Ījabs: Man nav simpātiska tā ķēzīšanās, cik Vējonis ir bijis briesmīgs Vašingtonā
 
©Lauris Aizupietis/F64

Saruna ar LU profesoru, politologu Ivaru Ījabu par Latvijas valsts prezidenta institūcijas pastāvēšanas funkcionālo jēgu, iespējamo prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņu un Latvijas politisko laukumu pēc rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām.

- Pēc neveiklās (vismaz tā izskatījās) situācijas preses konferencē Vašingtonā sociālajos tīklos atkal parādījās jautājums - vai prezidenta postenis mums vispār ir vajadzīgs? Ja reiz Saeima ievēlē gan Saeimas priekšsēdētāju, gan Valsts prezidentu, tad varbūt pietiek ar vienu personu, kas apvienotu šīs nominālās valsts galvas funkcijas?

- Šī vecā sociāldemokrātu ideja, manuprāt, šobrīd nav dzīvotspējīga, tāpēc ka abas šīs figūras ir apaugušas ar daudzām funkcijām. Līdz ar to grūti iedomāties, kā cilvēks, kurš vada Saeimas sēdes un Saeimas prezidiju, vienlaikus varētu pildīt tās daudzās funkcijas, kādas ir Valsts prezidentam. Domāju, ka valsts galvam ir jāpaliek atsevišķi. Kas attiecas uz tālāko stāstu, tad man nav simpātiska tā ķēzīšanās par to, cik prezidents Vējonis ir bijis briesmīgs Vašingtonā. Gluži vienkārši tā iemesla dēļ, ka mūsu prezidents, tāpat kā jebkurā valstī, ir vienlaikus kaut kas līdzīgs karogam, ģerbonim vai himnai. Tas, ka mēs tik pārspīlēti kritiski uztveram, kā viņš izturas tajā vai citā kontekstā, vairāk liecina par mums pašiem.

- Nav noslēpums, ka latviešiem ar pašapziņu ir problēmas, tāpēc ir tik liels sociālais pieprasījums pēc prezidenta, ar kuru varam lepoties.

- Jā, bet Baltā nama preses konferenču zāle ir redzējusi tādus kadrus, uz kuru fona Raimonds Vējonis neizskatās sliktāk par, teiksim, Deividu Kameronu. Vējoņa īpatnība ir tā, ka viņš ir pamatā ievēlēts nevis ārējai reprezentācijai, kā to reizēm dara mūsu kaimiņi ziemeļos un reizēm arī dienvidos, bet viņš ir ievēlēts no iekšpolitiskās vides iekšpolitiskiem uzdevumiem. Līdz ar to ārējā reprezentācija, kas daļai sabiedrības ir tik svarīga, nav viņa pamatfunkcija. Ja paraugāmies uz viņa reitingu Latvijā, tad viņš ir tīri labi atzīts. Kas attiecas uz viņa angļu valodu, tad, cik zinu, viņš ir spējīgs komunicēt angliski diezgan tekoši. Protams, viņa angļu valoda nav un nevar būt tik spoža kā cilvēkam, kas daudzus gadus ir strādājis Eiropas institūcijās. Tas šajā gadījumā attiecas gan uz Kaljulaidu, gan Grībauskaiti. Kas attiecas uz Vējoņa runas saturu, to vērtēju drīzāk pozitīvi. Viņš bija vienīgais, kurš patiešām bija baltietis un nemēģināja profilēties uz savu abu pārējo kaimiņu rēķina, kā to darīja abas dāmas. Grībauskaite runāja par sašķidrinātās gāzes termināli, un igauņu kundze runāja par kiberdrošību un citām lietām, ar kurām igauņi parasti profilējas. Vējonis nav sabiedrisko attiecību prezidents uz ārpusi. Viņš ir Latvijas parlamenta ievēlēts. Kas attiecas uz viņa kopējo profilu, mēs varam uzdot jautājumu par Latvijas politiskās elites kvalitāti kopumā. Mēs varbūt gribētu kādu citādāku eliti un tad automātiski kādu citādāku prezidentu, bet piedošanu, tie ir cilvēki, par kuriem Latvijas sabiedrība ir vēlējusi.

- Tieši Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība daudziem šķiet galvenais faktors, kāpēc mūsu prezidenti ar retiem izņēmumiem ir visai neizteiksmīgi.

- Parlamentārās republikās, uzsverot vārdu - republikās, prezidents ir viens no mums. Viņš izpilda šo funkciju, un, kad viņš ir pabeidzis darbu, nodzēš gaismu, uzkarina atslēgu, iziet uz ielas un atkal ir vienkāršs pilsonis Vējonis, pilsonis Bērziņš, Ulmanis vai Zatlers. Ņemot vērā, ka parasti prezidentu iebalso visādas raibas koalīcijas, parasti viņi nav diži tautas tribūni, kas ar savu uzstāšanos spētu aizraut masas. Lielākoties viņi ir tādi normāli politiķi.

- Zīmīgi, ka šajā garajā uzvārdu sarakstā nepieminējāt Vairu Vīķi-Freibergu.

- Kas attiecas uz Vairu Vīķi-Freibergu, interesantais stāsts ir tas, ka izmainītās prezidenta ievēlēšanas kārtības dēļ viņa šobrīd nevarētu kļūt par Valsts prezidenti tīri tehniski. Kas ir mainījies pēdējo desmit gadu laikā? Ir ieviests apspriešanas vai publiskās izvērtēšanas princips, kā rezultātā prezidentus mēs ievēlējam pirmajā raundā. Otrais raunds ir iespējams tikai pēc divām nedēļām; prezidentu tradicionāli vēlējam pirms Jāņiem, un neviens [deputāts] nevēlas vēl divas nedēļas ņemties pa visiem medijiem un klausīties visādus kompromatus par to vai citu kandidātu. Tāpēc galvenais uzstādījums ir - ievēlējam uzreiz tagad. Miers un bērziņš, ejam pa mājām.

- Atpūsties.

- Tieši tā.

- Braucam kopā ar Zaķi uz Gruziju…

- Jā, jā. Visādos interesantos sastāvos (smejas). VīķeFreiberga tika ievēlēta kā pēdējā mirkļa piedāvājums ļoti negaidīti gan viņai pašai, gan visiem pārējiem. Tajā ziņā izmainītā prezidenta ievēlēšanas kārtība atstāj iespaidu. Cits jautājums ir par to, vai nav vērts tautai pašai vēlēt prezidentu? Tas ir interesants stāsts, tāpēc ka visas partijas principā kaut ko tādu atbalsta, varbūt izņemot Vienotību, bet, tiklīdz nonāk līdz kaut kādai konkrētībai, visi atvelk rociņas un saka - mēs par to neko nezinām, un tas ir pārāk sarežģīti. Vēl jāpadomā. Es, godīgi sakot, neredzu, ka tas būtu kaut kas briesmīgs, ja mēs vēlētu prezidentu tieši no tautas. Skaidrs, ka Saeimai tas nepatiktu, tāpēc ka tiktu radīts jauns, demokrātiski leģitīms varas centrs līdzās parlamentam, ko viņi ne īpaši grib. Iedomāties, ka tur ir baigie autoritārisma riski, ja vēlē prezidentu tieši, ir diezgan dīvaini. Īpaši tad, ja to dara cilvēki, kuriem patīk referendumi un visādas tautas iniciatīvas. Man tas vienmēr ir licies ļoti dīvaini, ka cilvēki, kuri gatavi mesties uz ambrazūras par referendumiem un tautas iniciatīvām, pēkšņi nostājās un saka: nē, nē. Tautai prezidentu vēlēt gan nedrīkst ļaut nekādā gadījumā, jo viņi nav pietiekami atbildīgi.

- Atkal ļoti zīmīgs bija formulējums - nekas briesmīgs. Varbūt akcents būtu jāpārbīda nevis uz vārdu briesmīgs, bet gan uz iespēju uzlabot mūsu politisko sistēmu?

- Jā, tā biedēšana ir ļoti raksturīga. Savulaik, deviņdesmitajos gados, bija arguments, ka prezidentu nedrīkst vēlēt tieši, tāpēc ka tad ievēlēs Raimondu Paulu. Ja paskatāmies uz pēdējo laiku pieredzi, tad kas jums liek teikt, ka Raimonds Pauls būtu sliktāks vai nepareizāks prezidents?

- Šodien biedē ar Lembergu vai Ušakovu.

- Nedomāju, ka Lembergs būtu gatavs uz šāda veida publiskiem pienākumiem. Četrus gadus braukāt apkārt un spiest roku. Savukārt Ušakovs nespēj savākt vairākumu. Kas attiecas uz to, ka «nekas briesmīgs» vietā varbūt vajag vairāk skatīties pozitīvi, tad tas ir jautājums - vai esam gatavi eksperimentēt? Jebkura politiskā sistēma attīstās caur mēģinājumiem un kļūdām. Ja mums tagad liekas un sabiedrībai ir pieprasījums, ka vajag vēlēt prezidentu tieši, tad kāpēc to nevar pamēģināt? Nav jau teikts, ka uz mūžīgiem laikiem. Pamēģinām, mums patīk, labi. Nepatīk, mainām atpakaļ. Diemžēl tas nav iespējams, jo viss ir nobloķēts tā, ka eksperimentiem nav vietas.

- Šķiet, ka nav arī milzīgi liela sabiedrības pieprasījuma, jo, ja tāds būtu, tad gan jau politiskās partijas mēģinātu šo pieprasījumu apmierināt.

- Man šķiet, ka tauta grib vēlēt prezidentu. Ja to prasa aptaujās, tad tradicionāli tam ir stabils vairākums.

- Aptaujās jā, bet tas nav prioritārs uzstādījums politiskajai izvēlei vēlēšanās.

- Tur var piekrist. Tā nav prioritāte.

- Cik gaidāmajās Saeimas vēlēšanās šis jautājums būs aktuāls?

- Vēlēšanu debatēs noteikti uzdos jautājumu - vai esat par Vējoņa pārvēlēšanu vai neesat? Domāju, ka lielākā daļa no partijām, varbūt izņemot ZZS, teiks, ka mums jāpadomā, laika vēl daudz, un būs tāda izvairīšanās no konkrētas atbildes. Jautājums ir - vai pats Vējonis grib iet uz otru termiņu? Tad arī viss sāksies, bet tas būs nākamgad ap šo laiku. Nacionāļi kā savu prezidenta kandidātu varētu debatēs vismaz pieminēt jau labi zināmo Egilu Levitu, kurš pats, būdams apdomīgs cilvēks, droši vien kampaņā neiesaistīsies un nemēģinās stāstīt, cik ļoti viņš grib tikt no nacionāļiem izvirzīts. Tas būs tas pats vecais process, kādu esam jau redzējuši.

- Laiku pa laikam tiek izvirzīts priekšlikums padarīt prezidenta vēlēšanas atklātas. Ko dotu šādas izmaiņas?

- Lai to izdarītu, ir jāgroza Satversme, ko diez vai izdosies izdarīt līdz prezidenta vēlēšanām. Otra lieta, ka tas dos frakciju vadībai lielāku ietekmi uz šo procesu, jo disciplīna varētu būt stingrāka. Cits jautājums, vai nākamais prezidents grib tikt ievēlēts ar Saskaņas balsīm? Mēs zinām šo stāstu, ka parasti saka: jā, jā, tas un tas prezidents ir tāds un tāds, tāpēc ka par viņu ir balsojuši savulaik PCTVL vai Saskaņa utt., bet tas viss bija baumu līmenī, jo neviens nezināja, kā kurš precīzi balsojis. Ja to padarām atklātu, tad tas būs skaidri redzams, un jautājums - kā tās attiecības tiks veidotas? Ja prezidents tiks ievēlēts ar Saskaņas balsīm, tad būs radikālais spārns, kurš skaļi bļaus, ka viņš ir prokrievisks.

- Te parādās jautājums par leģitimitātes līmeni. Tautas vēlēta prezidenta leģitimitātes līmenis paaugstinās, bet kā tas ir atklāta deputātu balsojuma gadījumā? Vai tas, ka viņš ievēlēts ar konkrētu partiju balsīm, paaugstina vai pazemina viņa leģitimitāti?

- Tas izsit no rokām ieročus spekulācijām. Respektīvi, jā, jā, viņš ir galīgi nepareizs, tāpēc ka par viņu balsoja, nezinu, oligarhi, Saskaņa vai kas cits. Ja tev ir atklāts balsojums, tad vari paskatīties sarakstā, kas tad īsti balsoja. Tajā ziņā ir mazāk telpas spekulācijām, kas to leģitimitāti drīzāk paaugstina, jo bieži tiek pārmests, ka prezidents «ne tā» ir iebalsots.

- Rudenī būs vēlēšanas. Kādas pārmaiņas gaida mūsu politisko skatuvi?

- Vēl īsta kampaņa nav sākusies, līdz ar to reitingi vēl staigās augšā lejā. Pēc tā, kā tie izskatās šobrīd, lieli satricinājumi nav gaidāmi. Visdrīzāk, arī nākamā būs tādi pati labēji nacionālā, prorietumnieciskā koalīcija, kurā varbūt būs cits ministru portfeļu sadalījums, atkarībā no tā, cik sarakstu būs pārstāvēti nākamajā Saeimā. Vienotības segments ir drusku pašķīdis, lai arī partija saglabājas kā spēlētājs. Tur nāk iekšā Jaunā konservatīvā partija (JKP), tad ir nosacīti liberālais stāsts ar Par un Attīstības partiju, kā rezultātā Saeima varētu būt daudz fragmentētāka. Ja visi šie brāļi tiek iekšā, tad vienas Vienotības vietā ar 22 mandātiem ir trīs atsevišķas partijas, katra ar septiņiem mandātiem. Tas bildi padara drausmīgi raibu.

- Pašreizējā tendence rāda, ka Vienotībai ir izdevies atkopties un visi tie, kas pērnvasar aizskrēja no Vienotības un ar lielu sajūsmu nodibināja Kustību PAR! (biju viņu dibināšanas kongresā), tagad ir atskrējuši atpakaļ. Vai tas neliecina, ka esošajai koalīcijai (ZZS vairāk vietu, Vienotībai mazāk) ir lielas izredzes turpināt «rullēt» arī pēc vēlēšanām?

- Vienotībai vēl būtu pāragri sapriecāties. Viņiem tikai divus mēnešus ir tāda nosacīti pozitīva reitingu tendence. Jautājums, vai tā turpināsies? Tīri intuitīvi spriežot, cilvēki ir paskatījušies uz Vienotības iespējamiem konkurentiem tajā pašā nišā un sapratuši - piedošanu, ja tādi ir konkurenti, tad labāk lai ir tas pats vecais, jo jaunie ne pēc kā neizskatās. Grozies kā gribi, Vienotībai ir kaut kāda reputācija. Protams, tai ir daudz visādu nedraugu un kritikas, tajā skaitā pamatotas. Tai ir kaut kāda infrastruktūra, cilvēki. Ja viņi nosauktu Kariņu par premjera kandidātu, tas nebūtu sliktākais variants. Tur ir cilvēku grupa, kura spēj partiju reprezentēt.

- Viņiem priekšsēdētājs ir Ašeradens.

- Ašeradens ir partijas vadītājs, kurš, iespējams, tas viņam pašam ir pārsteigums, ir izrādījies sakarīgāks nekā viens otrs no viņa priekšgājējiem. Jautājums, vai viņš būs premjera kandidāts? Kariņš ir populārs un tautā iemīļots. No otras puses, kā mēs atceramies no viņa publiskās saķeršanās ar Lembergu Kuldīgas tiesā, viņš nav diez cik spožs debatēs. Premjera kandidātam kampaņā ir jābūt debatētājam. Viņiem iekšā ir kaut kāda diskusija, un viņi var izdzīvot. Kas attiecas uz pārējiem brāļiem, tad, nūuu, nezinu. Ja tas gājiens ar «oligarhu sarunām» pagājušo vasaru bija domāts, lai iedabūtu iekšā nākamajā Saeimā Strīķi un Jurašu, tas ir, JKP, tad tas bija stipri par agru. Tagad tas viss ir saplacis. Tur ir jāizdomā jauns stāsts. Pat neraugoties uz to, ka Bordāns ir pietiekami pragmatisks un zināms cilvēks, bet viss pārējais šobrīd īpaši aizraujoši neizskatās. Dzīvosim, redzēsim.

- Ar kādu skatu nākotnē?

- Ar mierīgu, rezignētu pesimismu. Nekas briesmīgs nenotiks, bet cerēt, ka būs kaut kāds baigais izrāviens, kāda atšķirīga politika, nevar. Tad jābūt ļoti naivam. Iespējams, nākamais parlaments būs raibāks un varbūt tur būs kādi interesanti cilvēki, kuri to parlamentu padarīs bišķiņ košāku, bet uz to, ka tur principiāli kaut kas mainītos, nevajadzētu cerēt.

- Vai tviterī esat piesekojies Donaldam Trampam?

- Jā.

- Ko teiksiet par viņa skandalozo tvītu «Esiet gatava, Krievija! Raķetes drīz lidos. Jaunas, smukas un gudras»?

- Trampam braukšana ar muti un tvītu rakstīšana impulsīvi ir viņa stiprā puse. Jāņem vērā, ka Krievija Trampu interesē tik lielā mērā kā iekšpolitiska tēma, jo viņam visu laiku bāž degunā, ka viņš ir prokrievisks, ar krievu palīdzību ievēlēts (nav svarīgi, cik reāli tas viņam palīdzēja), un reizēm Krievija dod viņam burvīgas iespējas parādīt, ka tas tā nav. Jau tad, kad Trampu ievēlēja, es teicu, ka nav īpaši jābaidās no viņa draudzības ar Putinu, jo nekāda dižā draudzība nesanāk tīri strukturāli. Jābaidās no viņu reāla, impulsīva konflikta, jo abas puses ir ambiciozas, abas puses ir diezgan neaprēķināmas un abas ir diezgan daudz ko gatavas darīt sava nacionālā prestiža vārdā. Tad vienā brīdī var aizspēlēties tiktāl, ka tiešām var kaut kas notikt. Šobrīd domāju, ka tā fāze vēl ir diezgan tālu, jo Trampu tur zināmos rāmjos viņa padomnieki un arī paši militāristi, kuri ir tieši tie, kuri saka - labāk nevajag, jo viņi zina, kā tas var beigties.