gadsimta 90. gados, lai jau septembra sākumā Valda lauku ciema kultūras namā dzertu vērienīgas kāzas, kur divas dienas pie balti klātiem galdiem ar gaļas grēdām, salātiem un alkoholu līksmoja ļaudis. Pusnaktī jaunais pāris visiem dalīja eklēra kalnus, kas dažai labai radu tantiņai lika nepatikā saraukt pieri: «Kur tad lauku torte no pašu gotiņu dotajiem labumiem un vismaz simt olām?» Ah, līgava bija skaista kā roze, un vaigi viņai arī dega kā rozes. Tikai uz eklēru pusi gan negribējās skatīties, jo grūtnieces nelabums draudēja kādā brīdī izlauzties. Vijai nācās smaidīt.

Trīs V ģimenes karogā

Viņu ģimenei tagad bija viens uzvārds Vītoli. Vedējmāte attapīgi bija likusi ģimenes karogā izšūt 3 V, simbolizējot viņu abu vārdus Vija un Valdis ar kopējo uzvārdu Vītoli. Tā ik gadu kāzu jubilejā ģimenes karogam tika notrausti putekļi, kas jau iesēdināja tajā pelēkas rievas. Gluži kā dzīve, kas ved mūs pa ceļiem un liek te pagriezties, te sazaroties mazākos celiņos, lai veidotu dažādus notikumu stāstus. Tie visi atstāj nospiedumus. Vijai un Valdim bija laba un paraugpilsoņu cienīga dzīve. «Nekad nesmādējiet vērtības, kas pirms 100 gadiem bija svarīgas un arī turpmāk būs, lai iederētos godājamu cilvēku kliķē! Un ticiet man, laukos, kur cilvēki viens par otru zina VISU, šī mietpilsoniskā padarīšana patiešām veido dienaskārtību, nosakot - ko par tevi un tavu ģimeni domās. Tu drīksti atšķirties, vai tev tiks dotas atlaides «tikumības frontē» un nedarbos, ja esi naudīgs uzņēmējs vai pagastvecis. Ja būsi citāds, tevi «kantora dāmas» noēdīs pirmās. Tāda ir tā dubulto standartu dzīve laukos,» nosaka Vija. Vītoli uzcēla savu māju, Vijai bija labs darbs skolā, bet Valdis bija saimniecības lietu pārvaldnieks kantorī. Pirmā piedzima meitiņa Lelde, tad pēc pāris gadiem Dārta, un žiperīgi ātri māsai sekoja Lūkass. Vietējie nedaudz iesmēja par Vijas izvēlēto vārdu puikam, bet viņai tik ļoti patika stiprā cukurniedru plantācijas strādnieka vārds no grāmatas «Dziedoņi ērkšķu krūmā», ka viņa lika lietā savu noslēpumaini sērīgo skatu un lūdzās dzemdību namā Valdim: «Tu liki visām mūsu meitām vārdus, tad, lūdzu, atļauj man izvēlēties dēliņam vārdu.» Skatoties viņas lūdzošajās acīs, Valdis deva savu labpatikšanu arī. Bija brīži, kad viņš ieņerkstējās - iedevusi puikam vārdu kā zirgam, bet Vijas sirds dziedāja par šo mazo uzvaru. Viņa ar patiku kopa vīramātes ziemas dārzu, kad tā jau kļuva slābana, dziedāja sieviešu ansamblī, pati cepa eklērus un lauku tortes. Vija bija itin visā pašpietiekama. Viņi devās uz ballēm un joprojām ar Valdi grieza valšus uz abām pusēm tik kaismīgi, it kā dzītos pēc pirmās vietas moderno deju paraugdemonstrējumos. Vītoli kopā ar ģimenes draugiem reizi gadā centās izrauties kādā ārzemju ceļojumā pa Eiropu, braucot īrētā busiņā, guļot teltīs, vakarā dziedot pie ugunskura un no rītiem gatavojot «tūristu» brokastis. Valdis vienmēr apdāvināja savu Viju. Ar zeltu un reiz pat uz pleciem Ziemassvētkos uzlika īstu kažoku. Viņš joprojām bija tas pats galantais un izdarīgais kavalieris no lauku balles, bet tikai mazliet jau iesirmiem deniņiem un pavisam nelielu alus vēderiņu. Vija bija kļuvusi valdzinošāka un «mīkstāka», kā reiz izteicās iereibis vedējtēvs. Tas pats, kurš reiz, tā pavairāk iedzēris, iespieda Viju stūrī un līda bučoties. Phe! Nav jau tā, ka visus 20 laulības gadus Vītoli nodzīvoja bez grēka. Bija kolēģu ballītes ar dejām un pabučošanos mašīnā. Arī viesojoties ar bērniem pie mammas Rīgā, Vijai dažkārt izdevās ar studentu laiku draudzenēm paklusām aizsprukt uz «Četriem baltiem krekliem», iztrakoties un savu reizi pēc nakts viesnīcā ar misteru X atsteigties taksī un iesprukt mammas dzīvoklī, lai pēdējā brīdī pagūtu laiski un miegaini atbildēt uz vīra Valda kontroles zvanu. Viņa nojauta arī par Valda sānsoļiem, taču aiz kājas savu vīru no nevienas sievietes gultas nebija izvilkusi. «Protams, es pukstēju draudzenēm par kontroli un greizsirdības scēnām. Viņas man atkal deva pretī par zelta gredzeniem un mīlestību uz bērniem. Es pati vienmēr slavēju un atkārtoju kā mantru, ka Valdis ir mans mūža vīrietis. Mēs bijām izzinoši seksā un pētījām, ko viens alkst un kas otram vairāk patīk, kas īpaši uzbudina. Ja pirmajos gados mīlēšanās apskurbina ar savu degsmi un atdošanos, tad nākamie laulāto starpā ir kairinājuma un baudas sāta meklējuma gadi. Mēs dažādojām situācijas, eksperimentējām, un šķita, ka viss ir labākajā kārtībā. Un tad es aizbraucu atkal pie mammas uz Rīgu un uzzināju jaunumus par Jāni. Ar to arī sākās mans ceļš uz debesīm un elli,» noteic Vija.

Upē iemesta ģitāra un salauzta sirds

Viņas sēdēja abas ar mammu virtuvē un pļāpāja par dzīvi. Atbrauca Anda, viņas seno laiku draudzene, un, nenovilkusi zābakus, apķērās Vijai ap kaklu. «Dejo, māsiņ, dejo! Man ir Jāņa numuriņš. Baigie jaunumi. Viņš šķiras ar sievu. Tu iedomājies, viņa «eksene» ieķērusies savā bijušajā klasesbiedrā, aizlaidusies pie viņa dzīvot un abus bērnus atstājusi viņam. Jānis gāja pa gaisu, ar draugiem sasēdās mašīnā, brauca skaidroties. Viss beidzās civilizēti. Abi vienojās, ka bērni paliks pie viņa, kamēr mīlnieki iekārtosies. Bet - viņš ir BRĪVS,» izdziedāja Anda. Vija satraucās ne pa jokam. Savu pirmo mīlestību Jāni viņa bija «norakstījusi» statusa «precēts» dēļ. Redz, kā maldugunis iemirdzas un vilina, kad tās pat nemeklējam. Vija atcerējās vasaru, tos Jāņus un sastapšanos ar savu Jāni. Viņai bija tikai 17 gadu, un viņa vēl bija jaunava. «Ar drauga moci Līgo vakarā izbraucām uz Siguldas pusi. Tur, Gaujas krastā, bija ierīkota vieta līgošanai ar ugunskuriem un palikšanu teltīs. Upes krastā apsēdušies ap ugunskuru, visi jaunieši klausījās un dziedāja līdzi jauneklim, kurš strinkšķināja ģitāru. Balss viņam bija dievīga, bet izskats un acis vienkārši man aizsita elpu pakrūtē. Tiesa gan, situāciju pasliktināja tas, ka skaista sieviešu dzimuma būtne viņam pieglaudās ļoti mīļi. Skaidrs. Aizņemts. Bet es neko, neko nevarēju ar sevi padarīt. Es lūkojos kā noburta uz gaišmataino vīrieti, un man, goda vārds, šķita, ka viņš dziedāja tikai man. Mans paziņa sabozās, izrāva gaviļniekam ģitāru un paziņoja - visiem jābrauc uz balli - un alkohola skurbumā iemeta to straujajā upē. Staltais, garais un ļoooti izskatīgais Jānis, ne vārda nebilzdams, sāka izģērbties, un, sev par lielu brīnumu, arī es! Abi divi kaili, noskatoties visai kompānijai uz mums atplestām mutēm, metāmies Gaujā pēc ģitāras,» straujāk stāsta Vija. Viņi panāca ģitāru un atpeldēja atpakaļ, kāds palīdzēja izkāpt krastā, kāds ietīstīja dvielī, bet jauneklis, kas drīzāk jau bija vīrietis, cieši raudzījās uz Viju, un tad pazuda laika izjūta. «Viss. Kosmoss nostrādāja. Neeksistēja neviens cits. Mēs neredzējām, nejutām nevienu pašu līdzās. Tikai mēs - cita dimensija, vienādi elpojot un domājot. Mēs iemīlējāmies. Mēs ar Jāni pēc tam tūkstošiem reižu esam runājuši, kas tas mistiskais ar mums toreiz notika? Nezinām, bet vilkme un sasaiste bija neizsakāmi cieša un mums redzama. It kā sen jau viens otru gaidījām,» atceras Vija. Viņi norunāja visu nakti, sēžot pie ugunskura. No rīta šķīrās, jo Jāņa dīva, ar kuru viņš bija kopā divus gadus, pamodusies meklēja savu pazudušo draugu. Viņi nekad neaizmirsa to nakti. Atcerējās to arī pēc daudziem gadiem, kad satikās jau pilnbriedā.

Uz neprāta robežas

Vija piezvanīja Jānim. Tā vienkārši un pateica, ka ir Rīgā. Viena. Nebija tā, ka viņi neinteresējās viens par otru. Paziņu loks tomēr pārklājās, un pa sīkai drumstalai viens par otru bija izveidojuši koptēla ainu. Tikai viņus atturēja laulības saites. Tagad viens no viņiem bija kā brīvs putns debesīs. Viņi palika draugu dzīvoklī līdz rītam. Dzēra viens otru lieliem malkiem. Skaļi un nepiesātināti. It kā mēģinot atgūt visus zaudētos turpat 30 gadus no viņu pirmās satikšanas dienas. «Tas ir pats labākais, kas tajā brīdī ar mani notika. Mēs bijām neprātīgas kaisles pārņemti. Mums nebija un nebija gana. Tas bija kā jaunības riesta laikā, kad, esot uzbudināts līdz ārprāta robežai, tu vēlies vēl, vēl... Un to «vēl» tu arī kaisli sauc pēdējos mirkļos, pirms abi iekrītat degošu zvaigžņu lietū. Viņš mani gribēja simtiem reižu, un es viņu tāpat. Mēs slapstījāmies pusgadu. Bija reizes, kad es kliedzu uz Jāni, ko viņš ar mani dara, un skrēju naktīs prom. Bet tas bija tad, kad ieraudzīju ntos neatbildētos zvanus no vīra, no meitas. Viņš mani vienmēr atrada. Mēs mīlējāmies visur, kur varējām - mežā, pļavās, liftā, viesnīcās, draugu dzīvokļos, pat bāru tualetēs. Visur, kur varējām atdzerties viens no otra. Es domāju tikai par viņu. Viņš teica, ko grasās ar mani darīt, un es biju gatava basām kājām skriet pie viņa uz pasaules malu. Kaisle ir narkotika, pret kuru nav atrodamas zāles. Bet mīlestības kaisle ir eiforija uz neprāta robežas,» atceras Vija. Viņi nolēma, ka abiem jādzīvo kopā. Mīlestība tā bija, viņi skaidroja un iedrošināja viens otru. Viņš gribēja viņu ar visiem trim bērniem. Kā tas notiktu praktiski, viņiem nebija ne jausmas. Jānim bija dzīvoklis, kurā viņš mitinājās ar bērniem no iepriekšējās laulības. Tomēr Vija vairs nespēja melot, un vīrs redzēja krasās pārmaiņas, kas notiek ar sievu. Viņa baidījās teikt, kas ir izlemts un ko teiks bērni, kad no lauku dzīves un mājas būs jāpārceļas uz pilsētu. Līdz visu izšķīra nejauša īsziņa sievas telefonā, ko greizsirdīgais vīrs paķēra un izlasīja pirmais: «Esmu bez tevis kā bez prāta. Kad tu būsi mana?» Un nogaidošā atzīšanās ugunskura liesmiņa aizsvilās neapdzēšamā un postošā ugunsgrēkā.

Abu šķiršanās pēcgarša

Viss tālākais notika ļoti ātri un pat saraustīti kā slikti montētā filmā, jo Vija šodien nevēlas atcerēties īpaši nepatīkamos notikumus, par kuriem viņa pati pieņēma lēmumu. Nav taisnība, ja saka, ka saprātīgi cilvēki spēj šķirties civilizēti un inteliģenti. Vienmēr būs kāds, kas pirmais pasaka, ka vēlas šķirties, un otrs šajā brīdī saņem sitienu ar dzelzs veseri pa pakrūti. «Tagad atceroties, es domāju, kā vīrs vispār varēja ievilkt elpu un izdzīvot, izdzirdot, ka ārdu mūsu pasauli. Es biju pieņēmusi lēmumu, un man bija viņa žēl. Nekā vairāk. Un tikai viena vēlme paņemt savas mantas, bērnus un braukt prom pie vīrieša, kuru es mīlu un kurš skaita sekundes līdz manai atbraukšanai. Un tad bērni paziņoja, ka nekur nebrauks un paliks pie tēta. Es viņu acīs ieraudzīju savu jauno atspulgu - monstrs! No mīļās mammas tapu par briesmoni,» raudot atceras Vija. Psihologi pēc tam skaidroja, ka Vijai nav jājūtas vainīgai, jo tā bija bērnu izvēle palikt pie tēva. Tikai mazais Lūkass aizdevās līdzi Vijai jaunajā dzīvē. Arī tā neizrādījās tik skaista un pūkaina kā iemīļotajos latviešu seriālos, lai gan tur arī brīžam nevar saprast mīlas ainu savērptos pavērsienus. Mīļotais Jānis pa gadiem bija kļuvis par ciniķi, un, kopā dzīvojot, viņa neapmierinātība ar dzīvi, mazo atalgojumu un valdības draņķīgo politiku kļuva arvien nepanesamāka. Lūkass bieži vien bija strīda iemesls pašu nespējai saprasties. Bija arī ļoti skaisti un sirsnīgi brīži, un joprojām viņus vienoja nepiesātināmā mīlēšanās alka. Tomēr ar to bija par maz. Viņi nodzīvoja jeb, precīzāk, «nomuļļāja» kopā četrus gadus, bet tā arī neapprecējās. Kad Vija aptvēra, ka bez antidepresantiem un sevis iejūgšanas darbā viņa nespēj vairs normāli izdzīvot un arī dzīves acuraugs Lūkass paziņoja, ka grib pārvākties uz dzīvi pie tēta - viņa pārvilka dzīvei ar Jāni svītru. Viņš nesaprata, bet nelūdza arī skaidrojumu, kas notiek Vijas galvā. Kāpēc viņa padzen vīrieti, ko apzināti vai neapzināti mīlējusi visu savu mūžu. Ir pagājuši vēl divi gadi. Vija pa ausu galam ir dzirdējusi, ka Jānis pašreiz strādā gadījuma darbus un dzīvo kopā ar citu sievieti. Vija savukārt ir noīrējusi Rīgā divistabu dzīvokli, un pie viņas biežāk sākušas viesoties abas vecākās meitas. Savukārt Lūkass bieži brauc pie tēta uz laukiem un ar lielu sajūsmu stāsta par lauku darbiem, tehniku un tēta jauno draudzeni. Tas ir tikai laika jautājums, kad jaunākais pastarītis pārcelsies dzīvot pie Valda. Bijušo laulāto attiecības joprojām ir ledaini aukstas. Vija jau ilgus gadus ir viena, un viņas dzīve ir kā saplēsta krūze, kura salipināta pa gabaliņiem ar skaistām atmiņām no laulības laikiem ar Valdi un kaisles pārņemtās mīlestības uz Jāni, bērnu smiekliem un zīmējumiem, kad viņi bija kopā, un tagad arī antidepresantiem, lai viņa varētu izgulēties un mosties jaunai dienai. Bet vai arī dzīvei?