Sudraba: NSL nepārdosies tikai par būšanu varā

Saeima un jau pajukusī koalīcija pieņēmusi 2016. gada budžetu, par kuru netrūkst kritikas no visām pusēm, to nopelt pamanījās pat Vienotības līdere Solvita Āboltiņa.

Kas ir nākamā gada budžeta lielākais drauds, ar ko kritika šoreiz atšķiras no citām reizēm, ko ar to iesākt nākamajai valdībai un vai tajā varētu iekļauties arī opozīcijā esošā No sirds Latvijai (NSL), Neatkarīgā vaicāja tās līderei Ingunai Sudrabai, kura ilgus gadus Finanšu ministrijā bija atbildīga par budžeta izstrādi.

Neatkarīgā: – Sākotnēji valdība šo budžetu dēvēja par nevienlīdzības mazināšanas budžetu, tad – par aizsardzības un drošības, uzņēmēji – par stagnācijas budžetu. Kā jūs to apzīmētu?

Inguna Sudraba: – Brāķis! Ja visa sabiedrība ir neapmierināta, uzņēmēju viedoklis nav uzklausīts, ja visi saka, ka nevar pieņemt budžetā realizēto politiku, tas ir brāķis. Valdībai ir ļoti primitīva izpratne par to, kā noteikt prioritātes, kādu politiku realizēt. Arī paskaidrojumi par budžeta politiku, pretēji likuma prasībām, tika solīti tikai divus mēnešus pēc tam, kad budžets jau būs apstiprināts. Budžetu nu jau demisionējusī valdība saprot kā matemātisku darbību, nesaprotot, ka budžets ir politikas realizācijas instruments.

– Koalīcija argumentē – nekad ar budžetu visi un pat vairums nav apmierināti. Kas atšķirīgs šoreiz?

– Es pati 11 gadus Finanšu ministrijā (FM) esmu atbildējusi par budžeta sagatavošanu un vēl nekad neesmu redzējusi, ka darba devēji, darba ņēmēji var kopīgi parakstīt vienu dokumentu, kur kritizē budžetu. Parasti vieni ir ieguvēji – otri varbūt zaudētāji. Neesmu dzirdējusi arī tādu Latvijas Bankas vadītāja kritiku! Neesmu dzirdējusi nevienu atzinīgu vērtējumu, ka šis budžets var reāli sekmēt Latvijas attīstību.

– Ekspremjers Valdis Dombrovskis (Vienotība) to pozitīvi novērtēja, ka labi esam ievērojuši fiskālos rāmjus, ka tas sekmēs attīstību...

– Pēdējos gados tiek regulāri lietotas standartfrāzes bez seguma un dažkārt arī bez izpratnes.

– Kādi ir lielākie šāda budžeta draudi?

– Sliktākais ir tas, ka nav izpratnes, ka varai ir jāvada politiskie procesi, bet izpratne par valsts vadīšanu ir lēmumu pieņemšana šodienas problēmu risināšanai vai to atlikšana, lai izvairītos no atbildības. Nav priekšstata par valsts attīstību kaut cik garākā periodā. Jā, ir valsts attīstības plāni, bet arī budžeta pieņemšanas laikā jautājām ministrijām, kādā veidā ar šo budžetu tiks pildīti Nacionālās attīstības plānā noteiktie uzdevumi, un daļa godīgi atzina, ka tos nekādi nespēs pildīt. Ir šaurā izpratne, ka valsts vadīšana nozīmē sastādīt budžetu, kurš vienkārši fiskāli nodrošina noteiktu deficīta līmeni, nerēķinoties ar sekām realitātē.

– Kur ir neizmantotās iespējas iegūt lielākus ieņēmumus valsts budžetā, nenodarot pāri kādām sociālajām vai profesionālajām grupām?

– Pamats ir tas, kāda tiks izveidota uzņēmējdarbības vide, kas ir saistīta arī ar to, cik kvalitatīva ir izglītība – ir jābūt pamatiem, kas rada augstāku pievienoto vērtību, kas spēj iedzīvotājiem dot labāk apmaksātas darba vietas. Ne tikai budžeta kontekstā trūkst diskusijas par politiskiem lēmumiem, nav izpratnes, ka likumdevējam nevis tikai tehniski jāapkalpo izpildvara, akceptējot tās atnestos dokumentus un tos varbūt tikai redakcionāli pamainot, likumdevējam jāstrādā kā politikas veidotājam un jādod uzdevums izpildvarai tās tālākai ieviešanai. Latvijas parlamentā šī tradīcija ir pazaudēta.

– Saeima tomēr valdības budžetā ieviesa šādas tādas korekcijas – palielināja amatpersonu algas, atlika valdības virzīto kultūras pasākumu aplikšanu ar PVN, atlika izmaiņas mikrouzņēmuma nodoklī.

– Bet atkal – bez skaidras politikas, piemēram, par to, kāda ir vajadzīga kultūras vide, cik tai jābūt pieejamai, vai to vairāk redzam kā pelnošu vai sociāli atbalstošu! No tā var veidoties izpratne par to, kādai jābūt nodokļu politikai. Arī par mikrouzņēmuma nodokli nebija diskusijas par to, kādu vajag izveidot uzņēmējdarbības vidi un ar kādiem instrumentiem, bet tās vai citas grupas spiediena rezultātā kādas likuma normas tiek pamainītas, atliktas. Bet politikas laukuma diskusijas nav!

Uz jautājumu Ekonomikas ministrijas pārstāvim, kādi ir šā budžeta izvirzītie pamatuzdevumi, mērķi ekonomikā, viņi skaidri atbildēja, ka EM sen vairs neveido ekonomikas politiku, tā ir tikai tūrisma, būvniecības ministrija, bet ne ekonomisko koncepciju, ideju virzītāja. Ar to nodarbojoties FM, kurai savukārt ir tikai fiskālā rāmja izpratne. Tāpēc mēs virzīsim ideju par Saeimas Stratēģiskās analīzes un plānošanas centra biroja izveidi, lai te būtu departaments, kas nodarbojas ar politikas analīzi, kā tas notiek mums apkārt esošo valstu parlamentos, tostarp Igaunijā un Lietuvā.

– Vai šā centra idejas nepaliks kārtējo reizi tikai uz papīra, kas jau aprakstīts ar daudzām tīri labām koncepcijām, bet kas nav realizētas? Un ko dos pasūtījums par 300 000 eiro Pasaules Bankai izpētīt Latvijas nodokļu sistēmu, ja teorētisku atziņu par to, kā labāk, nav trūcis jau līdz šim, bet tās nav realizētas šī īstermiņa fiskālā skatījuma dēļ?

– Pasūtīt pētījumus ir jēga tikai tad, kad zini, kādu lēmumu gribi pieņemt, un vēlies par to vēl pārliecināties vai izvērtēt kādus aspektus. Nodokļu politika nevar būt pati par sevi, ir jāsaprot, ko ar to gribam veidot, vai ir augstāki nodokļi un līdz ar to vairāk resursu, ko pārdalīt, vai zemāki nodokļi un vairāk cilvēku paši rūpējas par saviem ienākumiem, pakalpojumu apmaksu. Nevar tik primitīvi, kā tagad, uzlikt vienai iedzīvotāju grupai augstu nodokli, nenodrošinot pretī attiecīgas sociālās garantijas, vienlaikus atstāt proporcionāli augstus nodokļus minimālās vai nedaudz lielākas algas saņēmējiem. NSL izpratnē jāveido tāda nodokļu vide, kurā cilvēki ir ieinteresēti maksāt nodokļus, jo tie ir samērīgi, tie nodrošina viņiem oficiālus ienākumus un dod sociālās garantijas. Ja ir ļoti zemi ienākumi, milzīga proporcija jānomaksā nodokļos, bet sociālās garantijas nelielas, cilvēki nav ieinteresēti, lai ienākumi būtu legāli. Tāpēc daudz augstākam jābūt ar nodokļiem neapliekamajam minimumam, jo tāpat šī nauda atgriezīsies ekonomikā, tiks patērēta, daļa – vēl samaksāta nodokļos.

– Ap minimālo algu un neapliekamo minimumu, atvieglojumiem par apgādājamajiem bija nemitīga skaitļu bīdīšana šurp un turp, beigās neapliekamo minimumu nepaaugstināja, tas ir krietni zemāks nekā kaimiņvalstīs, pavisam nedaudz palielināja atvieglojumu par apgādājamajiem.

– Ja pirms tam būtu saturs tam, kādu politiku realizējam, tad nebūtu šādas mētāšanās. Arī minimālās algas celšana netiek saistīta ar ekonomiku – daudziem uzņēmējiem nav ekonomiskā pamata algas mainīt, jo tas nozīmē, ka ir jārod iespēja pārdot dārgāk, saražot vairāk vai lētāk. Ja to nevar, uzņēmēji izvēlas samazināt personālu vai pārskatīt darbinieka slodzi, samaksājot vairāk, bet par to arī prasot vairāk strādāt. Koalīcijas politiķu izpratne par valsts vadīšanu ir izpratne par savstarpēju atsevišķu projektu saskaņošanu, kurai partijai kādi projekti un jomas ir svarīgi, un, kad šī vienošanās ir panākta, uz tās bāzes tiek būvēts budžets un pieņemti lēmumi vienā vai otrā politikas jomā. Bet tā ir vienas dienas domāšana! Un nevienam nevajag stratēģiskās analīzes biroju, stratēģiskus piedāvājumus – pēc tā nav nekāda pieprasījuma, jo svarīgāk ir sadalīt projektus, jomas partiju starpā, lai caur to spētu iegūt sev vajadzīgo labumu.

– Šāda projekta līmeņa domāšana bija arī sāgā ap aizdevumu airBaltic, kuru jūs neatbalstījāt? Tikai informācijas trūkuma dēļ vai principāli – nevajag aizdot, ja, saņemot iepriekšējo aizdevumu, solīja, ka tas būs pēdējais? Redzat tur kādus riskus, aizdomas par kādām shēmām, par kurām izskan versijas?

– Lai es to atbalstītu, man vajag visus argumentus, uz mani nestrādā baidīšana, ka būs slikti, ja balsosi pret nacionālo aviokompāniju, kurai ir liela nozīme nacionālā kopprodukta veidošanā. Tāpat nepietiek tikai ar solījumu, ka nepirks noteikta tipa lidmašīnas, nepainteresējoties, kāds ir kompānijas finanšu stāvoklis, kā tā ir vadīta līdz šim, kādi ir tālākie plāni, projekti. Centos par to komisijā kaut kādu informāciju, sajūtu iegūt, bet to nevar, neredzot bilances, programmas, skaitļus – vienīgā informācija bija mutiska interpretācija. Par nopietnu pieeju neliecina arī uzstādījums Budžeta komisijā, ka deputātam ir divas minūtes jautājumu uzdošanai un atbildētājam – trīs minūtes atbildei, un ir iespēja uzdot tikai vienu jautājumu. Man ir žēl pozīcijas deputātu, kuri šādi noniecina likumdevēja darbu.

– Kāpēc šāda attieksme – no mums kaut kas tiek slēpts?

– Ja nebaidītos no reālās situācijas, tad iedotu visu informāciju, saprotot, ka tā vairāk deputātu atbalstīs lēmumu. Bet, ja šādas informācijas nav, tad vai nu ir bailes parādīt, kāda ir realitāte, un bailes saņemt par to jautājumus, vai arī ir totāla neprofesionalitāte un maldīgs priekšstats par to, cik vienkārši ir aizdot 80 miljonus eiro.

– Valdība un Saeima, līdzīgi kā Citadeles pārdošanas gadījumā, kārtējo reizi tika piespiesta pie sienas. Kam kāda atbildība jāuzņemas?

– airBaltic vadībai, kam ir trīs līmeņi – akcionāru pārstāvis, kas ir Satiksmes ministrijas valsts sekretārs, ir kompānijas padome un valde – jāizvērtē viņu visu rīcība un atbildība. No 2011. gada rit airBaltic restrukturizācija, apstiprinot restrukturizācijas plānu, bija noteikti kompānijas attīstības mērķi, uzdevumi, bija skaidrs, kādi ieguldījumi būs jāveic, lai tā būtu konkurētspējīga. Tāpēc jo vairāk šokē tas, ka pēdējā brīdī steigā jāpieņem lēmumi par ieguldījumu veikšanu. Ja kompānija būtu labi vadīta, ja būtu pildīts plāns un sekots līdzi tā izpildei, tad jau laikus būtu skaidrība un nebūtu pēdējā brīdī visi jāiedzen stūrī!

– Jūs airBaltic vadītāju Martinu Gausu atlaistu?

– Viennozīmīgi! Protams! Un pirmām kārtām to akcionāru pārstāvi, kurš tik tālu to visu aizlaida.

Nepieņemami ir arī tas, ka likumdevējs tā vietā, lai prasītu izpildvaras atbildību un vērtējumu par to, kā šī kompānija ir vadīta, mierīgi piesedz izpildvaras neizdarības.

– Aizdevums tehniski netiek saistīts ar budžetu – Valsts kase aizņemsies finanšu tirgos, kur nauda esot lēta, naudu neiztērēs, bet atpelnīs ar uzviju. Nav ticības?

– Jā, tas tiek klasificēts kā aizdevums, kur pretī ir kapitāla daļas – tas ir ieguldījums kapitālā, nevis regulārie izdevumi, kas ietekmē budžeta deficītu. Bet, lai šo ieguldījumu veiktu, ir jāveic aizņēmums, un tas nozīmē, ka valsts parāds pieaug un šā parāda apkalpošanas izdevumus maksās valsts, nevis airBaltic. Tā ir puspatiesības pateikšana. Turklāt nav informācijas par to, kā nākotnē veidosies airBaltic naudas plūsma, lai spētu nosegt gan esošās saistības, gan veikt maksājumus par tiem aizdevumiem, ko vēl kompānija veiks, iegādājoties jaunās lidmašīnas.

– Vai nebūtu bijis korektāk valdību nomainīt agrāk – lai tā strādā ar pašas izveidotu budžetu, nevis atrunājas – ko tad mēs vairs, kādu budžetu mums iesmērēja, ar tādu strādājam?

– Tas tā notiktu, ja te būtu cilvēki, kas varu izmantotu kā instrumentu valstisku mērķu sasniegšanai, nevis uztvertu to kā varas baudīšanu, administratīvā resursa iegūšanu. Klasisks piemērs šajā ziņā ir priekšlikums, kas tika atbalstīts Budžeta komisijā, kas man šķiet viena no cinisma augstākajām pakāpēm – piešķirt līdzekļus FM, lai tā slēgtu konkrētus līgumus ar televīzijām par reklāmas kampaņu vai raidījumu veidošanu. Tas ir klasisks politiķu iegūts administratīvais resurss politiķu pašreklāmai. Kur vēl tālāk!

– Vienotības līdere Solvita Āboltiņa izteikusies, ka koalīciju vajadzētu paplašināt ar vienu vai otru mazo opozīcijas partiju. Jau iepriekš attiecībā uz jums pausta lielāka skepse nekā pret Reģionu apvienību. Ar ko to skaidrojat?

– Protams, jebkura partija, kas startē vēlēšanās, tostarp arī NSL, cer nokļūt varā, lai mainītu valsti. Bet svarīgi ir, kādā varā tu esi, vai patiešām vari darboties atbilstoši uzstādītajiem mērķiem, programmai. NSL nebūs tā partija, kas pārdosies tikai par būšanu varā, nododot savus ideālus.

– Ja jūs aicinātu valdībā, kādi būtu jūsu nosacījumi, priekšlikumi?

– Tās jau ir sarunas par spēju realizēt tos politiskos mērķus, vismaz daļu, kas NSL ir.

– No Vienotības par jums dzird – nav komandas, skaidrības, par ko iestājas, ko no tās gaidīt, katrs par sevi.

– Vienotība ar šiem vārdiem drīzāk raksturo pati sevi. Tā ir klasiskā taktika – uzbrukt otram, apmelot, uz tā fona izceļot sevi. Mēs visi būtu ļoti priecīgi, ja redzētu Vienotības pašas izdarītos labos darbus, ar ko tā lepotos, nevis nomelnotu citus.

– NSL varētu strādāt valdībā S. Āboltiņas vadībā?

– Man ir svarīgi, lai vadītājs būtu patiesi profesionālis savā jomā, nevis tikai ar ambīcijām būt vadītājam, bet arī ar izpratni, saturisko izpildījumu, profesionalitāti. Man svarīgi, lai ar savu vadītāju varu lepoties.

– Kāds, jūsuprāt, ir Straujumas demisijas iemesls? Vai valdībai vajadzēja atkāpties?

– Uzskatu, ka valdības krišana jau tika ieprogrammēta tad, kad to apstiprināja. Uzreiz pēc valdības apstiprināšanas sākās runas par tās skaitītajām dienām, bija sarunas, ka jāiztur tikai prezidentūra un tad valdība tiks mainīta. Vēlāk termiņš tika pagarināts līdz 2016. gada budžeta apstiprināšanai Saeimā.

Iespējams, ka viens no valdības krišanas iemesliem ir saistīts arī ar steigu, kādā tā tika izveidota, kas neļāva skaidri un precīzi vienoties par kopējiem uzstādījumiem. Tam klāt nāca bēgļu krīze un lēmums par bēgļu uzņemšanu, kas iezīmēja pretrunas koalīcijas partiju starpā, turklāt pretrunas bija arī Vienotībā, kas pēdējo mēnešu laikā ne reizi vien ir vērsusies pret savu premjeri. Ņemot vērā šos apstākļus, valdības demisija bija vienīgais risinājums.

– Vai nākamā valdība atkal jāvada Vienotībai?

– Nav izšķiroši, kuras partijas pārstāvis vada valdību. Galvenais ir sākumā definēt jaunās valdības mērķus, veicamos darbus vismaz trim gadiem – līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Tikai tad jāsāk vērtēt konkrētas kandidatūras, tostarp raugoties, vai cilvēks spēj vadīt komandu. Līdz šim vairumā gadījumu katra valdībā pārstāvētā partija, katrs ministrs strādāja par sevi. Neuzskatu, ka vadītāja vienīgajam profesionalitātes rādītājam ir jābūt spējai rast kompromisus. Ir laiks profesionāliem un drosmīgiem vadītājiem, kas spēj saliedēt komandu un sabiedrību kopīgiem mērķiem, ņemot vērā ne tik vieglo ģeopolitisko, ekonomisko un sociālo situāciju Eiropā.