Būdams ļoti talantīgs un kaitinoši provokatīvs televīzijas žurnālists, Andrejs Mamikins latviešos izraisījis divējādas jūtas – gan apbrīnu, gan dusmas. Žurnālista karjerai strauji apraujoties, Mamikins iesaistījās politikā, pieņemot ambiciozu izaicinājumu – startēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Saskaņas partijas saraksta.
Tāpat kā kāršu spēlē, kad visu banku noceļ jauniņais, tā arī Mamikins, būdams salaga*, paņēma vienīgo mandātu, ko partijai atvēlēja tās elektorāts. Šķiet, viņš strauji top par politiķi.
– Zināms, ka partijas biedri ir neapmierināti ar kuslo priekšvēlēšanu kampaņas gaitu un vaino tās vadītāju Nilu Ušakovu neizdarībā. Kā vērtējat Saskaņas partijas rezultātus šajās vēlēšanās? Patiesībā jūs esat tās vienīgais panākums. Kāpēc tikai jūs un vairāk neviens cits?
– Nils Ušakovs nebija vienīgais, kurš izstrādāja kampaņu. Tajā bija iesaistīti arī katrs no kandidātiem. Mums visiem bija ļauts izteikties par taktiku un tās izvēli. Iespējams, kādam tagad gribas visus suņus uz vienu cilvēku uzrīdīt.
– Tad jāsecina, ka jūs ļoti aktīvi tikāties ar vēlētājiem.
– Es tikos pat tur, kur citiem nebija iespējams atbraukt. Mani Feisbukā sameklēja kāda kundze un uzaicināja ierasties Jaunciemā, sakot, ka pie viņiem jau sen neviens politiķis neesot bijis. Tur sapulcējās 20 omītes un es ar viņām tikos. Vajadzēja braukt uz Cēsu pusi, veco ļaužu pansionātu – braucām, abi ar Borisu Cilēviču.
– Droši vien šķita, ka varēs ar cepurēm nomētāt un vinnēt, bet politiķi nesaprata, ka šo vēlēšanu īpatnība ir saistāma ar elektorāta eiroskepsi. Te nedarbojas tie paši faktori, kuri pašvaldību vai Saeimas vēlēšanās.
– Tas gan ir fakts, ka cilvēki netic EP, jo nesaprot, ar ko deputāti tur nodarbojas.
– Kādi bija galvenie solījumi, kurus jums prasīja?
– Ultrakrievu elektorāts – lai krievu valoda kļūtu par otro valsts valodu un pilsonības jautājuma nulles variantu. Taču uz tikšanās reizēm nāca arī ļoti daudz latviešu. Viņi savukārt uztraucās, vai negrasāmies Latviju pievienot Krievijai. Veco ļaužu pansionātos jautāja par sociālajām garantijām. Taču mēs nevarējām atļauties būt populisti, solot, ka jau no ievēlēšanas brīža mainīsim situāciju, ieviešot jaunus, vienotus sociālā mēroga standartus visā Eiropā. Tomēr diskusijas bīdīt par šiem jautājumiem ir iespējams. No 90. gadu beigām EP valdījuši labējie, kuriem sociālā politika bijusi pie kājas. Ja runājam par SC kļūdām – mēs nespējam līdz galam pārliecināt savus vēlētājus. Tikšanās reizēs visi apgalvoja: jā, mēs esam par jums, bet tik un tā cilvēki neaizgāja balsot. Ārā 32 grādi... Visi brauca uz vasarnīcām vai sauļoties.
– Sakiet, vai tobrīd, kad partija izvēlējās jūs iekļaut sarakstā, visi bija ar to apmierināti?
– Ja arī kāds nebija apmierināts, tad atklāti to neviens neteica. Es neesmu ne Saskaņas domes, ne partijas valdes biedrs.
– SC saista ar Kremļa kabatas partiju Latvijā. Dzirdēju, ka jūs Krievijas vēstniecībā itin nemaz neesat ieredzēts. Kā Jānim Urbanovičam izdevās jūs iedabūt listē? Vēstniecība patiešām nemēģināja likt šķēršļus jūsu iekļaušanai sarakstā?
– Pirmā dzirdēšana...
– Ak tā...
– Man kā žurnālistam bija dīvainas attiecības ar Krievijas Federācijas vēstniecību. Pēc Viktora Kaļužnija aizbraukšanas ne reizi neesmu aicināts uz vēstniecību. Ne uz Krievijas Neatkarības dienu, ne uz kādu citu pieņemšanu. Franči, amerikāņi aicināja.
– Palaidāt muti? Ko sarunājāt savos raidījumos?
– Domāju, ka vienkārši pazuda kontakti. Neaizmirsīsim, ka Viktors Kaļužnijs nebija karjeras diplomāts. Es vienmēr varēju piezvanīt un palūgt: Viktor Ivanovič, atnāciet uz studiju šovakar, nevaru dabūt nevienu ciemiņu. Viņš – davai, braukšu ar! Savukārt Aleksandrs Vešņakovs nekad nav tā īsti gribējis nākt uz studiju. Viņš pat atteica man interviju uz 9. maiju, lai ēterā apsveiktu veterānus, pat ierakstam nepiekrita. Kopš 2008. gada, kad palīgs gandrīz piespiedu kārtā viņu piedabūja uz sarunu, faktiski neesam vairs tikušies.
– Kā iedomājaties savu darbu EP? Pastāstiet par grupu, kurā darbosieties.
– Darbošos Sociālistuundemokrātu progresīvās aliansesgrupā. Tie nav ne komunisti, ne staļinieši. Sociāldemokrāti. Es ļoti gribētu strādāt Ārlietu komitejā, kuru dažkārt parlamenta žargonā dēvē par glamūra komiteju. Labprāt kā aizvietotājs būtu arī Pilsonisko brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā. Saprotu, ka esmu salaga, kā teica profesore Kreituse, jauniesācējs...
– Esat jau arī salaga.
– Būs ātri jāmācās.
– Kā ar svešvalodām?
– Mazlietiņ runāju latviski...
– Andrej, jūs tagad koķetējat, vai ne? Jūsu latviešu valoda ir teicama. Filologa rūdījums.
– Varu runāt angliski. Abi ar sievu mācījāmies franču valodu. Skolā vēl papildus arī vācu, bet Universitātē čehu un poļu valodu. Turklāt visur var uzstāties arī latviski. Briselē tulku ir vairāk nekā deputātu.
– Saskaņas centrs (SC) grib kļūt par sociāldemokrātisku spēku. Tas nozīmē, ka mēģina norobežoties no hiperbolizētas etniskās piederības partijas tēla, lai piesaistītu latviešu elektorātu.
– SC ir divas partijas – Sociālistiskā un sociāldemokrātiskā Saskaņa, kuru pārstāv jūsu padotais kalps.
– SC ir kā... pa pusei stāvoklī. Bet nevar būt pa pusei grūts!
– Saskaņa ir sociāldemokrātiska. Mūs jau pazīst Eiropā. Saskaņa nav prokremliska, kā mūs apsaukā.
– Tomēr tā otra politiskā dvīņa dēļ par Saskaņu nav radies priekšstats kā par sociāldemokrātisku partiju.
– Tāpēc, ka iepriekšējās Saeimas vēlēšanās par mums nobalsoja vairāk krievu nekā latviešu? Vai tad krievi nevar būt sociāldemokrāti? Nilam Ušakovam domē pie viena galda sēž ultrasociālistisko uzskatu piekritēja Olga Veidiņa un latviešu nacionālais luterāņu garīdznieks Jānis Šmits. Viņi strādā vienotā komandā. Tur ir tā pievienotā vērtība.
– Man vienalga, kurš lemj par to, lai savlaicīgi izvestu no pagalma miskastes vai piešķirtu pabalstus trūcīgajiem, marksisti vai nacionālisti. Bet man nav vienalga, kādu uzskatu politiķi var lemt par nacionālā mēroga likumdošanu.
– Kas, jūsuprāt, varētu kaitēt Latvijas brīvvalstij, ja sociāldemokrāti no Saskaņas būs pie varas valdībā? Mēs šajās vēlēšanās startējām atsevišķi no Sociālistiskās partijas dēļ nelielām ideoloģiskām atšķirībām. Starp citu, Alfrēds Rubiks ir nacionālāks nekā dažs labs Saskaņas deputāts. Viņš ir latvietis. Reiz bija gadījums, kad es viņu uzrunāju krieviski. Rubiks man aizrādīja: kāpēc jūs ar mani nerunājat latviski? Viņš noteikti nav ne ultraprokrievisks, ne ultraprokremlisks politiķis.
– Vai jums ir simpātiska Tatjanas Ždanokas realizētā platforma Briselē?
– Ir jautājumi, kur mūsu uzskati sakrīt, piemēram, par sociālo taisnīgumu. Man kā Latvijas pilsonim bija ļoti nepatīkami dzirdēt, ko viņa proponēja. Protams, pie tik zemas vēlētāju aktivitātes radikāļi spēja mobilizēt savējos. Ždanokas vēlētāji atnāca pie vēlēšanu urnām un nobalsoja par mūsu Krimu, par to, ka mēs esam krievi un ar mums ir Dievs. Bija kāds gadījums, kas man ļoti nepatīk. Dzirdēju, ko stāstīja tulki – Ždanokas kundze tikusi aicināta nosvinēt Jāņus Briseles latviešu kopienā. Viņa vienmēr atsaka. Nu, kā tā var...? Tas taču ir pieklājības jautājums.
– Zinu, ka savulaik mēģinājāt meklēt darbu kādā no Maskavas televīziju kanāliem. Un gandrīz vai to arī dabūjāt, bet notikumu pavērsiens bija šāds – atļaujiet citēt mūsu senāko interviju: «Notika aptuveni šāda saruna: davai, pagaidām tu padzīvo šeit, mēs tev īrēsim dzīvokli, tūlīt mums sāksies jauns projekts... Piekritu. Tad viņi saka: zini, Mamikin, tu esi ārzemnieks. Maini savu Latvijas pilsonību pret Krievijas! Darba devējam tas ir izdevīgāk, nekā saistīties ar ārvalstniekiem. Es atbildēju: ни фига (nekā nebij`), Latvijas pasi es jums neatdošu! Tā šī saruna arī beidzās.» Kāpēc jums ir svarīgi būt Latvijai piederīgam?
– Tāpēc, ka te ir mana dzimtene. Esmu Latvijai tikpat piederīgs kā Raivis Dzintars vai Sarmīte Ēlerte. Šī ir mana valsts. Turklāt tagad jau kā politiķis es sāku nest atbildību par to savu vēlētāju priekšā.
– Vēl viens jūsu citātiņš: «.. latviešiem varbūt šķiet, ka krievu publika līdzinās vienam lielam tankam, kas brauc virsū viņu nacionālajām vērtībām. Nē, krievu sabiedrība nemaz nav homogēna, kā jums var šķist.» Kuri faktori vieno krievus Latvijā?
– Valoda. Kultūras vide. Mūs vieno fakts, ka esam Eiropas krievi. Dzīvojam Eiropas kulturālajā telpā, Eiropas diskursā.
– Pēc Krimas aneksijas 80% Krievijas krievu vienojās prezidentam Putinam uzticamā ideoloģiskā frontē. Vai arī Latvijā varētu būt līdzīgs modelis?
– Jūs domājat, ka daļa šejienes krievu cer, ka Putins atņems Latvijai teritorijas un pievienos Krievijai...? Neticu. Mēs esam NATO dalībvalsts, un situācija ir pavisam cita nekā Ukrainā. NATO ir visspēcīgākā militārā alianse pasaulē. Tie nav nekādi joki.
– Es jautāju ko citu. Proti, vai arī šejienes krievu vairākums atbalsta Putina ideoloģiju.
– Daļa noteikti atbalsta. Tāpēc arī Ždanoka kārtējo reizi uzpeldēja. Tomēr mana profesionālā pieredze saka, ka lielākā daļa neatbalsta.
– Putins ir spēris milzīgu soli diktatūras virzienā, pārkāpdams visas jau tā trauslās demokrātijas robežas. Mums, latviešiem, ir skaidrs, kas notiek, jo ir jau vēsturiskā pieredze. Pie kuras sabiedrības daļas piederat jūs – pie tiem 80%, kuri saka: «Krim naš», jebšu esat pie mazākuma, kuru pārstāv Grebenščikovs, Pozners, Makarevičs, Jefremovs un citi kultūras cilvēki?
– «Krim vsjo ravno naš»** – tādā nozīmē, ka Krima ir saistīta ar Maksimiliānu Vološinu, Marinu Cvetajevu un citiem krievu kultūras cilvēkiem. Krima pieder pasaules kultūrai. Taču politiski Krima tika atstumta no Kijevas jau sen. Tas, ka vairums cilvēku Krimā vairs negribēja dzīvot Ukrainas sastāvā, ir fakts.
– Un tāpēc Krievija drīkst kūdīt šos separātiski noskaņotos ļaudis un anektēt svešas valsts teritoriju?!
– Ziniet, es minēšu kādu piemēru. Vēl prezidenta Janukoviča laikos es pāris reižu esmu intervējis Krimas autonomās republikas tūrisma ministru. Viņš ar izmisumu stāstīja, ka nesaņem no Kijevas ne kapeiku Krimas infrastruktūras attīstībai. Kaut ko līdzīgu es dzirdēju Latgalē. Arī tur cilvēki netic Rīgai, t. i., valdībai.
– Kas tās par divdomīgām paralēlēm...
– Es Latgalē jautāju: jums patīk Lindermana ideja par autonomiju? Nē, nē, – man atbild, – viņš ir provokators. Taču mēs jums, Rīgas politiķiem, neesam vajadzīgi (to viņi saka man, iesācējam politikā).
– Jūs aizšļūcāt no tiešas atbildes. Vēlreiz: kā vērtējat Putina rīcību Krimā?
– Mūsu partijas oficiālais viedoklis tika pasludināts jau pirms Krimas referenduma. Saskaņa iestājas par Ukrainas teritoriālo integritāti. Mēs to atkārtojam simtiem reižu.
– Kā, jūsuprāt, reaģētu Latvijas krievi, ja pēkšņi Latgalē, tāpat kā Krimā, parādītos Putina zaļie cilvēciņi?
– Ziniet, neviens zaļais cilvēciņš un Putins neko nepanāks, ja Latgales zemnieks ticēs savai valdībai. Mani uztrauc, ka labējie politiķi šo histēriju izmanto savā labā, lai gūtu popularitātes punktus. Ne tikai krieviem ir jāsper konkrēti soļi pretim, bet arī latviešiem. Katra latvieša uzdevums tagad būtu bučot ikvienu vietējo krievu, sakot: tu esi mūsējais! Mēs tevi neatdosim Putinam!
– Man tagad vajadzēs mesties jūs bučot, saucot – Mamikin, es tevi neatdošu Putinam...? Kā tad!
– Latviešiem ir jāapliecina, ka esam visi kopā. Paskatieties, krievi taču svin Jāņus, un visādi citādi viņi ir iekļauti Latvijas sabiedriskajā kontekstā. Taču ne Laimdota Straujuma, ne Sandra Kalniete to negrib redzēt. Tā vietā līdzpilsoņi ar Latvijas pasēm tiek apsaukāti par piekto kolonnu. Kur gan lai tie iet, ja ne pie Putina? Latvijai viņi nav vajadzīgi. Jums šķiet, ka Georga lentīte pie krievu cilvēka krūtīm sagraus Latvijas brīvvalsti?
– Arī bleķa kāškrusts pie cepures nesagraus Latviju. Tas ir nosūtīts kods. Attieksmes demonstrēšana.
– Padomājiet, kāpēc attieksme ir šāda un vietējais krievs nestaigā ar sarkanbaltsarkano lentīti. Man personīgi nav problēmu pielikt pie žaketes sarkanbaltsarkano karodziņu. Esmu bieži tā darījis. Šis ir pēdējais brīdis, kad Latvijas politiskajai elitei ir jāizšķiras par to, vai tai vajadzīga krieviski runājošā kopiena.
– Un kā tad būtu jāpierāda šī vajadzība?
– Pirmkārt, jau beidzot apsaukāšanos; saprotot, ka krieviem ir savas tiesības uz dzimto valodu, skolām un tradīcijām.
– Varētu padomāt, ka jums kāds tās liedz.
– Likumā nav rakstīts, ka tas aizliegts. Runa ir par attieksmi. Tā ir kā atspere: jo vairāk spiedīs, jo lielāks pretefekts.
* salaga – padomju armijas žargonā – jauniesauktais
** Krim vsjo ravno naš* – Krima tik un tā ir mūsu
