REPORTĀŽA. Dzīve Ukrainas frontes pievārtē: tumsa, aukstums, krievu raķetes

Gaisa trauksme jebkurā brīdī, kas nereti tiešām beidzas ar krievu raķetes trāpījumu — Zaporižžja, lielā rūpniecības pilsēta Ukrainas dienvidos, jau devīto mēnesi atvaira Putina armijas uzbrukumu un ik pa laikam atrod kādu iekšējo ienaidnieku.

Zaporižžjai ir īpaša vieta Ukrainas kultūrā — šeit Horticjas salā Dņipro vidū savulaik izveidojās lielākā no neatkarīgo kazaku Sičēm, kurās ir atrodami pirmsākumi ne tik daudz mūsdienu valstij, cik Ukrainas sabiedrībai kopumā. Sičēs valdīja demokrātija, visas amatpersonas bija vēlētas un atskaitījās savam elektorātam vairākas reizes gadā, bet svarīgākos lēmumus pieņēma balsstiesīgo kopsapulcē. Tika godāta militāra drosme un vienlaikus saprātīga darbība kopējo interešu vārdā, pie kam kazaku sabiedrībai varēja pievienoties ikviens — pat svešzemnieki, ja vien to gribēja un ja pieturējās pie kristīgās ticības. Šī brīvprātīgā anarhija, ko poļu, turku un krievu svešās varas gadu simtiem gribēja pakļaut, ir kļuvusi par šodienas ukraiņu ultrademokrātiskās sabiedrības arhetipu.

Gadsimtu laikā pilsēta apkārt Horticjas salai izaugusi līdz miljonu iedzīvotāju skaitam, bet tagad Zaporižžja, tāpat kā visas citas Ukrainas pilsētas, jau pievakarē grimst tumsā. Visās apdzīvotajās vietās atbildīgie izslēdz jebkādus ielu, ceļu, krustojumu, sabiedriskā transporta pieturu, reklāmu apgaismojumus — pareizāk sakot, tie nemaz netiek ieslēgti, tumsai nākot virsū. Spīd vienīgi reto automašīnu ugunis un vēl retāki luksofori lielāko ielu krustojumos. Aptumšošana pirmajos mēnešos pēc Krievijas pilnmēroga iebrukuma Ukrainā tika ieviesta, lai krievu lidmašīnas un helikopteri nevarētu orientēties pēc pilsētu gaismām, bet tagad ir vienkārši jātaupa elektrība. (Augstāk redzamajā attēlā ir tipiska Zaporižžjas iela sestdienas vakarā. Kadrs patiesībā ietver ēkas, kurās dzīvo varbūt no 500 līdz 1000 iedzīvotājiem, taču ikviens pats var pārliecināties, cik ļoti to “var redzēt”.) Pilsētnieki pa ietvēm pārvietojas ar lukturīšiem vai spīdina ar telefoniem, un arī tikai līdz komandantstundas sākumam.

Kijivā un tās tuvumā ieviesti plānveida atslēgumi strāvas piegādē — kopš Zaporižžjas AES pieci reaktori apturēti, mīnēts HES dambis Kahovkā, raķešu triecienos sadragātas vai joprojām krievu armijas kontrolē atrodas vairākas TEC, elektrība vairs nav pieejama jebkuros apjomos un lēti. Jau ziņojām, ka vasaras vidū Ukraina uzsāka elektrības eksportu uz Eiropas Savienību, kas radīja cerības par strāvas cenu iespējamo atslogojumu arī pie mums: kamēr Baltijas un Skandināvijas vienotajā elektrības tirgū cenas pārsniedza 300 eiro par megavatstundu, Ukrainas iekšienē dārgākais tarifs komerciālajiem patērētājiem sasniedza tikai 82 eiro/MWh. Tagad tas ir beidzies: ukraiņi paši spiesti atkal importēt elektrību no Slovakijas. “TOTĀLS ELEKTRĪBAS TAUPĪŠANAS REŽĪMS NO 07:00 RĪTĀ LĪDZ 23:00 VAKARĀ” — tāda reklāma iet visos televīzijas kanālos starp ziņu reportāžām no frontes un Podoļaka komentāriem, savukārt Brūsa Villisa filmu “Hudzonas vanags” tieši vidū pārtrauc prezidenta tradicionālā ikvakara uzruna, pēc kā komēdija turpinās.

Nevarot uzvarēt ukraiņus kauju laukos un sākot piedzīvot tikai sakāves kopš augusta beigām, Krievija jau vairākus mēnešus uzbrūk Ukrainas enerģētikas, rūpniecības un kritiskās infrastruktūras objektiem. Mērķis neatšķiras no Staļina laiku trīsdesmito gadu Golodomora — izmantot kā politiskus ieročus badu un aukstumu. Ja badu var izraisīt pārējā pasaulē, neļaujot Ukrainai eksportēt graudus uz Vidējo Austrumu, Āzijas un Āfrikas valstīm, tad ukraiņiem uz galvas tiek infrastruktūras graušanas mēģinājumi. Zaporižžjā gandrīz katru dienu kāda no Krievijas raķetēm trāpa pa svarīgajiem objektiem — tie ir elektrotīkli (pilsētas centrā atrodas DņiproHES), skābekļa sašķidrināšanas cehs, mašīnbūves rūpnīcas. Pilsēta atrodas tikai 40 kilometrus no frontes līnijas, tāpēc krievi var savas raķetes izšaut relatīvā drošībā, bet ukraiņu pretgaisa aizsardzība šīs raķetes lielāko lidojuma daļu nemaz neredz — citādi ir ar tām raķetēm, kuras tiek palaistas Dņipro, Krivijrihas un Rietumukrainas postīšanai, tās var paspēt pārtvert un notriekt. Taču spārnotā raķete 40 kilometrus pieveic pārdesmit sekunžu laikā. Savukārt irāņu ražojuma nepilotējamie “lidojošie mopēdi” ar divtaktu dzinēju, pēdējā laikā iesaukti par “dronduļetiem”, acīmredzot tiek taupīti Kijivas bombardēšanai, kur pēdējās dienās tiek notriekta vismaz puse no viņiem.

Gaisa trauksmes sirēnas var sākt gaudot jebkurā brīdī, un jebkurā brīdī gaisa trauksme tikpat vienkārši var izbeigties. Iedzīvotāji gan šeit, gan citur Ukrainā vairs ausi neceļ par kārtējo trauksmi un nesteidzas uz patvertnēm, jo zina, ka savējā armija neguļ un triec nost ienaidnieka “sūtījumus”. Dažreiz dzirdami pretgaisa aizsardzības bumšķi, paretam lielāks grāviens: tad skaidrs, ka ir bijis “priļots”. Atbildīgie dienesti pārdesmit minūšu laikā parasti ziņo, vai un kur trāpīts, kā arī to, vai bijuši cietušie. Paziņojumi parasti beidzas ar mierinājuma frāzi “atbildīgie dienesti strādā notikuma vietā, tiek novērstas sekas.” Jau aizvakar stāstījām, kā spārnotā raķete par mata tiesu netrāpīja abiem vietējiem remontmehāniķiem, kuri palīdzēja novērst saspiestā gaisa padeves problēmas Valkas dāvinātajam humānās palīdzības autobusam — mehāniķi sapirka detaļas Zaporižžjas nomales autobāzē un izbrauca atpakaļ, kad tajā vietā pēc pāris minūtēm atlidoja raķete. Sprādziena triecienvilnis bija jūtams un dzirdams līdz pat krācēm pie HES dambja.

Triecieni nekādi netiek vērsti pret Zaporižžjas lielāko industriālo konglomerātu — A/S “Motor Sich”, kas ražo aviācijas dzinējus un vēl visu ko citu. Iemesls atklājies šajās dienās: firmas “goda prezidents”, 83 gadus vecais oligarhs Vjačeslavs Bohuslajevs arestēts par valsts nodevību. Atklājies, ka viņš gan pēc Krimas aneksijas un kara sākuma Donbasā, gan līdz pat šai dienai pēc 24. februāra paralēli aviodzinēju ražošanai Antonova rūpnīcai un turku “Bayraktariem” vienlaikus turpinājis slepeni piegādāt dzinējus tiem krievu kara helikopteriem, kas apšauda Ukrainas zemi un cilvēkus. Tas kļuvis zināms visiem ukraiņiem, kopš SBU publicēja izvilkumus no Bohuslajeva telefonsarunām, kurās tas apspriež slepenas piegādes caur Horvātiju, lai apgādātu ienaidnieka Gaisa spēkus, savukārt dzimtajā Zaporižžjā šie sarunu ieraksti iedzīvotājiem izraisījuši šoku. “Un mēs vēl nesapratām visus šos gadus, kas tam Bohuslajevam aiz ādas,” stāsta kāda pavāre. “Iepriekš strādāju lielas viesnīcas restorānā, kur “Motor Sich” bieži rīkoja banketus par godu saviem noņēmējiem. 22. februārī, iedomājieties, divas dienas pirms pilnmēroga iebrukuma Bohuslajevs dzirdīja delegāciju no “RusAero”, šeit, pašā Ukrainas vidū, un mēs vēl brīnījāmies — kā tas var būt! Tagad noklausījāmies ierakstu — viss skaidrs. Nodevējs. Tipiskais “sarkanais direktors”, kurš vēlāk “prihvatizēja” rūpnīcu, bet turpināja kalpot Kremlim, nevis savai valstij.”

Tāda lielkalibra personāža kā Bohuslajevs arests nebūtu bijis iespējams vēl pirms dažiem gadiem — kā tas parasts postpadomju sabiedrībā, viņš bija arī ilggadējs Augstākās Radas deputāts un tātad baudīja deputāta imunitāti. Taču pēdējās vēlēšanās šajā konkrētajā vēlēšanu apgabalā viņu pārspēja Volodimira Zelenska partijas “Tautas Kalps” kandidāts — kāzu fotogrāfs bez nekādas politiskās pieredzes (jāpiebilst, ka politikas jaunpienācējs Zelenskis savā partijā iesaistīja pārsvarā tieši tādus). Deputāta imunitāte vairs nav glābiņš no likuma.

Pilsēta ir jūtami tukša — no tās aizbraukuši uz drošākiem apgabaliem visi tie, kas negrib riskēt ar dzīvošanu piefrontes joslā. Līdzīgi, kā to pavasarī un līdz pat lielajam pretuzbrukumam septembrī darīja Harkivas iedzīvotāji. Palikušie cer uz nākamo ZSU prettriecienu: “Kaut nu ātrāk mūsējie uzvarētu! Citādi pilsēta izmirusi, es pusgadu biju bez darba savā pirmspensijas vecumā. Arī 2000 UAH minimālais ikmēneša pabalsts man nepienākas, jo Zaporižžja nav tikusi okupēta. Ja es būtu no Melitopoles, tad man pienāktos gan.”

Ienaidnieka kontrolētās teritorijas sākas pusstundas braucienā no pilsētas dienvidu robežas. Pusceļā uz Vasiļivkas mazpilsētu, kurā no lielās šosejas atzarojas ceļi uz Melitopoli, Tokmaku — Berdjansku un Dņiprorudni — Enerhodaru, šoseja virzās lejup pa brīnišķīgi ainavisku nogāzi, kuras augšpusē paliek plakankalne ar Zaporižžju aiz muguras, lejā sākas vēl plakanāka stepe, kas stiepjas tālāk līdz pat Azovas jūrai. Ukraiņiem ir izdevīgi no plakankalnes augšas tālu pārredzēt un apšaudīt pretinieka pozīcijas, kamēr Krievijas armijai tā arī beigās nav izdevies ar kauju pavirzīties pret kalnu, ko kontrolē Ukrainas teritoriālā apsardzība. Ja ZSU tagad metīsies no augšas virsū tiem krieviem, kas stāv lejā, tad pazaudēs savas pašreizējās taktiskās priekšrocības, savukārt krievi pusgada laikā ir paspējuši ierakties un nocietināties. Tāpēc nākamie pretuzbrukumi, kā izskatās, noritēs citos frontes sektoros, bet ne šeit — un tas nozīmē vienlaikus, ka Zaporžžjai arī turpmāk būs jādzīvo nāves ēnā.

Bohuslajevs apspriežas ar ienaidniekiem, kā piegādāt tiem helikopteru dzinējus:

Iepriekšējā reportāža šeit: https://nra.lv/pasaule/395650-valkas-davinatais-humanas-palidzibas-autobuss-ukraina-nonak-policijas-nagos-video.htm