Valkas dāvinātais humānās palīdzības autobuss Ukrainā nonāk policijas nagos (VIDEO)

Regulāru gaisa trauksmju un Krievijas raķešu uzlidojumu pavadībā Valkas dāvinātais “Neoplan” aizripojis līdz Zaporižžjai, kur izkrauta humānā palīdzība, taču īstās problēmas līdz ar to tikai sākas.

Autobusam pēc vismaz 2000 kilometru pieveikšanas līdz ar smagu kravu tagad nepieciešams remonts. Vietējā autobusu parka remontvīri Deniss un Vadims, rezerves daļu meklējumos īstajā brīdī aizbraukuši no vietas, kur dažas minūtes vēlāk trāpa krievu spārnotā raķete, tagad strādā līdz pilnīgai tumsai, kamēr autobuss atkal ir pilnībā sataisīts. Lai to izdarītu, nācies tomēr noņemt abus pakaļējos riteņus, jo citādi nevar tikt klāt nomainīt saspiestā gaisa šļaukas līdz ar bremžu elektroģeneratoriem. Lai palīdzētu dāvinātajam autobusam, abi pazaudējuši visu brīvdienu: kā astoņos no rīta atbrauca, tā ap to pašu laiku vakarā atvadās. Strādājuši bez pārtraukuma pat pretgaisa aizsardzības sirēnu laikā, par ārkārtas darbu brīvdienā paņēmuši tikai mazāko iespējamo algu (nepilnu pusotru tūkstoti hrivnu), sameklējuši rezerves daļas pa lēto un vēl cenšas pāri palikušās 250 hrivnas atdot atpakaļ: “Jūs taču humāno palīdzību atvedāt!”

Varētu lekt autobusā un beidzot braukt uz galapunktu Kropivnickā, bet tas nav tik vienkārši. Visos Ukrainas apgabalos ir spēkā komandantstunda: pēc konkrēta laika vakarā (kas atšķiras pa apgabaliem, parasti pēc 22:00 vai 23:00) civiliedzīvotājiem ir aizliegts atrasties uz ielām, braukt pa šosejām un vispār būt ārpus telpām. Ir tikai daži izņēmumi, piemēram, tālsatiksmes nakts vilcieni. Tā kā Zaporižžja ir piefrontes pilsēta, šeit komandantstundu ievēro īpaši rūpīgi. Neatliek nekas cits kā palikt viesnīcā vēl vienu nakti: vieta izdevīga ar to, ka šeit autobuss var bez problēmām stāvēt, cik ilgi vajag. Taču kopumā plānotais divu diennakšu pārbrauciens ir izvērties divkārt ilgāks.

Otrā rītā, tikko beidzas komandantstunda, varam doties ceļā, un tagad autobusam vairs nekādas problēmas negadās. Galamērķis ir viena no Mariupoles mācību iestādēm, kas pēc pilsētas nonākšanas Krievijas armijas okupācijā evakuējušās uz dažādām citām pilsētām: pavisam Mariupoles iestādes un to darbinieki izkaisīti pa vismaz 15 citām pilsētām visā Ukrainā. Dokumentos ierakstīts, ka Valkas novads dāvina autobusu “Mariupoles licejam”.

Ierodoties Kropivnickā (tā ir viena no tām pilsētām, kuras dekomunizācijas ietvaros pirms dažiem gadiem pārdēvētas ukrainiskos nosaukumos, tomēr apkārtējam apgabalam vēl palicis vecais Kirovohradas apgabala nosaukums), kļūst skaidrs, kas tieši šī par mācību iestādi. Ir pat labāk, nekā domāts: saņēmēja ir Doņeckas Valsts Iekšlietu Iestāžu Universitāte, kurai aizvadītajos desmit gados nācies evakuēties pat divkārt — vispirms separātistu uzbrukuma dēļ no Doņeckas šī universitāte 2014. gadā pārcēlās uz Mariupoli, bet tagad no turienes uz Kropivnicku. Universitāte gatavo jaunos likuma sargus, kas pēc Mariupoles neizbēgamās atbrīvošanas un Ukrainas uzvaras karā (šeit par to nešaubās neviens — jautājums ir tikai par to, cik ilgu laiku tam vajadzēs) dosies atjaunot kārtību, izmeklēt kara noziegumus, arestēt kolaborantus.

“Mūsu mācību iestāde ar visiem kursantiem pārcēlās uz šejieni, jo es atcerējos, ka šeit ir pustukšs universitātes korpuss, kas vietējiem nebija īsti vajadzīgs, tāpēc viņi bija priecīgi, ka tas tagad kādam noder,” stāsta rektors, policijas pulkvedis Serhijs Vitvickis. “Mūsu kursanti ir evakuējušies no Mariupoles un citām okupētajām zonām, un mums viņu vajadzībām līdz šim nebija pieejams nekāds transports, tāpēc esam ļoti pateicīgi Valkai un tās iedzīvotājiem par ziedojumu! Mūsu kursantiem regulāri jābraukā uz mācībām poligonā, šautuvēs, ekspertīžu laboratorijās utt. Tagad mums vairs nebūs jāizlāpās. Kad nevajadzēs pašiem, dosim autobusu citām mācību iestādēm. Vislielākais prieks, protams, būtu ar šo autobusu atgriezties mājās — Mariupolē!”

Kursanti uzreiz iemēģina jauno autobusu, bet vispriecīgākais ir mūsu šoferis Volodimirs Karamiševs, kura “mazais komandējums” ievilcies divkārt un kurš grib tikt atpakaļ pie ģimenes. Viņš pēdējo reizi iestūrē vietā dzelteno “Neoplan” ar sarkano krustu uz sāna un uztraucas, vai būs novietojis autobusu pareizi. “Liecies mierā! Mēs paši tak esam vienīgie šinī pilsētā, kas tev varētu aizrādīt par nepareizu braukšanu!” — smejas rektors.

Šoferim tagad ar vilcienu jādodas 1000 kilometru garā ceļā, lai caur Ļvivu nonāktu Ivano-Frankivskā, kur viņš ar ģimeni apmeties evakuācijā. Bet nekā: vispirms rektors uzstāj, ka kārtīgi pacienās busa atvedējus, turklāt izrādās, ka šodien ir viņu profesionālie svētki — Automobilistu diena. Tad nu priekš tiem, kam vairs nav šodien jāsēž pie stūres, tiek atkorķētas pāris pudeles un vēl kāds vietējais alus iedots līdzi uz vilcienu. “Es savos 79 gados, nostrādājis par tālbraucēju nez cik gadu desmitus, tādā veidā pirmo reizi atzīmēju Automobilistu dienu,” Karamiševs groza galvu. “Nu redzi, Tihonič! Vajadzēja atvest Valkas humānās palīdzības autobusu, lai tevi, šoferi, Automobilistu dienā dzirdītu Ceļu policija!”

Iepriekšējā reportāža: Reportāža no Ukrainas: Remontējot Valkas humānās palīdzības autobusu, mehāniķiem Zaporižžjā gandrīz trāpa krievu raķete