“Es būšu šeit līdz nomiršu.” 75 gadus vecs brīvprātīgais no Japānas kļuvis par Harkivas neuzvaramības simbolu
Fuminori Tsuchiko ir 75 gadus vecs. Gandrīz pirms gada viņš no Tokijas pārcēlās uz Harkivu un neplāno atgriezties.
Apmēram sešus mēnešus Tsuchiko dzīvoja pie Harkivas iedzīvotājiem metro un palīdzēja viņiem ar pārtiku. Nesen viņš kopā ar savu Harkivas partneri atvēra kafejnīcu Saltivkas dzīvojamajā rajonā, kas tika izpostīts apšaudes rezultātā. Ik dienu Fuminori izveidotajā kafejnīcā tiek pagatavotas aptuveni 600 bezmaksas maltītes pilsētniekiem.
Fumi nezina ukraiņu valodu un gandrīz nerunā angliski, taču viņa rīcība runā skaļāk par jebkuriem vārdiem. Vīrietim gan Ukrainā, gan viņa dzimtajā Japānā ir daudz atbalstītāju, neparasto brīvprātīgo iemīļojuši mediji, un Harkivas apgabala vadītājs viņu dēvē par “vienu no Harkivas neuzvaramības simboliem”.
Medijs "Українська правда" apmeklēja Fuminori Tsuchiko kafejnīcu, lai parunātu par viņa dzīves filozofiju ar viņu un tiem, kas viņu pazīst jau ilgu laiku.
“Garšīgi, kā mājās”
“Pensija maza, bet ēst gribas. Cik maksā sīpoli un burkāni, 50 grivnas? Kad sāka te barot, sākām nākt,” stāvot rindā pie FuMi Caffe, stāsta pensionāre, kura savu vārdu nevēlas nosaukt.
Kara laikā viņa aizbraukusi uz citu pilsētas rajonu, pirms diviem mēnešiem atgriezusies dzimtajā Saltivkā. Nāk šeit kopā ar draugu.
“Te labi gatavo. Garšīgi, tāpat kā mājās,” viņa stāsta.
Rindā pie pārtikas izdales loga sarodas arvien vairāk cilvēku. Gandrīz visi šeit pazīst saimnieku - brīvprātīgo no Japānas Fuminori Tsuchiko vai vienkārši Fumi.
Fumi smaidot pamāj mums gluži kā seniem draugiem un aicina iekšā vietā, kas nes viņa vārdu. Galvā viņam ir cepurīte ar zīmīgo attēlu ar krievu kuģi.
Pie nelielās telpas sienām izlikti zīmējumi. Vienā no tiem redzams samurajs, otrā - briļļaina vīrieša figūra ar samuraja ūsām un bārdu, kurš izskatās līdzīgs kafejnīcas īpašniekam, un Ukrainas un Japānas karogs.
“Zīmējumus man uzdāvināja Sofija, viņai ir 10 gadi,” stāsta Fumi. “Tās ir dāvanas no ukraiņu un japāņu bērniem.”
Starp zīmējumiem ir Fumi fotogrāfija ar cilvēku grupu pie skolas krēsliem.
“Tā ir skola Saltivkā, kur dzīvoja daudzi cilvēki, es viņus atbalstīju,” viņš stāsta. “Bija vasara, bija ļoti karsts.”
Tikmēr blakus telpā kūsā darbs. Viens pavārs no grila uz paplātes pārliek tikko pagatavotas karstās maizītes, otrs apmaisa salātus lielā katlā. Pēc pusstundas, pulksten 12:00, no FuMi Caffe loga trīs stundas tiks dalīts bezmaksas ēdiens.
“Es ticēju, ka viss būs labi, tāpēc man nebija bail”
Fuminori Tsuchiko ir dzimis Tokijā. Japānā viņš vadīja savu uzņēmumu, 60 gadu vecumā aizgāja pensijā un nolēma sākt sīkāk pēcīt nacisma tēmu, kas viņu interesēja kopš jaunības.
“Kad man bija 15 gadi, es noskatījos filmu par dzīvi nacistu koncentrācijas nometnē, kur katru dienu tika nogalināts liels skaits ebreju. Es vienmēr prātoju, kāpēc cilvēki var nogalināt tik daudz cilvēku,” stāsta Fumi.
“Universitātē studēju Eiropas vēsturi, poļu, vācu, franču valodu, PSRS vēsturi. Sākumā devos uz Poliju, jo mani interesēja nacistu koncentrācijas un nāves nometnes. Tur bija viena ebreju koncentrācijas nometne Kijivā (Babinjara), un pagājušā gada janvārī es uz turieni aizbraucu,” viņš skaidro.
Krievijas iebrukuma priekšvakarā Fumi atradās Kijivā. Trīs dienas pirms kara sākuma Japānas vēstniecības pārstāvji lūdza viņu atstāt Ukrainu. Fumi aizbrauca uz Poliju. Tomēr viņš atgriezās neilgi pēc 24. februāra.
“Martā devos uz Kijivu,” viņš atceras. “Neatkarības laukumā dzirdēju runas, ka Harkivas metro paslēpušies daudz cilvēku. Nolēmu atbraukt palīdzēt.”
Maija beigās Fumi beidzot sasniedza Harkivu. Toreiz frontes līnija atradās aptuveni 15 kilometru attālumā no pilsētas, norisinājās pastāvīgas haotiskas apšaudes.
Fumi saka:
Man jau ir 75 gadi, tāpēc nav nozīmes, kad es nomiršu. Es ticēju, ka viss būs labi, tāpēc nebaidījos.
Jūnijā Fumi satikās ar Natāliju Gramu, savu nākamo partneri, Heroiv Pratsi stacijā - Saltivkas metro stacijas galapunktā, kur atradās vairāki simti cilvēku. Bet viņš sāka palīdzēt tiem, kas slēpās pazemē.
“Kad viņš redzēja, cik daudz ukraiņu brauc no Polijas robežas - mazi bērni, veci cilvēki, kas sēdēja uz zemes un turēja rokās savus mazbērnus, viņš nevarēja vienkārši noskatīties un nolēma, ka kaut kas ir jādara,” stāsta Natālija.
“Fumi izvēlējās Harkivu, jo viņam šķita, ka šeit ir visgrūtāk, jo tuvumā ir robeža, kur apgrozās sliktu cilvēku. Viņš mūs atrada pēdējos, viņš domāja, ka, ja šajā stacijā (Heroiv Pratsi) nebūs daudz cilvēku, viņš atgrieztos Kijivā.
Viņš piedāvāja mums savu palīdzību, jautāja, kas mums vajadzīgs. Un tā mēs sākām strādāt,” atceras sieviete.
Mēnesi Fumi īrēja dzīvokli Harkivā, regulāri nolaižoties pazemē, bet ar jūliju uzsāka pastāvīgu dzīvi metro.
“Visi bija pārsteigti, uzzinot, ka es grasos tur dzīvot,” Fumi pasmaida, “un droši vien bija pārliecināti, ka es drīz došos projām.”
Fumi metro pie turniketiem tika nodrošināta divstāvu gulta. Viņš gulēja apakšā, bet augšā glabāja suvenīrus ar Ukrainas simboliem. Metro Fumi satika Janu Evdokimovu, kura šobrīd strādā FuMi Caffe virtuvē.
“Ap pulksten trijiem - četriem (pēcpusdienā) uz metro tika atnests kafejnīcas gatavotais ēdiens. Fumi teica, ka cilvēkiem vajadzētu arī kaut ko brokastīm no rīta,” stāsta Jana. “Bērniem bija komplekti ar jogurtu, šokolādi, cepumi. Mums bija lete, visi nāca un ņēma brokastis.”
Uz galda FuMi Caffe stāv lelles ar lielām acīm un kastes ar bērnu rotaļlietām, kas noklātas ar japāņu rakstzīmēm. Bērnus Harkivas metro izklaidēja brīvprātīgie.
“Man ir divi bērni, viņš tur vienmēr spēlējās ar viņiem. Bērni viņu mīl, tagad viņi nāk uz šejieni,” Jana stāsta un norāda uz suni pie virtuves durvīm: “Pat mans mīlulis skrien pie viņa. Viņš šo suni ļoti mīl.”
Novembrī, pēc sešiem mēnešiem, kurus Fumi pavadīja metro, viņš darba darīšanās devās uz Japānu. Viņš atgriezās Ziemassvētkos, 24. decembrī, un sarīkoja dzīres tiem, kas tur vēl dzīvoja. Nākamajā dienā cilvēkus, tostarp Natāliju, sāka izlikt no metro. Fumi turpināja palīdzēt bijušajiem slēpņa iemītniekiem.
“Fumi turpināja atbalstīt cilvēkus, kuri pameta metro. Netālu no lielveikala pie stacijas viņš ik pēc četrām dienām dalīja viņiem humānās palīdzības pakas,” atceras Natālija, kura pati metro nodzīvoja vairāk nekā deviņus mēnešus.
“Februārī sākām dalīt pienu un maizi divās citās stacijās, pirms mēneša katru dienu izdalījām 1000 porcijas. Cilvēku bija daudz, visiem pat nepietika,” piebilst sieviete.
“Ukraiņu virtuve ir vairākus soļus priekšā japāņu virtuvei”
Ideja Harkivas iedzīvotājus bezmaksas barot slimnīcā pie Fumi atnāca jau augustā, tomēr toreiz, pirms Ukrainas bruņoto spēku pretuzbrukuma, pilsēta vēl regulāri tika apšaudīta, tāpēc plānus nācās atlikt.
Galu galā Fumi un Natālija 14. aprīlī atvēra kafejnīcu netālu no labi zināmās metro stacijas Heroiv Pratsi. Saltivka tika izvēlēta tapēc, ka šeit bija nodarīti lieli postījumi un ļoti liels cilvēku skaits, kuriem bija nepieciešama palīdzība.
“Šogad man bija pietiekami daudz naudas, lai dotos pasaulē, tāpēc nolēmu atvērt kafejnīcu,” saka Fumi. “Es gribēju pabarot cilvēkus.”
Natālija 15 gadus strādājusi par pavāru restorānu biznesā, tāpēc viņa uzrunāja daļu no savas komandas, kolēģi piekrita, pameta savas vecās darba vietas un devās palīgā Fumi un Natālijai.
“Es uzticos viņiem un esmu pārliecināta, ka viņi mani nepievils,” stāsta sieviete.
Parasti maiņā strādā pieci cilvēki: trīs virtuvē, divi izdala ēdienu. Personāls par savu darbu saņem algu.
“Ēdienkartē vienmēr ir borščs vai citas zupas, marinēti gurķi,” stāsta Natālija. “Pēc tam vienmēr ir kādas piedevas, un neatkarīgi no tā, vai mēs gatavojam mērci vai gaļu, mēs pasniedzam salātus, gatavojam tējas, kompotus. Draugi nes augļus, vecmāmiņas nāk ar konservu bundžām: “Ņemiet, lūdzu,es tik ļoti gribu palīdzēt!”
Pašam Fumi ļoti garšo ukraiņu virtuve.
“Tā atbilst manai gaumei, viņi ir dažus soļus priekšā japāņiem,” viņš pasmaida un uzskaita savus iecienītākos ēdienus: “Borščs, kartupeļu pīrāgi.”
Katru dienu iestāde gatavo aptuveni 600 porciju. Natālija stāsta, ka pārsvarā nāk tie, kuri nevar atļauties paēst. Viņa un Fumi nebaidās, ka cilvēki ļaunprātīgi izmantos viņu laipnību.
“Bez tā neiztikt, bet, kad redzu, ka cilvēks ēd zupu un raud, es saprotu, kāpēc mēs to darām,” viņa saka. “Pie mums nāk arī cilvēki, kuriem ir nauda, viņi saka: “Mēs varam nopirkt, bet mēs gribam tavu ēdienu, vai mēs varam samaksāt?” Mums ir krājkasīte, viņi tajā met naudu, palīdzot mūsu darbam.”
Pie kafejnīcas sienām līdzās Gustava Klimta gleznas reprodukcijai un patriotiskai ainavai ar saulespuķēm karājas neskaitāmas dzeltenas un zilas papīra lapas ar hieroglifiem.
“Tie ir mūsu mecenātu un sponsoru vārdi. Daudzi, daudzi cilvēki no Japānas man sūta naudu,” saka Fumi un nolasa dažu vārdus.
FuMi Caffe finansēšanā nepiedalās nekādas starptautiskas organizācijas vai fondi, uzsver Natālija. Viņi varēja atvērt iestādi tikai pateicoties Japānas cilvēku ziedojumiem, tāpēc Fumi aktīvi darbojas sociālajos tīklus, ziņo par aktivitātēm japāņu valodā un mudina japāņu kopienu palīdzēt viņiem arī turpmāk.
“Palīdz gan biznesmeņi no Japānas, gan vienkārši cilvēki,” Natālija stāsta. “Ja cilvēki saziedo vairāk, mums atliek nākamajam mēnesim.”
Šobrīd palīdz arī citi brīvprātīgie un Harkivas iedzīvotāji. Kāds atbalsta ar naudu, kāds atved produktus. Nesen atvērts arī Fumi fonds Ukrainā, lai uzkrātu ziedojumus kafejnīcas darbam.
“Mēs ar Fumi, pirmkārt, esam draugi, otrkārt, jau gandrīz gadu esam kolēģi un strādājam kopā,” dalās Natālija.
“Ziedojumi no japāņiem mums ļoti palīdz, taču darba gaitā sapratām, ka ar to vien nepietiks tam, ko plānojām, un mums ir jābūt rezerves uzkrājumiem. Japāņi mums arvien palīdz ar līdzekļiem, bet Ukrainas fonds vēl nav saņēmis lielas naudas summas,” viņa turpina.
Nesen Harkivas apgabala militārās pārvaldes vadītājs Olehs Siņegubovs ieradās FuMi Caffe, uzdāvināja saldētavu, atveda daudz produktu, kā arī apbalvoja Fuminori. Arī žurnālisti regulāri apmeklē iestādi. Pats Fumi par šādu uzmanību tikai uzjautrinās.
“Tad, kad sāku dzīvot metro, tad gan man neviens nepievērsa tādu uzmanību,” viņš smaida.
“Visur būs bezmaksas ēdiens, lai cilvēki varētu paēst”
Fuminori pārdeva savu māju Japānā un šobrīd īrē dzīvokli Saltivkā. Fumi sieva ir mirusi jau pirms 15 gadiem. Viņam dzimtenē palikušas divas meitas, taču atgriezties mājās viņš neplāno.
Fumi ir daudz ceļojis, tomēr viņš saka, ka nekur citur pret viņu nav tik labi izturējušies kā Ukrainā. Tajā pašā laikā, pēc viņa teiktā, ukraiņi un japāņi “principā neatšķiras”.
“Es esmu nelegālais imigrants,” pasmaida Fumi. “Šeit (kafejnīcā) ierodas daudzi cilvēki, kuriem vajadzīga palīdzība. Nav jādodas atpakaļ uz Japānu, lai viņiem palīdzētu. Es būšu šeit, līdz nomiršu.”
Tuvākajā nākotnē Fumi plāno izveidot FuMi Caffe ķēdi Harkivā. Nākamie punkti tiks atvērti Studentskas metro stacijas un Barabashovo tirgus rajonā.
“Visur būs bezmaksas ēdiens, lai visi varētu paēst,” viņš saka.
Arī Natālija īrē dzīvokli Saltivkā. Septembrī viņas vīrs saņēma pavēsti un pievienojās Ukrainas bruņoto spēku rindām. Pēdējās trīs nedēļas viņš ir bijis Bahmutā.
Natālija ar Fumi sazinās ar tulka starpniecību mobilajā aplikācijā, taču stāsta, ka pēc tik ilga kopā pavadītā laika viņi viens otru jau “gandrīz saprot”. Tajā pašā laikā Fumi saka, ka viņš iemācīsies ukraiņu valodu:
“Es joprojām atceros tikai divus vai trīs ukraiņu vārdus, bet pēc trim gadiem esmu pārliecināts, ka jūs mani sapratīsiet. No problem.”