Neatkarīgie Krievijas pētnieciskie žurnālisti, kas pazīstami ar to, ka viņiem ir piekļuve iekšējai informācijai Krievijas Federācijas augstākajos varas ešelonos, norāda, ka Putina nomaiņa valsts vadītāja amatā varētu būt viņa lojālais miesassargs, bijušais Tulas apgabala gubernators un pašreizējais Valsts padomes sekretārs Aleksejs Djumins, raksta “Postimees”.
“Uzskats, ka Putins negrasās pamest prezidenta amatu līdz savai nāvei, ir diezgan populārs dažu Krievijas un varas pētnieku vidū. Man ir grūti tam piekrist vairāku iemeslu dēļ,” raksta krievu pētnieciskais žurnālists un viens no izdevuma “Svarīgi stāsti” vadītājiem Romāns Aņins.
Žurnālists savā tekstā "Kas ir Putina pēctecis un kas notiks ar Krieviju?" atgādina, ka Putina režīms visus 25 pastāvēšanas gadus ir bijis cīņa starp Putinam pietuvinātiem cilvēku klaniem, kuri nemitīgi cīnījušies savā starpā "par ietekmes sfērām, resursiem un, galvenais, par tuvību pašam Putinam”.
“Šī pārvaldības modeļa galvenā ievainojamība ir tā atkarība no Putina dzīves: ja viņš nomirst vai pat ievērojami novājināsies, spēku līdzsvars tiks izjaukts un sāksies neizbēgams visu karš pret visiem. Jo vecāks viņš kļūst un jo ilgāk atliks jautājumu par varas nodošanu, jo lielāks risks, ka kāds no klaniem mēģinās pārņemt varu, pirms to izdarīs kāds cits. Es domāju, ka Putins to lieliski saprot un nevēlas, lai Prigožina dumpis atkārtojas," Aņins raksturo skaidro pārliecību par to, kurš būs nākamais Kremļa saimnieks.
Viņš atgādina, ka "pēcteču speciālā operācija" joprojām ir visticamākā, jo Putinam tā ir saprotama. "Viņš pats to piedzīvoja 2000. gadā un, protams, uzskata šo pieredzi par veiksmīgu," raksta Aņins.
Viņš arī piebilst, ka pats Putins prezidenta krēslā jau jūtas saspiests:
“Viņa propaganda, baznīca, svīta un citi kalpi viņam visus šos gadus stāsta, ka viņš nav tikai prezidents, bet gan tautas tēvs ar svētu misiju glābt Krieviju un atjaunot tās kādreizējo varenību. Un, būdams dziļi narcistisks cilvēks, viņš tam viegli noticēja.”
"Putinam ir trīs padomnieki - Ivans Bargais, Pēteris Lielais un Katrīna Lielā," Aņins atgādina ārlietu ministra Lavrova vārdus par Putinu, ko viņš publiski teica kara ar Ukrainu sākumā.
Aņins ir pārliecināts, ka Putins patiesi uzskata sevi par tautas tēvu, un tautas tēvam nevajadzētu strādāt:
“No sava svētā pjedestāla augstuma viņš nosūta gribu tās vadītājiem un izpildītājiem uz zemes. Gatavošanās šī pjedestāla celtniecībai sākās 2020. gadā, kad Putins mainīja konstitūciju un piešķīra Valsts padomei, padomdevējai institūcijai, kurai līdz šim nebija reālas varas, konstitucionālo statusu un pilnvaras noteikt Krievijas iekšpolitikas un ārpolitikas galvenos virzienus.”
Laikā, kad tika atcelta Krievijas Federācijas konstitūcija, neatkarīgi analītiķi vairākkārt norādīja, ka Putins gatavo Valsts padomi sev, lai pēc prezidenta amata varētu turpināt vadīt Krieviju citā amatā.
"Kam Putins tādā gadījumā varētu atstāt prezidenta krēslu mantojumā? Tam jābūt cilvēkam, kuram viņš pilnībā uzticas. Kurš, saņēmis prezidenta pilnvaras, savu labdari nenodos.
Mantiniekam ir svēti jātic sava elka nekļūdīgumam un neapšaubāmi jāpilda viņa griba. Viņam nevajadzētu piederēt pie vecajiem ietekmīgajiem klaniem, jo tas var izraisīt nemierus,” topošā prezidenta veiksmes formulu punktu pa punktam nosauc Aņins.
Turklāt pēctecim ir jābūt “būtiskiem nopelniem personīgi Putina priekšā” un Krievijas priekšā. "Putina izpratnē," precizē Aņins, atgādinot, ka Krievija un Putins nav viens un tas pats.
Šodien Krievijā ir tikai viens cilvēks, kas atbilst visām šīm prasībām - Putina bijušais miesassargs Aleksejs Djumins, apgalvo Romāns Aņins.
Nav noslēpums, ka specdienestu virsnieks Djumins gadiem ilgi pavadīja Putinu dažādās situācijās.
Taču pašreizējā Krievijas realitātē daudz svarīgāk ir tas, ka tieši Djumins 2014. gadā tika iecelts par Speciālo operāciju spēku (SOF) vadītāju, kam bija galvenā loma Krimas okupācijā.
“Par šo operāciju un, acīmredzot, arī par bijušā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča evakuāciju Djumins saņēma Krievijas varoņa titulu. Acīmredzot tas bija viņš, kas militārā dumpja laikā risināja sarunas ar Jevgeņiju Prigožinu un pārliecināja “Vāgnera PMC” vadītāju pagriezt kolonnu prom no Maskavas - citiem vārdiem sakot, viņš izglāba caru un Tēvzemi,” raksta Romāns Aņins.
Putins 2024. gada maijā iecēla Djuminu par tās pašas Valsts padomes sekretāru, kas 2020. gadā tika iekļauta konstitūcijā - līdz ar to bijušais miesassargs ieņem vienu no augstākajiem amatiem Krievijas režīma hierarhijā.
“Daudzi specdienestā uzskata Djuminu par galveno kandidātu uz pēcteča amatu. Viņš ir ne tikai lojāls Putinam, bet kā ģenerālpulkvedis daudz vairāk atbilst pašreizējam un nākotnes Krievijas tēlam salīdzinājumā ar citiem potenciālajiem kandidātiem," secina žurnālists.