Kārtējās ārkārtas vēlēšanas Ukrainā – svētdien pie urnām dosies balsotāji, lai noteiktu 40 miljonus lielās valsts nākotni, turklāt šoreiz lielā cīņa ir nevis starp prokremliskiem un rietumnieciskiem politiskajiem blokiem, bet gan starp mazākiem un lielākiem populistiem.
Pirms desmit gadiem Volodimira Zelenska komiķu brigāde 95. kvartāls bija teju vienīgie, kas pēc būtības apsprieda Ukrainas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO kā reālu perspektīvu: «Ja mēs iestāsimies ES, tad mūsu horilkas ražotājiem nāksies meklēt jaunus noieta tirgus Rietumos. Ja iestāsimies Krievijā, tad mēs saražot tik daudz nespēsim! Ja stāsimies Eiropā, mums nāksies mācīties jaunas valodas. Ja Krievijā - nāksies aizmirst pašiem savējo.»
Tagad Ukrainas rietumnieciskais kurss jau ir nostiprināts konstitūcijā, bet attiecīgais komiķis ievēlēts par Valsts prezidentu. Pirmais darbs - inaugurācijas runas noslēgumā atlaist Augstāko Radu, lai sarīkotu ārkārtas vēlēšanas. Deputātiem tāpat bija atlicis nostrādāt vien pusgadu, taču loģika skaidra - lai V. Zelenska vadītajai partijai Tautas kalps (nosaukta viņa paša uzņemta seriāla vārdā, kurā sižets grozās ap nabadzīgu vēstures skolotāju no krievu skolas, kas kļūst par valsts līderi, lamājoties internetā) būtu labākas izredzes, vēlēšanas jāsarīko tagad, kad jaunais prezidents vēl nav paspējis sastrādāt nepatikšanas un viņa partija arī ne.
Porošenko bēdīgā situācija
Līdzšinējais prezidents Petro Porošenko vēl pirms mazliet vairāk nekā pusgada varēja skatīties nākotnē ar drošu skatu: bez arvien aktīvās ekspremjeres Jūlijas Timošenko nevarēja ieraudzīt nevienu ticamu konkurentu prezidenta vēlēšanās. Savs novadnieks Volodimirs Hroismans premjera amatā, savs cilvēks Jurijs Lucenko ģenerālprokurora amatā, sava partija BPP valdošajā koalīcijā, savi cilvēki izpildvarā, armijā, apgabalu gubernatoru amatos. Konkurējošie oligarhi vai nu sadalījuši ietekmes jomas un netraucē (Rinats Ahmetovs, Serhijs Tihipko, Mihailo Dobkins, Serhijs Taruta, Viktors Pinčuks), vai arī aplikti ar tiesvedībām tā, ka nespēj kāju spert Ukrainā (Dmitro Firtašs, Ihors Kolomoiskis). Nacionalizēta un atņemta I. Kolomoiska dibinātā Privatbanka, no amata izsviests paša vissenākais draugs, ar ko kopā vēl astoņdesmitajos studēts maģistrantūrā - Odesas apgabala gubernators Mihails Saakašvili.
Un tad tradicionālā Jaungada speciālizlaiduma tiešraidē valsts populārākais komiķis Volodimirs Zelenskis tieši pusnaktī valsts populārākajā TV kanālā paziņo: «Es eju uz prezidenta amatu!»
Pusgadu vēlāk P. Porošenko ir tikai viens no tūkstošiem kandidātu uz Augstākās Radas deputāta amatu, viņa partija - pa šo laiku pārdēvēta par Eiropeisko solidaritāti, lai saīsinājums veidotu burtus ES - cīnās ne par uzvaru, bet par 5% barjeras pārvarēšanu, viņam piederošie mediji kļuvuši par konkurentu izsmiekla objektu, kamēr vēl viens bijušais draugs un tagad lielākais ienaidnieks I. Kolomoiskis atgriezies Ukrainā un uzvar tiesvedības citu pēc citas. Kandidē arī M. Saakašvili un citi bijušie P. Porošenko sabiedrotie, no kuriem bijušais prezidents aizvadītajos gados centās brīžiem atbrīvoties vairāk nekā no Donbasa separātistiem.
«Porohoboti» pret «zebiliķiem»
Politiski aktīvā Ukrainas pilsoņu daļa (ar to domājot politikai līdzi sekojošos balsotājus, nevis tos, kas kaut kādā veidā tajā iesaistīti profesionāli) šogad sadalījušies divās nometnēs, kas viena otru apsaukā par «porohobotiem» (tie domāti P. Porošenko atbalstītāji) un «zebiliķiem» (V. Zelenska fani). Visi apvainojumi, ko šīs puses internetā veltījušas viena otrai, gandrīz visos gadījumos izrādījušies izdomājumi, tomēr iznākums ir tāds, ka cita no citas neatkarīgas socioloģiskās aptaujas parāda: jau kopš gada sākuma Tautas kalpu partija bauda gandrīz vai puses vēlētāju atbalstu - pat tad, kad vēl nebija zināms, kādi cilvēki vispār būs tās sarakstā. Tikmēr P. Porošenko partijas reitings parasti svārstās ap 6%.
Labums no šīm kaislībām ir tāds, ka vairākas prokremliskas partijas (tajā skaitā Opozīcijas bloks un Opozīcijas platforma, kas sastāv lielākoties no kādreizējās Reģionu partijas atlieku politiķiem, plus Vadims Rabinovičs no Odesas) publiskajā telpā gandrīz pilnībā pazudušas uz visu eiropeisko kandidātu publiskās cīņas fona. Ne tikai Tautas kalps un P. Porošenko saraksts, bet arī rokmūziķa Svatoslava Vakarčuka partija Balss, J. Timošenko Tēvzeme un pat Oleha Ļaško Radikālā partija (kas nav ne labēja, ne kreisa, tikai radikāla - un viss) ietvērušas eiropeiskus mērķus savās programmās. Tautas kalpam izdodas atņemt balsis prokremliskajiem kandidātiem Donbasā un valsts dienvidos, kur tradicionāli ir lielāks krievu skaits: V. Zelenskis partijā savācis lielākoties tādus pašus «ārpussistēmas» kandidātus bez sakariem ar sen apnikušām partijām, jo tādi spēj uzrunāt arī krievvalodīgos vēlētājus, tajā pašā laikā nesolot klanīšanos Maskavas priekšā.
Vienlaikus visas partijas, lai uzrunātu vēlētājus, sākušas komunicēt populistiskā veidā - pat tādas, kas agrāk skaitījās visnotaļ garlaicīgas.
Robežšķirtne: attieksme pret Krimu
«Mēs visām partijām uzdevām jautājumu: Krima ir Ukraina vai Krievija? Puse no viņām savās vēlēšanu programmās par to nesaka neko, it kā šāds jautājums vispār neeksistētu,» Neatkarīgajai saka Eskenders Barijevs, sabiedriskās organizācijas Krimas tatāru resursu centrs vadītājs un starptautiskās kustības #LiberateCRIMEA aktīvists. «Krimas tatāri tāpat lielākoties balsos par P. Porošenko partiju, jo mēs uzskatām, ka aizvadītajos piecos gados viņš palīdzējis izdarīt maksimumu, ko varēja izdarīt, lai aizstāvētu to Ukrainas pilsoņu tiesības, kas tagad spiesti dzīvot aneksijas apstākļos.»
Augstākās Radas deputāts Refats Čubarovs, kurš politisko karjeru uzsācis astoņdesmito beigās Rīgas domē Latvijas Tautas frontes sarakstā un bijis Latvijas Valsts arhīva direktors, bet kuram tagad okupanti jau piecus gadus aizlieguši iebraukt Krimā, cer uz pārvēlēšanu: «Tas, ka mēs ar Mustafu agja Džemiļevu varam pārstāvēt Krimas iedzīvotājus Augstākajā Radā pat apstākļos, kad Krima ir anektēta, dod morālu atbalstu Krimas iedzīvotājiem - neatkarīgi no tā, kāda ir viņu etniskā izcelsme. Jo Kremļa režīms nodara postu visiem, kam nākas ar to sadzīvot. Palūkojiet, kā klājas cilvēkiem pašā Krievijā!»
Svētdien no 450 deputātiem Augstākajā Radā gan netiks ievēlēti visi - paliks brīvi vismaz 12 krēsli, kuri rezervēti anektētās Krimas pārstāvniecībai vienmandāta apgabalos (Krimas pārstāvji tāpēc balotējas partiju sarakstos, jo Ukrainā ir jauktā vēlēšanu sistēma), plus arī Donbasa separātistu kontrolētajās teritorijās vēlēšanas nav iespējamas. Rezultāti varētu būt zināmi otrdien, un galvenais jautājums ir - vai pirmo reizi Ukrainas vēsturē nebūs tā, ka viena partija varēs kontrolēt gan valdību, gan parlamentu, gan prezidenta posteni.
