Pieminekļu kari: Ukrainā novāc Puškina, Katrīnas II un citus krievu pieminekļus, bet ko tad viņi liek to vietā?

Latvijā nojaukti pēdējie ar PSRS laikiem saistītie pieminekļi, drīzumā kārta var pienākt Puškina figūrai Kronvalda parkā, tikmēr Ukrainā analoģiski procesi norisinājušies jau deviņus gadus. Būtiskākais jautājums ir: ko likt vietā?

Eiromaidana revolūcijas laikā pirms deviņiem gadiem tika gāzti Ļeņina pieminekļi tajās vietās, kur tie vēl bija atlikuši, un nākamo astoņu gadu gaitā kārta pienāca citiem padomiskas nozīmes monumentiem un vides objektiem, kas vēl bija šur tur saglabājušies. Ģeogrāfiskajos nosaukumos notika aktīva dekomunizācija: viss, kas joprojām bija kaut kādā formā saistīts ar PSRS laikiem, tika ukrainizēts — tā, piemēram, Artemivska kļuva par tagadējo Bahmutu, Kirovohrada par Kropivnicku, Sarkanā Limana tagad ir vienkārši Limana, Dņipropetrovsku noīsināja par Dņipro (iedzīvotāji, starp citu, tā jau visu laiku bija darījuši ar savas pilsētas nosaukumu). Kijivā parādījās Ģenerāļa Pētera Radziņa iela, Latviešu skvērs utt.

Šogad Ukrainā šīs aktivitātes atsākās, tagad jau vēršoties pret tiem simboliem, kas saistījās vairs ne ar padomju varas periodu, bet ar Krievijas impēriskumu kā tādu. Odesieši nobalsoja par Katrīnas Lielās statujas aizvākšanu — līdz šim pret šo vēsturisko figūru tur valdīja pozitīva attieksme, jo viņa savulaik bija izdevusi atļauju dibināt Odesu, kas uzreiz strauji attīstījās. Taču tagad jau tie paši odesieši, kas vēl Maidana laikā aizstāvēja šo pieminekli, vienojās par tā aizvākšanu. Turpretī neviens nedomā aiztikt hercogu Rišeljē, kas Francijas revolucionāro juku laikā bija nokļuvis Krievijā, tika iecelts par Odesas gubernatoru un kura vadības periodā (pirms atgriezties Francijā un kļūt par premjeru) Odesa ievērojami uzplauka.

Novākt pieminekļus ir vienkārši. Ko lai pēc tam liek to vietā?

Žitomira ir diezgan tipiska Ukrainas pilsēta, kas var kalpot kā piemērs “vidējai Ukrainai” — tā atrodas pusceļā starp Harkivu un Poliju, tajā ir ap ceturtdaļmiljonu iedzīvotāju (Ukrainas apstākļiem tas nav ne daudz, ne maz), te ir tipisks etniskais sadalījums, tipiska ekonomika ar attīstītu rūpniecību, Rietumeiropas arhitektūrai atbilstošs pilsētas centrs un padomju laika apbūve pa malām. Pilsētā bāzējas profesionālā dienesta aeromobilā brigāde, pie tās ir Gaisa spēku lidlauks un tanku remonta rūpnīca, tātad Žitomira ir dabūjusi arī savu tiesu ar Krievijas raķetēm, taču ne tik ļoti kā, piemēram, Kremenčuka. Tipisks skats — krieviski runājošam Žitomiras taksistam pie spoguļa tagad Maskavas patriarhāta ikonu vietā karājas ģenerāļa Zalužnija portrets ar uzrakstu “Slava Ukrainai!”, tomēr sarkanmelnos karogus (tos izmanto zvērinātie nacionālisti) pilsētā pagaidām redz maz.

Imants Liepiņš

Pēdējos gados Žitomirā ir atklāti trīs jauni monumentālās tēlniecības darbi. Pirmais ir Eiromaidana simbols — no aprūsējušas sienas uz pilsētas galvenā laukuma iznākošs caurspīdīgs cilvēka stāvs. Šogad blakus parādījušies prettanku eži, kas pēc kara beigām tikpat labi tur varētu palikt kā konceptuāls papildinājums mākslas darbam. Uz tā paša laukuma netālu atrodas piemineklis Žitomirā dzimušajam padomju raķešzinātnes līderim Koroļovam, taču viņa statuja pēc aizvākšanas neprasās — kolektīvā nostāja sabiedrībā ir tāda, ka Galvenais Konstruktors ir attīstījis kosmiskās tehnoloģijas, kas devušas labumu cilvēcei kopumā, tajā skaitā Ukrainai (aerokosmisko industriju šeit nav spējis nogalināt pat Krievijas pilnmēroga iebrukums), tāpēc viņš ir turams pozitīvā piemiņā, neļaujot Krievijai piesavināties visus nopelnus pirmo kosmisko lidojumu virzienā.

Imants Liepiņš

Cits piemineklis ārpus centra veltīts Ukrainas aizstāvjiem: tajā ir četras reālistiskas statujas, kas raugās uz visām debespusēm un attēlo divus kareivjus ar automātu un RPG, partizānu sakarnieci un drona operatori. Uz pieminekļa pakāpieniem iegravētas kauju vietas: Slovjanska, Savur-Mohila, Ilovaiska… Turpretī Puškina biste, kas vēl nesen rēgojās uz centrālās alejas pie vietējās SBU pārvaldes, ziemas sākumā pazudusi pēc tam, kad pie tās nofotografējies Harkivas dzejnieks un mūziķis Serhijs Žadans — kaut kā iegājies, ka pēc tam, kad viņš bildējas ar Puškina pieminekli, tas drīz vien mistiski pazūd no publiskās vides.

Trešais piemineklis ir uzlikts vietā, kas iepriekš bijusi veltīta kādam padomju funkcionāram — tagad te ir dzejnieka Oleha Oļžiča statuja. Tai atrasts interesants risinājums — dzejnieka priekšā puslokā izvietoti akmens sēdekļi, ļaujot cilvēkiem apsēsties tā, it kā viņi būtu atnākuši klausīties autoru. Žitomirā dzimušais Oļžičs studēja Prāgā arheoloģiju, no 1929. gada kļūdams par ukraiņu nacionālistu pagrīdes organizācijas OUN kultūras un izglītības atzara vadītāju — kā zināms, Otrā pasaules kara laikā OUN cīnījās reizē pret PSRS un nacistisko Vāciju, cenšoties izveidot neatkarīgu Ukrainas valsti, kas nepakļautos nevieniem okupantiem. Lai arī Olehs Oļžičs pārstāvēja mazāk radikālo OUN daļu nekā jauneklīgais līderis Stepans Bandera ar savu vadīto Ukrainas Pretošanās Armiju, vācu gestapovieši vienalga noslepkavoja dzejnieku Zaksenhauzenē. Viņa dzejoļa rinda “Asinis mūsu akās” trijos vārdos raksturo visu Ukrainas vēsturi pēdējo pārsimt gadu laikā.

Mūsdienu Ukraina ir atradusi cilvēkus, kuru priekšā noņemt cepuri, turklāt izdarījusi to laikā, kamēr Donbasā astoņus gadus gruzdēja it kā formāli “apturētais” militārais konflikts, bet Krimas tatāri kārtējo reizi izdzīti no savas etniskās dzimtenes. Kādus tēlus Latvija liks uz mūsu tukšajiem postamentiem, kuri atbrīvojušies no pēdējām ar padomju laikiem saistītajām figūrām?