Ukrainas gads bez lidojumu aizlieguma zonas un bez Krievijas robežu blokādes no ES, NATO puses

Pirms gada, pirmajās dienās pēc Krievijas pilnmēroga invāzijas, Ukraina lūdzās NATO valstīm ieviest lidojumu aizlieguma zonu virs tās gaisa telpas, taču tas nav ticis izdarīts, tāpat netiek veikta blokāde uz NATO valstu robežām ar Krieviju — kāpēc tā?

Uzklausot dažādus speciālistu slēdzienus un viedokļus gan Ukrainā, gan podkāsta “Ziņojums par stāvokli Ukrainā” tapšanas gaitā, nostiprinājās slēdziens, ka par šādiem pasākumiem būtu vienkārši paziņot un arī to īstenošana lielas grūtības nesagādātu, taču to īstenošana praksē no starptautisko tiesību viedokļa nav tik vienkārša un varētu dot Krievijai pamatu teikt, ka NATO tiešām tai uzbrūk.

Jau uzreiz pēc Kremļa iebrukuma Ukrainā no agresijas cietusī valsts pieprasīja NATO valstīm noteikt lidojumu aizlieguma zonu (“no-fly zone”) visā Ukrainas gaisa telpā. Tas nozīmētu, ka lidojumu aizlieguma zonā nedrīkstētu lidot ne uzbrucēju, ne aizstāvju lidaparāti.

Taču lidojumu aizliegums nozīmētu, ka tā ievērošana kādam ir jāuzspiež. Ukraina uzstāja, ka tam jānotiek tāpat, kā tas Līča kara laikā bija ar Sadāma Huseina laika Irāku: tikko kā lidojumu aizlieguma zonā parādās kāds lidaparāts, tā NATO lidmašīnas to notriec.

Praksē, kā to parāda pašu ukraiņu pretgaisa aizsardzība, notriekt nupat jau kopumā 300 krievu lidmašīnas — tas nav pats sarežģītākais uzdevums, līdz ar to NATO lidmašīnām arī tā nebūs problēma. Pavisam cita lieta ir šādu rīcību pamatot ar starptautiskajām normām.

Kā norāda tiesību zinātņu profesors, bijušais Satversmes un citu tiesu tiesnesis Dr. Uldis Ķinis, kurš bijis arī Eiropas eksperts Gruzijā un tiesnesis Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālā Hāgā, tad lidojumu aizlieguma zona tikusi īstenota vienīgi nedaudzos gadījumos vēsturē, pie kam vienmēr ar NATO ieročiem, bet ne vienmēr pēc ANO balsojuma.

Skatoties konkrēti, lidojumu aizlieguma zona tika ieviesta 1991. — 2003. g. virs Irākas ziemeļiem un dienvidiem (bez ANO dota mandāta, kas noveda pie Francijas izstāšanās no šī pasākuma). 1992. gadā, kad Serbija sāka īstenot genocīdu kaimiņvalstīs, ANO sākumā aizliedza “neautorizētus lidojumus” virs Bosnijas, vispirms dokumentējot 500 pārkāpuma gadījumus, ieskaitot uzbrukumus no gaisa pa civilajiem mērķiem, kā rezultātā ANO lēma atļaut NATO ieviest pilnvērtīgu lidojumu aizlieguma zonu no 1993. līdz 1995. gadam, kad NATO valstu lidmašīnas novērsa jebkādus militāros lidojumus virs daudz cietušās Bosnijas un Hercegovinas.

Bet 2011. gadā ANO Drošības padome atļāva ieviest lidojumu aizlieguma zonu virs Lībijas, kamēr tika sakauts un nogalināts pulkvedis Kadāfi; pusgadu vēlāk lidojumu aizliegumu atcēla, jo mērķis bija sasniegts. 2018. un 2019. gadā, turpinoties sadursmēm Lībijas iekšienē, Kirenaikā bāzētās regulārās armijas vienības sava feldmaršala Haftara vadībā cīņas laikā pret “Islāma Valsts” teroristiem un citu paveidu džihādistiem divreiz izsludināja vietējas nozīmes lidojumu aizlieguma zonas. Citi piemēri, kur lidojumu aizlieguma zonas būtu ne tikai apspriestas, bet arī ieviestas un uzspiestas ar militāriem līdzekļiem, nav atrodami.

Tā kā lidojumu aizlieguma zona ir salīdzinoši jauns koncepts no deviņdesmitajiem, tad nav izstrādātas stingras starptautisko tiesību normas, kas tādu zonu ieviešanu paredzētu, noteiktu tām likumisko pamatu vai kaut nodefinētu, kam ir vai nav tiesības attiecīgu aizlieguma zonu pasludināt.

Nepastāvot konkrētām normām, Krievija situāciju, kurā kādas NATO valsts iznīcinātājs notriec krievu lidaparātu, atrodoties Ukrainā (tātād ārpus pašas NATO gaisa telpas), varētu un drīkstētu uztvert kā kara aktu. Tieši tāpat kā poļu lidmašīnas notriekšana, ja to virs Lietuvas teritorijas sašautu tur ielidojis krievu iznīcinātājs no Kaļiņingradas apgabala, nozīmētu Krievijas Federācijas militāru aktu pret Polijas Republiku.

Līdz ar to lidojumu aizlieguma zona, ja NATO valstis tās īstenošanai praksē sāktu notriekt krievu lidmašīnas, ļautu Kremlim to iztulkot kā NATO valstu nostāšanos karastāvoklī ar Krieviju. Turklāt, tā kā tas nebūtu vis Krievijas uzbrukums kādai no NATO dalībvalstīm, bet NATO dalībvalsts lidmašīnu militārās aktivitātes virs (skatoties no šīm pozīcijām) trešās valsts — Ukrainas, tad neiedarbotos arī Ziemeļatlantijas līguma 5. pants un pārējām dalībvalstīm nebūtu automātisks karastāvoklis ar Krieviju.

Visos iepriekšējos gadījumos lidojumu aizlieguma zona tika piemērota pret valstīm, kam nepiemita Krievijas militārais un rūpnieciskais potenciāls — ne Irāka, ne Serbija, ne Lībija nevarēja NATO kara aviācijai likt pretī tādus resursus, kādi joprojām ir Krievijai. Turklāt, tā kā Krievija pati ir ANO Drošības padomē, tad nepastāv nekādas iespējas nobalsot par ANO mandātu lidojumu aizlieguma zonai virs Ukrainas — šādos gadījumos, kā pierāda prakse ar līdzšinējām lidojumu aizlieguma zonām, ANO lēmums ir vienīgais, kurš var tādas izveidi leģitimizēt.

Līdz ar to NATO valstis pirms gada izvēlējās citu pieeju: oficiāli neizsludinot lidojumu aizliegumu zonu virs Ukrainas, NATO dalībvalstis gan skaļi, gan klusībā piegādāja arvien jaudīgākus pretgaisa aizsardzības ieročus ukraiņiem, lai viņi varētu pretoties krievu aviācijai, droniem un raķetēm ar pieaugošu efektivitāti. Turklāt lidojumu aizliegums nozīmētu, ka ukraiņi nevarētu izmantot paši savu aviāciju, kas Ukrainai ir skaitliski mazāka nekā Krievijai, taču ar nesalīdzināmi labāk apmācītu personālu.

Ar līdzīgu uzmanību jāpieiet sankciju, embargo vai blokādes noteikšanai pret Krieviju. Kas ir sankcijas, tas tagad skaidrs teju visiem: juridiska rakstura instruments, ko var piemērot fiziskām un juridiskām personām, nozarēm vai korporācijām, taču to būtība — tie ir juridiski soļi, kas netiek uzspiesti ar militāru spēku. Pret sankcijām var tiesāties, var mēģināt vienoties par to noņemšanu utt., tomēr Krievijas gadījumā bijušas tikai un vienīgi jaunas sankcijas — tā nav pat īsti mēģinājusi panākt sankciju noņemšanu. Šomēnes jau desmito reizi Krievijai tikusi uzlikta jauna sankciju kārta.

Turpretī embargo ir lielmēroga sankcijas, kas paredz tirdzniecības aizliegumu ar veselu valsti vai reģionu. Pazīstamākais piemērs ir ASV tirdzniecības embargo pret komunistisko Kubu, ANO uzliktais embargo pašpasludinātajai Ziemeļkipras turku republikai, ieroču embargo Somālijai 1992. gadā, bet savulaik vēsturiska nozīme bija tirdzniecības embargo, ko lielākajai daļai no Eiropas valstīm uzspieda ievērot Napoleons, vēršot šo embargo pret Apvienoto Karalisti.

Šāda veida pilns tirdzniecības embargo reti kad sasniedz kāroto efektu (tas nav licis pašlikvidēties Ziemeļkipras turku republikai un Ziemeļkorejas vai Kubas režīmiem, nav apturējis nelegālo ieroču ieplūšanu Somālijā), tāpēc mūsdienās embargo parasti tiek aizstāts ar mērķētām sankcijām. Tāpēc Eiropas Savienība nav ieviesusi pilnu tirdzniecības embargo pret Krieviju, jo specifiski plānotas sankcijas strādā precīzāk un efektīvāk.

Boikots ir cilvēku pašu izvēle nepirkt Krievijas produktus un izvairīties no tiem, cik vien iespējams — vēsturē tas sekmīgi darīts dažādu morālo iemeslu dēļ pret dažādiem neētiskiem biznesiem un to īpašniekiem. Būtiski pieminēt, ka boikota gadījumā iniciatīva nāk no patērētājiem un tautas, nevajag nekādus formālus lēmumus. Piemēram, aizvadītā gada garumā Latvija pati atslēdzās no Krievijas gāzes tirgus. Lai to izdarītu, nemaz nav jāslēdz robežas. Skatīties līdzi, kur katra prece ražota, un nepirkt Krievijas produktus — to var katrs no mums!

Blokāde turpretī ir galējais mērs: tā ir “zaļās” robežas, jūras vai gaisa telpas fiziska slēgšana ar militāra spēka palīdzību. Piemēram, uz augšminēto Napoleona uzlikto tirdzniecības embargo briti atbildēja ar “kontinentālo blokādi” — izmantojot savu pārspēku uz jūras, iespieda Francijas un tās pakļauto zemju kuģus iekšā ostās, nemaz neļaujot no tām izbraukt. Briti turēja savu floti pat Baltijas jūrā un admirāļa Saumareza vadībā neļāva frančiem un to “sabiedrotajiem” (faktiski — Napoleona iekarotajām nācijām, ko piespieda pēc tam karot Napoleona pusē) izmantot jūru ne militāro kravu, ne preču un to izejvielu pārvadājumiem. Tikko Dānija, Prūsija un citas zemes atbrīvojās no Napoleona varas, briti atcēla blokādi. Šī jūras blokāde noritēja vienlaikus visapkārt Eiropai, ieskaitot Spāniju, itāļu zemes, Skandināviju utt.

Citos gadījumos Ēģiptes ātrā ideja 1967. gadā bloķēt Eilatas ostu ar karakuģiem (vienīgā Izraēlas osta pie Sarkanās jūras un vitāli svarīga naftas importam) noveda pie Izraēlas atbildes militārā veidā un Ēģiptes sakāves Sešu dienu karā. Padomju okupācijas spēku veiktā Rietumberlīnes blokāde četrdesmito gadu beigās turpretī nenoveda pie atklāta kara, jo Sabiedrotie atrada iespēju veikt pirmās nepieciešamības preču apgādi Rietumberlīnē ar gaisa transportu — krievu veiktā blokāde izgāzās un tika atcelta. Kad Baltijas valstis sāka stāties ārā no PSRS, tā mēģināja draudēt ar “padomju ekonomisko blokādi” un pret Lietuvu tādu pat ieviesa no 1990. gada aprīļa līdz jūlijam, taču Kremlis bija spiests šos rīkojumus atcelt, kad pierādījās — ekonomiskās blokādes radītie draudi tikai piespiež baltiešus vēl aktīvāk meklēt iespējas atjaunot neatkarību pilnā mērā.

Tā kā armijas vai flotes ar spēku uzspiestas blokādes īstenošana principā konstituē kara aktu, tad diplomāti dažkārt dabūjuši pasvīst, lai izvairītos no karastāvokļa. Tā 1962. gadā Kubas raķešu krīzes laikā, kad ASV atklāja — PSRS ieved un uzstāda Kubā starpkontinentālās ballistiskās raķetes ar kodolgalviņām, amerikāņi gribēja vispirms uzdot saviem karakuģiem bloķēt Kubas ūdeņus, lai krievi nevar pievest jaunas raķetes un bumbas, kamēr Baltais nams piespiež Kremli izvākt jau ievesto. Taču jūras blokādes uzlikšana nozīmētu automātisku atrašanos karastāvoklī. Baltais nams to atrisināja, pasludinot nevis “blokādi”, bet gan “karantīnu”, kas attiecās tikai uz “uzbrukuma ieročiem”, bet ne civilo preču vai izejvielu transportu. Krīze beidzās sekmīgi visiem.

Līdz ar to, ja kāda kamiņvalsts no savas puses izziņotu pilnīgu robežas blokādi vai mēģinātu fiziski, ar spēku slēgt robežas ar Krieviju, tad šādu blokādi Kremlis varētu formāli nosaukt par “kara aktu”. Līdz ar to ES un NATO valstis jau gada garumā individuālos un starptautiskos līmeņos uzlikušas sankcijas Krievijai, kam pievienojies Krievijas produktu un preču boikots, nedod ieganstu Kremlim sarīkot atriebības gājienus pret Ukrainas sabiedrotajiem.