Lai arī kāds būtu viedoklis par Saeimas Vienotības frakcijas vadītāju un Nacionālās drošības padomes priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu, lai arī ko par viņu runātu politikas aizkulisēs, interneta anonīmajā sabiedrībā un virtuvēs, valdošais atzinums ir viens: tik spēcīga un spilgta politiķe Latvijā nav bijusi un diez vai tuvākajā laikā arī parādīsies. Solvita Āboltiņa no politikas aiziet. Un diez vai tuvākajā laikā viņa tajā atgriezīsies. Taču spēcīgums un griba ne vienmēr ir priekšnoteikums pareiziem lēmumiem un rīcībai, tāpēc arī Solvitas Āboltiņas politiskajā dzīvē bijušas aplamības, kas nereti nosvītrojušas viņas labos un valstiski svarīgos darbus.
Solvita Āboltiņa aizejot neaizcērt durvis. Viņa paliek partijas Vienotība biedre. Tas drīzāk ir simbolisks, ne pragmatisks solis. Taču viņas spriedumi par politisko situāciju daudzviet ir tādi, kas raksturīgi cilvēkam, kas nu jau visu vērtē no ārpuses, ne no iekšienes.
Bet viņas kabinetā pie sienas ir interesants Jāņa Deinata foto: Solvita Āboltiņa uz zirga. Mazliet vecmodīgi stilīgs, tomēr zīmīgs kadrs. Un - kas zina - varbūt viņa drīz arī būs, kā mēdz teikt, zirgā. Un varbūt pat atgriezīsies tā mugurā. Jo durvis taču nav aizcirstas.
- Vienotībai politiskajā laukā parādījies jauns konkurents: Viņķeles - Pavļuta veidojums - partija Kustība Par. Kā to vērtējat?
- Daniels Pavļuts intervijā Latvijas Avīzei atļāvās paust domu, ka visa politiskā vide šeit ir satrunējusi un nogājusi lejā pēc premjera Dombrovska demisijas. Protams, šāds viedoklis viņam var būt, un, iespējams, var atrast arī ko tādu, kas atbilst šim apgalvojumam. Pavļutam esot bijusi sajūta, ka Valdi Dombrovski piespieduši atkāpties. Zināt, tas ir īstais stāsts. Nilam Ušakovam, kurš ļoti veiksmīgi visu atbildību par veikala Maxima traģēdiju novēla uz valdību, pašam pirmajam vajadzēja demisionēt. Un nez kas toreiz bija ekonomikas ministrs?
- Ka tik ne Daniels Pavļuts.
- Tieši tā. Tagad Pavļuta kungs veido partiju, kaut gan toreiz arī viņam vajadzēja uzņemties atbildību par traģēdiju.
- Vārdos Pavļuta kungs to nenoliedza, pat 2015. gadā kādā intervijā atzīdams, ka «attiecībā uz morālo atbildību - neviena amatpersona nevar norobežoties no morālas līdzatbildības par šāda mēroga nelaimi, kas notikusi tās pilnvaru laikā». Tomēr pavērtējiet jauno partiju, kas deklarē liberālo vērtību atdzimšanu.
- Politiskā pārgrupēšanās Latvijā kā nelielā valstī ir saprotama, un no Vienotības aizgājušie pieci cilvēki ir pārgrupējušies. Ja cilvēks jūt sevī degsmi būt politikā, tad viņš, neredzēdams iespējas sevi realizēt vienā politiskajā spēkā, meklē tās citā. Šoreiz pārgrupējās cilvēki, kas sevi politikā jau bija pierādījuši. Bet man ir žēl: kāpēc tas notika tikai tagad? Ja mūsu partijas politiskie principi bija nesamierināmi ar šo cilvēku principiem, viņiem jau sen vajadzēja iet prom un veidot savu partiju. Demokrātiskā valstī ikvienam ir tiesības to darīt. Tomēr pareizākā ideja ir veidot Latvijā mazāk sašķeltu politiku, mazāk sašķeltu sabiedrību. Tad politiķi varētu vienoties par kaut ko nopietnu un stabilu, un tā būtu labklājīga Latvija, par kādu sapņoja mūsu senči, dibinot valsti 1918. gadā. Mēs taču varam izdarīt tā, lai cilvēki nebrauc prom no valsts, bet strādā šeit, un tie būtu kopīgie mērķi, kuru dēļ varam apvienoties, nevis sašķelties daudzās partijās. Pirmskara Latvijā savstarpējos strīdos politiskā vide bija novājināta, tieši tāpat tagad ir novājināta partija Vienotība. Jo pretrunīgāka un sašķeltāka būs Latvijas politiskā vide, jo stiprāks vērsīsies viens cits politiskais spēks, kam ir labi sakari ar kaimiņvalsti austrumos. Tas neatzīst, ka Krima ir okupēta un ka Latvija bijusi okupēta, tas atbalsta blakus mūsu robežām organizētās militārās mācības.
- Pirms pāris gadiem ar jums runājām, ka Viņķeles grupējums rada lielu nestabilitāti partijā Vienotība. Varbūt vajadzēja agrāk mēģināt tikt vaļā no tā?
- Vienotība veidojās no vairākām partijām, iekļaujot sevī daudzas spilgtas personības. Tobrīd varējām vienoties, taču tagad iekšējie konflikti ir ņēmuši virsroku. Ir cilvēki, kas, stājoties Vienotībā, teica: mēs stājamies šajā partijā, lai savestu to kārtībā no iekšienes.
- Varbūt patiesībā lai grautu?
- Visbiežāk tā arī sanāca. Ja ir idejas, tad tās var apspriest un realizēt, taču visu pārņēma situācija, kurā visi cits citu apkaro. Patlaban no Vienotības aiziet cilvēki, taču no tā nevajag baidīties: organizācija kādu brīdi var būt mazāka, taču saliedētāka. Kad Jauno laiku (JL) atstāja Sandra Kalniete un JL palika ar 3,2% reitingu, mēs it kā jau bijām norakstīti, taču saņēmāmies un atdzimām.
- Kāpēc Andrim Piebalgam neizdevās pacelt Vienotības reitingu?
- Ejot prom no politikas, negribu mētāties ar nomaļus stāvošā padomiem... Andris nāca strādāt par priekšsēdētāju labā ticībā: viņš kā Eiropas politiķis bija pieradis, ka strādā visi. Viens cilvēks partiju nevar nedz uzcelt, nedz sagraut. Lai uzceltu, jāstrādā komandai: kādā brīdī viens cilvēks iznāk priekšplānā, cits viņu piesedz, katram ir sava loma. Andris saņēma Vienotību gana saplosītu un novājinātu, taču ticēja, ka pretrunas un kašķi nav tik dziļi. Diemžēl izrādījās citādi...
- Vai jums bija pārsteigums, ka Edvards Smiltēns nostājās pret jums?
- Tas bija ļoti nepatīkams pārsteigums. Tas arī ir stāsts par komandu... Un tas nav par to, ka viņš nostājās pret mani, bet gan par veidu un laiku, kad un kā viņš to izdarīja. Viņam bija mans atbalsts, lai viņš kļūtu par partijas vadītāju. Taču Smiltēns nostājās ultimāta pozā, un nevienam nebija īsti skaidri motīvi, kāpēc viņš to dara. Ja viņu ievēlētu par Vienotības priekšsēdētāju, tad būtu pilnīgi normāli, ja viņš vēlētos vadīt arī frakciju Saeimā. Un viņam šī iespēja tiktu dota.
- Izskatījās, ka Smiltēnu kāds ir pierunājis rīkoties ultimatīvi.
- Katra slepena vienošanās ar laiku kļūst zināma. Šajā stāstā ieguvēju nav. Īstenībā vajadzēja runāt par vīziju, kādai jābūt Vienotībai turpmākā gada laikā, par to, ko darīt, lai cilvēki nebrauktu prom no valsts, par to, kāda ir drošības situācija sakarā ar militārajām mācībām Zapad un ASV/Ziemeļkorejas domstarpībām. Tas viss uz mums attiecas vistiešākajā veidā, jo esam NATO dalībvalsts.
- Jūs gatavojaties ārlietu dienestam, tā visi runā.
- Es ienācu politikā no ārlietu dienesta un izmantoju visu pieredzi, ko man bija devis ārlietu dienests desmit gados. Esmu uzkrājusi politisko pieredzi, un tagad manī ir gatavība šo pieredzi atkal izmantot ārlietu dienestā. Bet nav tā, ka es, teiksim, pirmdien iziešu pa Saeimas durvīm un trešdien iesoļošu kādā vēstniecībā ārvalstīs. Neesmu ārlietu dienestā strādājusi piecpadsmit gadus, un man vēl vajadzēs apgūt visas aktualitātes. Atklāti sakot, es gaidu šo darbu ar interesi. Bet man nav tādu ilūziju, ka es tur atgūšu elpu, jo arī tas ir 24 stundu darbs - tāpat kā politika. Un es neesmu nekāda miljonāre, ka varētu atļauties nestrādāt. Mani bērni tagad mācās tikai 10. klasē, un man viņi vēl jāpalaiž dzīvē. Ja man jautātu, vai es būšu atpakaļ politikā, es atbildētu, ka nezinu. Taču varu pateikt, ka daudzus cilvēkus, ar kuriem politikā esmu bijusi kopā, ļoti cienu. Bet droši vien tikpat daudzus - diemžēl ne.
- Vai ejat prom no Vienotības tāpēc, ka tai vairs nav iepriekšējās vilkmes?
- Vienotībai šobrīd nav tie labākie laiki. Ir ievēlēts jauns partijas vadītājs, bet vissliktākais būtu tagad man izteikt jelkādus komentārus. Nevajag uztvert kā traģēdiju, ja no partijas aiziet kādi cilvēki: paliek kodols, kas spēj strādāt. Esmu daudz kritizēta un sista, no manis ir taisīts monstrozs tēls, un es bieži dzirdu, ka es ietekmējot to un to, droši vien pat šī lietainā vasara ir mana vaina. Es jūtu sevī iztukšotību, manī vairs nav pārliecības mesties partijas atjaunošanas cīņā. Lai to mēģina kāds, kam acis deg vairāk. Durvis aiz sevis necirtīšu, neesmu apvainojusies uz politiku vai kolēģiem. Tas bija skaists, piesātināts laiks, kurā bijušas daudzas veiksmes un, protams, arī neveiksmes. Kaut arī bija kritieni un puni, nav nekā sliktāka par vienaldzību un malā stāvēšanu.
- Paškritiski vērtējat kādu savu kļūdu?
- Mani kritizēja par autoritārismu un varaskāri, bet patiesībā viss bija pretēji: neesmu bijusi pietiekami uzstājīga savu lēmumu realizēšanā. Esmu atvainojusies, ja gadījās kādu aizskart. Man ir pārmests, ka neuzņēmos premjera pienākumus pēc Valda Dombrovska demisijas, kas notika pēc veikala Maxima traģēdijas. Toreiz bija palicis nepilns gads līdz Saeimas vēlēšanām un vēl mazāk līdz Eiroparlamenta vēlēšanām: tas būtu ļoti grūti - vienlaikus vadīt valdību un vadīt partiju. Es būtu gribējusi citu dinamiku savai valdībai, bet to būtu grūti ieviest. Pēc tam pirmā Straujumas valdība netika slikti vērtēta, jo tā pabeidza Dombrovska iesākto. Nākamā Straujumas valdības... Pēc Eiropas prezidentūras tā bija vāja. Kad Dombrovskis bija valdības vadītājs, mēs strādājām, viens otra kompetencē nejaucoties... Vēl par kļūdām? Diez vai to var nosaukt par manu kļūdu, ja, braucot uz Lietuvu, kur man vajadzēja piedalīties triju Baltijas valstu spīkeru kopīgā pasākumā, bet viens no mūsu tehniskajiem cilvēkiem bija kļūdījies laika un attāluma aprēķināšanā, tāpēc viņš deva rīkojumu braukt ar bākugunīm. Es šādu rīkojumu nedevu. Es biju viens no tiem cilvēkiem, kas vienmēr lūkoja, lai bākugunis netiktu ieslēgtas.
- Kādu prognozējat Vienotības startu nākamajās Saeimas vēlēšanās, ņemot vērā to, ka jūs vēlēšanu listē vairs nebūsiet?
- Tas jāprognozē jaunajam partijas priekšsēdētājam... Vienotības lielākā vērtība ir cilvēki ar spēcīgām, dziļām zināšanām, ar intelektu un spēju analizēt informāciju. Tas ir pamats pārliecībai, ka Vienotība spēj pārvarēt 5% barjeru. Protams, vairs nevaram runāt par 33 vietām parlamentā, ko ieguvām aizpagājušajās vēlēšanās.
Taču mums patlaban ir labi ministri, uz kuriem varam paļauties: Edgars Rinkēvičs, Arvils Ašeradens, Rihards Kozlovskis, Kārlis Šadurskis, Jānis Reirs... Viņi ir partijas atjaunošanās garants.
- Iespējams, ka Vienotība var atdzimt, jo to ir pametusi kreiso liberāļu nodaļa ar Viņķeli priekšgalā. Turklāt tagad Vienotību vajadzētu sākt aizstāvēt pat tiem, kuri to ir karsti un regulāri kritizējuši, jo, tai aizejot no politiskās skatuves, var iestāties bīstams vakuums, ko aizpildīs dažādas jaunnodibinātas, bīstamas drazas.
- Iespējas ir vienmēr. Jautājums ir tikai viens: kā mēs tās izmantojam? Bet ir taču tik viegli enerģiju tērēt savstarpējā apkarošanā... Mums kā tautai taču ir dotas tik daudzas labas īpašības, tad kāpēc mēs negribam tās izmantot dzīves augšupejai? Nesen dzēru kafiju ar Inesi un Diānu Galantēm, un viņas bija sarūgtinātas par to, ka cilvēki šeit tik maz smaida. Atbildēju, ka ikdiena ir pietiekami smaga un ka daudziem cilvēkiem nav pārliecības, ka rītdien tiks rasts risinājums un kļūs vieglāk. Cilvēki uztraucas, ka, sabojājoties veselībai, viņi varēs apmeklēt ārstus un samaksāt par zālēm. Taču ir arī tā: ja mēs vairāk uzsmaidītu un atbalstītu cits citu, jau būtu labāk. Tas ir svarīgi jebkur, arī tādā savstarpējas konkurences jomā kā politika. Bet tagad redzu, ka ir sācies jauns fragmentācijas periods, un tas jau ir bīstami. Protams, Satversme atļauj cilvēkiem dibināt partijas, šāda demokrātija ir milzu vērtība, taču būtu jāsaprot: jo vairāk būs partiju, jo sašķeltāks būs elektorāts. Pirms 26 gadiem - bet tas ir bijis burtiski tikko - 1991. gada 21. augustā mums viss bija skaidrs, mūsu parlaments balsoja par Latvijas Republikas faktisku neatkarību, bet tagad, svinot Rīgas svētkus, neviens vairs neatceras, cik tas bija bīstami un varonīgi - balsot par neatkarību, kamēr uz Rīgas ielām ir bruņutransportieri un OMON vienības. Mēs bijām vienoti, mēs sapratām, ka mums ir daudz dots un ka mums tas viss ir jāsargā. Tagad par to domā vien retais. Tagad ir sašķelta valsts un sašķelta politika, un tā dara mūs vājus. Tagad mums blakus ir militārās mācības Zapad, blakus ir Krievija ar 2018. gada vēlēšanām, kas ir gatava iekšpolitisko panākumu iztrūkumu kompensēt ar ārpolitisku agresiju. Un savu valsti aizstāvēt tu vari tikai tad, ja esi stiprs. Tas attiecas gan uz militāru aizsardzību, gan uz attīstītu ekonomiku. Tāpēc jebkura fragmentācija mums ir bīstama, mēs nedrīkstam dalīties neskaitāmās partijās kā tādas amēbas. Ir jāatrod veids, kā apvienoties.
- Ir jānodibina vēl desmit sīkpartijas, un Saskaņa ienāks Saeimā ar 80% balsu.
- Es ceru, ka ne. Bet - jo sašķeltāki būs cilvēki, kas apzinās, ka šeit ir 1918. gada Latvija, jo stiprāka būs tā daļa, kas saņem padomus no kaimiņvalsts. Bet nedrīkst arī dēvēt par nodevējiem tos cilvēkus, kas balsojuši par Saskaņu Rīgas domē, jo viņi to darīja, eksistenciālu apstākļu spiesti. Šajā gadījumā vēlētāji ne pie kā nav vainīgi, un vainot var un vajag politiķus, kas nerūpējas par cilvēku labklājību.
- Internetā klīda joks: ja Āboltiņa apvienotu spēkus ar Lembergu, tad tik būtu īstā vara un vilkme. Kā mēdz teikt asprāši: katrā jokā ir daļa joka...
- (Smejas.) Mēs esam pietiekami dažādi, bet tas, kas mūs varētu vienot, ir mērķtiecība. Sasniegt mērķi, pulcēt ap sevi cilvēkus, kas arī ir mērķtiecīgi. Tagad, pēc vairākiem gadiem lasot «oligarhu sarunas», saprotu, ka mērķis ir bijis Vienotība, jo tā bija stipra partija. Šodien Aivara Lemberga mērķi... tie, manuprāt, attiecas tikai uz Ventspili, visas problēmas tiek skatītas caur Ventspils prizmu. Bet īstiem valstsvīriem jānoliek mērķi, kas attiecas uz visu Latviju. Es domāju par labiem, pozitīviem mērķiem, kas veicina attīstību un labklājību.