VAKARA ZIŅAS: "Dakotas" Zariņš gan šuvis, gan krānus labojis
Jau ieskandināta grupas «Dakota» pilngadības tūre «Mana spēle», kas pie viena būs veltīta arī ansambļa līdera Edvīna Zariņa 60. dzimšanas dienai, turklāt tiks atzīmēta arī grupas jaunā albuma iznākšana. Kad paklausās Edvīna stāstītajā, atliek vien pabrīnīties, ko tikai viņš savā mūžā ir darījis, ko visu piedzīvojis 44 gadus ilgās skatuves karjeras laikā!
– Lai gan šie koncerti tiek sludināti kā par godu ansambļa «Dakota» 18 gadu pastāvēšanas jubilejai un paša 60 gadiem, abas jubilejas bija atzīmējamas jau pērn novembrī. Pagājušajā gadā nesanāca laika nosvinēt?
– Ideja apvienot abus šos notikumus ienācās jau pagājušās vasaras beigās, taču kā jau vienmēr pietrūka laika. Kad jau tuvojās oktobris, ar koncerta organizatoriem nolēmām, ka labāk to visu nesasteigt tikai tāpēc vien, ka man būs dzimšanas diena. Albums tāpat vēl nebija gatavs, gribējās, lai ir trīs vienā. Nolēmām, lai paiet Ziemassvētki un Jaungada svinības, un tad ķersimies klāt darbam intensīvāk. Nu līdz tam beidzot esam nonākuši.
– Pašlaik tev darbs pie albuma ieraksta norit kā smēdē – neatejot no laktas... Laikam sanāk pamatīga braukāšana no tavas dzīvesvietas Bauskā uz Rīgu un atpakaļ.
– Apmēram tā arī ir. Šodien (pagājušajā ceturtdienā – aut.) vēl jāaizbrauc uz studiju, jāiedzied pēdējā dziesmiņa, un tad gan viss! Uz priekšu iet kosmiskos tempos. Kādas divas dziesmas, kas skanējušas radiostacijās, mums jau bija ierakstītas, vēl dažas bija pusgatavas, taču vienalga, termiņiem tuvojoties, nācās pamatīgi iespringt. Koncertos mums klāt nāk arī ģitārists Vīgants Murelis, arī pielāgošanās šādam sastāvam prasa laiku. Turklāt pašiem arī vajadzēja atsvaidzināt atmiņu, jo koncertos skanēs arī tādas dziesmas, kuras mēs ikdienā nespēlējam, tāpat dažām dziesmiņām vajadzēja pielabot tekstus – to dažkārt pat darīju, braucot autobusā. Tā kā es pārvietojos ar sabiedrisko transportu, kādu trešo nedēļu režīms ir šāds: no rīta ceļos, tad uz studiju pie Kristapa Krievkalna Rīgā, tur līdz kādiem sešiem, pēc tam mēģinājums Rīgas Kinostudijā, tad uz autobusu un atpakaļ uz Bausku. Man pēdējais autobuss atiet īsi pirms vienpadsmitiem, tāpēc jāiegrožojas, lai līdz šim laikam var visu paspēt. Vienreiz bišķiņ aizkavējāmies, tad gandrīz nokavēju autobusu – labi, ka puikas «atrāva» līdz autoostai. Gulēt eju vienos naktī, septiņos no rīta augšā. Es gan pēc savas dabas esmu sliņķis, to man sieva arī vienmēr pārmet, taču, ja man vajag, tad vajag, varu gulēt arī tikai divas stundas. Tie, kas mani tuvāk pazīst, zina – ja es kavēju, tad ir noticis kaut kas no manis neatkarīgs.
– Koncertā skanēs gan dziesmas no «Dālderu», gan «Dakotas» laikiem?
– Jā, tāda bija koncertu rīkotāju koncepcija – dziesmiņas ies it kā hronoloģiskā secībā, būs arī dažādi viesi. Koncerti notiks divās daļās – otrajā «Dakota» spēlēs visas savas vairāk vai mazāk zināmās dziesmas. Līdz ar to skanēs gan tādas «Dālderu» dziesmas kā «Dzeltenie aizkari», «Džokonda», «Neskaties mēnesī», gabali no mūzikla «Nāc pie puikām», gan arī «Dakotas» zelta repertuārs – «Kurtizāņu ugunskurs», «Vakariņas 5–atā» «Aizej tad, kad snigs», «Muzikants», «Naktstauriņu karnevāls», «Viss vēl būs», «Padsmitnieku laiks» un citas.
– Par viesiem runājot – esi savulaik spēlējis kopā ar ļoti nopietniem vīriem, ekspremjeru Ivaru Godmani un revolucionāru Kasparu Dimiteru ieskaitot. Godmanis pat esot solījies kādā koncertā būt klāt!
– Jā, bija tādi laiki, jaunībā trijatā kopā spēlējām. Pats sākums bija sen, sen – Kasparam bija kādi 17 gadi, Ivars vēl bija students. Kādu gadu mēs nospēlējām pa Rīgas skoliņām, bija dažādas ballītes. Kāds bija grupas nosaukums? Beidz, nebija nekāda nosaukuma, tas bija 70. gadu sākums! Ar Kasparu ilgus gadus bijām diezgan tuvās attiecībās, kamēr nesanāca pašķirties, – es aizgāju armijā, pēc tam pārvācos uz Bausku. Bet līdz tam, kā tagad ir modīgi teikt, diezgan daudz «tusējām» pa Rīgu. Ar Kasparu iepazinos, tolaik spēlējot Rīgas Tramvaju un trolejbusu tresta klubiņā. Pēc skolas ar vienu džeku no tās komandas sapazinos, sāku braukāt viņiem līdzi. Es tolaik vēl spēlēju basģitāru. Ansamblī bija arī Edijs Gņedovskis, šobrīd pazīstamais skaņu meistars, kurš spēlēja ģitāru. Edijs bija pazīstams ar tolaik jauniņo Mirdzu Zīveri, kas mācījās vieglās rūpniecības tehnikumā, viņš viņu kaut kā «iefīrēja» pie mums. TTT kluba vadība uzstāja, ka ansamblim nepieciešams profesionāls vadītājs, par to tika noalgots Gunārs Freidenfelds. Tas bija 1971. gads. Gunārs sāka nest dažādus savus skaņdarbus, kas kļuva populāri tikai vēlāk, piemēram, «Ūdensnesēju», ko vēlāk pārdziedāja Nora Bumbiere. 1971. gadā ar šo sastāvu piedalījāmies «Liepājas dzintarā», tas saucās «Rīgas Tramvaju un trolejbusu tresta vokāli instrumentālais ansamblis Gunāra Freidenfelda vadībā». Mirdza kā jaunais talants pat saņēma diplomu! Diezgan ilgi tā nospēlējām – bija skates, koncertiņi. Taču pēc tam sākās juku laiki, jo čaļiem nācās iet armijā. Arī man.
– Kaut kad jaunākos laikos parādījās tāds savdabīgs projekts kā «Krīdenzi», kurā atkal spēlēji kopā ar Dimiteru un Godmani.
– Tas bija krietni vēlāk, es tad jau Bauskā dzīvoju. Pat neatceros, kam radās ideja par šo projektu. Kaspars dzīvoja gleznainā vietā aiz Inčukalna, kādreiz komunistu laikos tur bija vesels komplekss ar somu pirti un sazin ko vēl. Kaspars to vietu no pašvaldības bija izīrējis, viņš tur dzīvoja ar ģimeni. Braucām visi uz turieni mēģināt, viņš tur bija atjaunojis tādu palielu telpu ar mazu skatuvīti – bija domājis vietējiem sarīkot kādu «disenīti». Laikam kādu nedēļu tur nodzīvojām, atcerējāmies, ko jaunībā esam spēlējuši, un salikām to visu vienotā programmā. Diemžēl «Krīdenziem» sanāca tikai viens koncerts – uz AB dambja tolaik esošās «Mēles».
– Populārākais tavas darbības periods 70. gados gan saistās ar «Dālderiem». Cik ilgi pastāvēja šis ansamblis?
– No 1979. līdz 1983. gadam. Slavenais hits «Dzeltenie aizkari» radās jau 1979. gadā, – man tas palicis prātā, jo tas notika šausmīgi ātri. Gāju uz mēģinājumu, un iešāvās prātā meldiņš. Tolaik pats vēl tekstus nerakstīju, bet mums tajā telpā stāvēja milzīga kaudze ar dzejoļu grāmatām. Tā kā biju atnācis pats pirmais, pašķirstīju šīs grāmatas – nebija nekādas domas meklēt kādas sakarības, meklēju tos, kas varētu derēt. Šis Skaidrītes Kaldupes dzejolis derēja. Atnāca pārējie, noliku to visiem priekšā, uzreiz iemācījāmies, nākamajā dienā bija vēl viens «mēģis», bet jau pēc divām dienām Skaistkalnē bija jāpiedalās kādā vasaras pasākumā, kur mēs šo dziesmu nospēlējām. Pirmoreiz sevi pieteicām ar nosaukumu «Dālderi», pirmoreiz nospēlējām «Dzeltenos aizkarus», un viss – aiziet!
– «Dālderi» tolaik bija augsta līmeņa ansamblis, kas notika, kāpēc tas pajuka?
– Iespējams, ka mums, tādai ballīšu komandai, pēkšņi uzgāzās pārāk liela slodze. Pēc šī Skaistkalnes koncerta informācija par mums aizgāja apritē straujos tempos. Pēkšņi uzradās Aldis Ermanbriks ar savu TV raidījumu «Varavīksne» – sākām uz to bieži braukāt un filmēties. Reiz viņš bija pačukstējis arī Maestro, ka provincē ir tādi džeki. Daugavas Sporta namā bija koncerts, šķiet, saucās «Zelta rudens», kur piedalījās «Līvi», «Credo» un viss tā laika zieds, spēlējām arī mēs. Pēc Alda Ermanbrika ieteikuma Raimonds Pauls bija atnācis mūs noklausīties. Pēc tam 1981. gadā mēs ar «aizkariem» trāpījām «Mikrofona» aptaujā, savukārt Maestro bija iedevis dažas savas dziesmiņas «Credo», un mēs bezkaunīgi piegājām Paulam klāt un pavaicājām, vai mums arī varētu iedot kādas pāris dziesmiņas – ar ko mēs sliktāki?! Viņš teica, ka padomāšot. Mēs gan to uztvērām kā humoru. «Varavīksnes» laikos filmēšanas notika Latvijas Televīzijā, bet tur tolaik strādāja arī Paula meita Anete, mēs labi sapratāmies. Sanāca tā, ka Paulam tolaik bija iedots taisīt mūziku izrādei «Nāc pie puikām», un, cik sapratu, mājās par to netīšām bija izvērtusies saruna. Viņš esot teicis, ka negribētu to taisīt kopā ar profesionāļiem, gribētu atrast mūziķus, kas to visu varētu iespēlēt ar azartu, tā teikt, profesionālās pieejas pagaidām vēl nesamaitātus kadrus. Anete esot ieminējusies par mums. Viņa mums piezvanīja, apvaicājās par mēģinājumu laikiem un teica, ka Maestro esot kāds «funktieris» attiecībā uz mums. Viņš atbrauca nevis ar divām dziesmām, bet uzreiz nolika uz galda paku ar 15! Protams, neteicām nē! Pauls mums deva absolūtu brīvību, dažus no šiem meldiņiem mēs pat bišķiņ pamainījām. Ar «Dālderiem» ballēs spēlējām daudzus «firmas» gabalus, bet tā ir baigā skola – paņēmām arī dažas idejas pavadījumiem. Sākām «štancēt», uztaisījām šo programmu, Pauls atbrauca paklausīties. No viņa reakcijas varēja noprast, ka laikam ir paticis. Viņš teica – veči, turpiniet tālāk, kā arī pateica vēlamos termiņus. Kur tādu izdevību laist garām, godprātīgi strādājām katru dienu! Kad viss bija gatavs, pirmoreiz tikām lielajā Latvijas Radio studijā. Tur gan bija «melns darbs», taču mēs repertuāru bijām iemācījušies, nedēļas laikā visu sarakstījām. Tiesa, arī strādājām visu dienu, ar īsiem pārtraukumiem pusdienām, līdz diviem vai trijiem naktī. Maestro pēc tam esot radio orķestra vadībai «uzbraucis», ka viņi «sēž uz algām», bet vienu dziesmu raksta teju pusotru nedēļu, bet te atbrauc puikas no laukiem un nedēļas laikā ieraksta 15 gabalus! (Smejas.) Taču pēc «puikām» jutām, ka, strādājot kopā ar Raimondu Paulu, esam idejiski izsmēlušies un vairs nespējam sagatavot paši savu repertuāru. No ballīšu komandas pārtapt par koncertu grupu, pa desmit dienām būt prom no mājām, mums izrādījās par smagu. Iespējams, ka bijām arī cits citam apnikuši – nekādu kašķu nebija, taču iestājās baigais vēsums.
– Kas tālāk? «Dālderi» gan vēlāk reanimējās.
– Kādu pusgadu mūzikā nedarīju praktiski neko, bet tad Iecavas kultūras namā ar pazīstamiem puišiem sāku veidot kaut ko ballītēm, lai neierūsētu. Pēc kāda laika atsākām «čupoties» ar vecajiem kolēģiem, sanāca izveidot kontaktus ar Lietuvu. Savācāmies, bet šoreiz bez meitenēm, tikai džeki. Uzsākām braukāt uz Lietuvu, jo šeit kantri mūzika kaut kā nebija aktuāla, bet leišiem kantri un folka maisījums bija ārkārtīgi populārs. Tur kļuvām atpazīstamāki nekā šeit, Latvijā, turklāt kaimiņzemes klubos varējām arī labi nopelnīt. Un kāda viņiem attieksme! Atceros, ka bija tāds festivāls «Visaginis», tas notika lielā stadionā – pirmoreiz mūžā tādā spēlēju! Mūs bija ielikuši pēdējos – izej uz skatuves, žilbinošas gaismas, bet stadionā 25 000 cilvēku! Kādus trīs gadus nobraukājām pa Lietuvas festivāliem, tas bija 90. gadu sākumā. Taču mūziķiem sāka mainīties intereses, dažs gribēja spēlēt citu žanru. Es jutu, ka agri vai vēlu tas viss beigsies, tāpēc paralēli jau sāku būvēt «Dakotas» pamatus. Pirmais pievienojās Mārtiņš Ruža, kā basģitārists bija Jānis Krieviņš, bet mēģinājumus taisījām ar bungu mašīnu. Radās pirmās dziesmiņas, sākām veidot savu repertuāru. Pēc tam piezvanīja Vilnis Strods, viņš tikko bija aizgājis no Pita Andersona «Arhīva», sākām runāt, ka derētu uzspēlēt kantri mūziku. Viņš piekrita, pēc dažām dienām jau bija pirmais koncerts Viļņā. Šādā sastāvā spēlējām, taču Janka ir «Černobiļas puisis», viņam katru gadu noteiktu laiku nākas pavadīt sanatorijās. Bet mums tieši tolaik bija daudz koncertu, Janka arī godīgi pateica, lai meklējam citu. Bez darba bija mans bijušais kolēģis no «Dālderu» laikiem Valdis Ozols, viņš bija ar mieru. To varētu saukt par «Dakotas» pamatsastāvu, ar kuru mēs leišos diezgan lielas «bumbas» sataisījām. Ā, nē, vēl taču Vīģis Vīgants Murelis pievienojās, viņš ir baušķenieks, tolaik tieši bija aizgājis no «ODIS»!
– Kāpēc nosaukumā tieši Dakota, nevis, piemēram, kantri mūzikai daudz tuvākā Našvila vai kāda cita Amerikas pilsēta?
– Tallinas ielā, pie Brīvības ielas, netālu no tagadējā Gunāra Meijera krodziņam bija bode ar nosaukumu «Dakota» – tā bija vienīgā, kur varēja dabūt zābakus, cepures un citu šāda veida atribūtiku. Es tur vēl nopirku savu pirmo cepuri – sakrāju naudiņu, tā maksāja kādus 70 latus, tiem laikiem un kaut kādai tur hūtei baigais «piķis»! Iegāju tur, nopirku, iznācu ārā, pārgāju pāri ielai un bāriņā paņēmu kafiju. Sēdēju un skatījos uz bodes nosaukumu – tā burti bija stilizēti tādā kā vesterna stilā – un nodomāju, ka labs nosaukums! Atbilst stilam un baigi skanīgs! Nekāda zemteksta. Arī «Dālderu» nosaukums neradās no kādām dziļajām domām – šķirstīju grāmatu un patrāpījās šāds vārds. Tas bija skanīgs, lai gan par latvisku to nenosauksi – dālderi taču nav latviešu nauda.
– Starp citu, kā tu, Čiekurkalna puika, nokļuvi Bauskā?
– Jā, esmu dzimis un audzis Čiekurkalnā. Līdz armijai tur nodzīvoju, bet armijā sapazinos ar kādu puisi no Bauskas. Līdz tam gan nebiju dienējis orķestrī, biju cita veida karaspēka daļās, bet tas džeks gan bija orķestrī. Mūsu daļā notika armijas pūtēju orķestru salidojums. Kā latvietis ar latvieti sākām pļāpāt, izrādījās, viņš savā orķestrī bija staršinas pakāpē, pieteicās «sakārtot» manus dokumentus un savākt pie sevis orķestrī – kaut kur pie Polijas robežas. Man bija palicis vēl gads dienēt, mani «nopirka» – ja nemaldos, manas daļas «ofiņam» tika atvestas divas «tumbas», kas tiem laikiem Krievijā bija nenormāls deficīts. Pēc atgriešanās pusgadu nospēlēju kafejnīcā Ādažos, bet tur džeki mēdza stipri «sakosties» – pasākums tikai pusē, bet lielākā daļa muzikantu jau «pālī». Bet es ļoti gribēju spēlēt, tā turpināt nevēlējos. Atkal uzradās šis puisis un mudināja braukt uz Bausku – esot aparatūra, viss būs kārtībā! Sāku uz turieni braukāt un iepazinos ar savu tagadējo trešo sievu, – mana muļķība bija pirmoreiz apprecēties jau pirms armijas, nevienam to neiesaku darīt! Pašķīros jau armijas laikā, pēc tam bija vēl viena laulība. Es sākotnēji [uz Bausku] braukāju, braukāju un braukāju, bet, kad iepazinos ar savu nākamo sievu, pārcēlos uz šo pilsētu. Un tā nu jau gadiem dzīvoju Bauskā – no kāda 1979. gada.
– Pirmais instruments tev esot bijusi vijole, ko sāki apgūt četru gadu vecumā, bet pirmais sporta veids pavisam interesants – bērnībā esot gājis daiļslidošanā...
– Jā, sāku tajā trenēties, mācoties otrajā klasē. Man bija radi Kanādā, tēvs viņiem bija uzrakstījis vēstuli, man atsūtīja firmas daiļslidošanas slidas, tiem laikiem tas bija kaut kas! Taču skolasbiedriem skauda. Aizgāju prom [no daiļslidošanas], jo piektajā klasē sāka baigi apcelt, sak, ko tad tu tur, varbūt vēl uz baletu sāksi iet... Vecums jau arī bija tas stulbais, kad to visu ņem vērā. Pārgāju uz hokeju, biju uzbrucējs. Mans treneris bija Harijs Vītoliņš vecākais, izrādījās, ka viņš ir mana vectēva brālis. Tolaik galvenais hokejā bija kaut cik mācēt slidot, bet man tur pēc daiļslidošanas nebija ko darīt, slidot taču mācēju! Kamēr veči domāja, kā nobremzēt un neieskriet bortā, es viņiem jau trīsreiz biju apslidojis riņķī! Vēlāk mazliet patrenējos arī futbolā – 49. vidusskolas paspārnē bija Rīgas Futbola skola. Bet padsmitnieka gados iestājos boksa sekcijā, man bija ļoti labs treneris. Bokss daudz deva, galvenokārt jau veselībai un rūdījumam.
– Brīvajā laikā tavas aizraušanās ir zirgi un gleznošana.
– Es to gan par gleznošanu nesauktu. Man tēvs gan gleznoja, viņam uz to bija iekšā, bet es pats sen tam neesmu pievērsies. Kādreiz gan kaut ko uzmālēju, patīk man šī lieta! Taču tam ir maz laika, turklāt nepieciešama arī atbilstoša noskaņa. Man tēvs vairāk darbojās ar eļļām, man patīk ar zīmuli un akvareļiem, taču tas ir amatieru līmenī. Kas attiecas uz zirgiem, esmu dzimis Zirga gadā, varbūt tāpēc man uz tiem ir tādas «klapes». Zirgi ir cēli dzīvnieki, man tie ļoti patīk. Ir divi dzīvnieki, ko es cienu un apbrīnoju – suņus un zirgus.
– Esi savulaik bijis arī galdnieks, santehniķis, šuvējs... Vai arī tagad varētu, piemēram, tabureti sanaglot vai krānu salabot?
– Jā, esmu to visu darījis! Mēbeļu lietas manai sirdij ir ļoti tuvas, esmu strādājis galdniecībā, taču paralēli vienmēr ir soļojusi mūzika un vienmēr atgadījies tā, ka viens mans hobijs otru sāk traucēt. Oficiālais darbs tomēr ir tāds, ka tajā ir jābūt pirmdienā no rīta un nav svarīgi, cik daudz ar koncertiem esi nobraukājies nedēļas nogalē. Bet galdniecībā nevar strādāt pusaizmidzis – ja paskaties uz vecākā gadagājuma galdniekiem, gandrīz visiem nav viena vai divu pirkstu... Arī par santehniķi esmu strādājis, man pat bija diezgan augsta kategorija, bet ar šūšanu gan esmu darbojies tikai pirmās sievas mātes iespaidā – viņa bija šuvēja un man iemācīja piegriezt un veikt citus darbiņus. Jaunībā patika nodarboties ar šūšanas lietām! Vēl Bauskas kolhozā «Uzvara» savulaik strādāju pie celtniekiem, ņēmāmies ar iekšdarbiem, arī tos man iemācīja. Esmu tikai slinks, taču vispār man mājās meistarus saukt nevajag, pats varu visu izdarīt! Man vienīgā tumšā bilde ir ķīmija, jo skolā tā nepatika, tāpēc arī tajā sūdīgi gāja (smejas).
– Interesanti, ka nospēlēti neskaitāmi gadi, bet sanākuši tikai divi superhiti – «Dakotas» laikā uz šādu statusu varētu pretendēt slavenais «Kurtizāņu ugunskurs». Vai arī šī dziesma tapa tikpat viegli kā «aizkari»?
– Nē, «Dzeltenie aizkari» radās «uz sitiena», bet «Kurtizāņu ugunskuram» ir vēsture. Reiz ar radiniekiem pusdienojām viesnīcā «Latvija», un bija vērojams labs skatiņš. Pie bāra letes sēdēja smuka, jauna meitene – vairāk par 18 gadiem viņai nebija, bet ap viņu visu laiku kursēja onkuļi, par kuriem mēdz teikt «Kaukāza izcelsmes», ap gadiem piecdesmit. Viņa sēž, šampanieša glāzīte uz letes, un ik pa brīdim mani, ka šampanietis palicis, bet pati meitene ar kādu no tiem onkuļiem aizgājusi. Paiet pusstundiņa, atgriežas. Viena pati. Iedzer «šampiņu», nu citi veči klāt. Viss skaidrs! Man tas skats kaut kā iesēdās prātā. Tolaik ar ģimeni Bauskā apkalpojām automobiļu stāvvietu, naktī nebija ko darīt. Tad arī no redzētā kaut kā uzrakstījās teksts. Bet tie bija «krievu laiki», kur šādu tekstu liksi – kā zināms, Padomju Savienībā nebija ne seksa, ne prostitūcijas (smejas). Kādus divus vai trīs gadus man šis teksts nogulēja mapītē, – man ir tāda, kurā tiek salikts viss, kas kādreiz var noderēt. Iepazināmies kādā mūziķu «tusiņā» ar Krišu Krievkalnu, kuram Mārupē bija studija, viņš teica, ka vajagot ierakstīt kaut ko latvisku, vai man kaut kas tāds esot? Nu, ir kaut kas. Aizbraucu uz Mārupi, kā pirmo gabalu ierakstījām «Mazliet cerību», kas uzreiz arī aizgāja tautās. O, forši sanāca, nes vēl kaut ko! Reiz atradu šo tekstu un nodomāju – tagad taču citi laiki, būs pie šī gabala jāpiesēž! Ierakstījām, taču bez elektriskajām ģitārām – atskaitot basu, pavadījums ir akustisks. Tolaik viņi studijā strādāja kopā ar Baronu Andri, bija šim gabalam jāiespēlē solo ar akustisko ģitāru. Ielienu studijas bunkurā, šie saka – nu, pagrabini kaut ko! Es patrinkšķinu, palaižu pavadījumu un šiem saku – «davai», varam sākt rakstīt! Bet šie – klau, Zars, nāc paklausies, mums liekas, ka te vairs nekas nav jāraksta, mēs jau to izdarījām (smejas)! Kaut kā viegli ierakstījās.
– Nu izdoti jau trīs albumi, nospēlēti 18 gadi, vai nav izjūtas, ka arī «Dakota» varētu kādā brīdī apstāties? Kā jūties kopā ar šo sastāvu?
– Baigi labi jūtamies kopā, un ar katru koncerta reizi paliek aizvien foršāk! Kad man nācās nomainīt divus cilvēkus, bija iespējas tos aizstāt ar ļoti labiem muzikantiem, taču es kaut kā kavējos un tagad redzu, ka esmu izdarījis pareizo izvēli – gan Krišs Krievkalns, gan Raiča Keišs teicami iederas sastāvā. Jau piektais gads iet, kad esam kopā. Mums ir ideāla skatuviskā saprašanās, ne uz vienu speciāli nav jāskatās, katrs savu vietu un lietu zina. Ar katru šūniņu var just, ko katrs darīs! Esmu ar šo sastāvu ļoti apmierināts!
UZZIŅAI
Edvīns Zariņš
Dzimis 1954. gada 9. novembrī;
Pirmā nopietnā muzikālā pieredze – Rīgas Tramvaju un trolejbusu tresta vokāli instrumentālais ansamblis Gunāra Freidenfelda vadībā, neoficiālais tā nosaukums «Prauli»;
Grupu «Dālderi»(1979.–1983.) un (1992.–1995.) un «Dakota» (1996.–?) līderis.