Reportāža no Ukrainas: Remontējot Valkas humānās palīdzības autobusu, mehāniķiem Zaporižžjā gandrīz trāpa krievu raķete

Slikti ceļi un milzu attālumi nav vienīgais, ar ko jārēķinās humānās palīdzības vedējiem Ukrainā: jo tuvāk frontes līnija, jo biežākas gaisa trauksmes un krievu raķešu uzlidojumi.

Valkas novada sagādātais autobuss, līdz jumtam piedzīts ar humanitāro palīdzību tā, ka brīvi paliek tikai divi sēdekļi, vispirms aizripojis no Valkas līdz Jaunmārupei, kur bāzējas “Twitterkonvojs”. Deviņdesmito gadu vidus ražojuma “Neoplan” autobusu 29. septembrī ziedojusi Valkas novada dome, novada iedzīvotāji un uzņēmēji piekrāvuši to ar mantām, bet viens no Vācijas daudzajiem “Rotary” klubiem atvedis vēl palīdzību.

Autobuss bez nekādiem sarežģījumiem Initas un Dmitrija vadībā izbrauc cauri Lietuvai un Polijai, ja neskaita priekšā gadījušos avāriju, kuras dēļ vienā posmā jābrauc pa paralēlu maršrutu. Šie ir pieredzējuši “Twitterkonvoja” dalībnieki, kam jau sajucis skaits ar braucieniem un nogādātajām mašīnām. Zināms tikai tas, ka “Twitterkonvoja” dalībnieki (neskaitot citus palīdzības vedējus) aizveduši pie 850 transportlīdzekļiem. Šoreiz autobuss ir pietiekami liels dāvinājums, lai to vestu atsevišķi no parastajiem konvojiem, kas izbrauc piektdienās.

Uz robežas iznāk gan aizķeršanās Polijas pusē (krava formāli jānosver, kaut arī svaram te nepiemīt nekāda nozīme), gan pēc tam ir problēmas Ukrainas pusē, jo dokumenti sagatavoti tikai par pašu autobusu, bet ne tajā vesto kravu. Jāzīlē, cik liels varētu būt humānās palīdzības kravas svars bez transportlīdzekļa un ko rakstīt deklarācijā. Tas visiem zināšanai uz priekšdienām: nekas, ka kravā ir, piemēram, makaroni un lietoti trauki, arī par tiem būs jāaizpilda deklarācija. Protams, ka muitnieki ir pretīmnākoši un visu saraksta paši, bet kārtībai jābūt, ja negribas zaudēt laiku uz robežas. Toties kara laikā neviens robežsargs neprasa uzrādīt ne kovidsertifikātu, ne medicīnisko apdrošināšanu, iebraucot Ukrainā (agrāk tās bija obligātas prasības).

Pēc vismaz četrarpus stundām, pavadītām dažādos kantoros un pie būceņu lodziņiem abpus robežai, beidzot satiekam Volodimiru Karamiševu un Serhiju Mironovu. Tie ir Mariupoles sabiedriskā transporta depo mehāniķi, kuru darbavietu nopostījuši okupanti un kas tagad dzīvo kā bēgļi. Abi, būdami Krievijā dzimuši etniskie krievi, nevar vien beigt lamāt iebrucējus: “Mums bija laba dzīve, darbs ar labu izpeļņu, skaista pilsēta, savas pašu rokām uzbūvētas mājas, bērniem dzīvokļi, mazbērnu lietošanai vasarnīca, draugu un darbabiedru pulks. Tagad viss sagrauts! Kaut nu mūsu ZSU ātrāk sakautu iebrucējus! Mums taču viss būs jāveido no jauna!” Visi tramvaji Mariupolē sašauti, trollejbusi arī, izdevies evakuēt tikai vienu vienīgu dzeltenu autobusu. Tas tagad atdots pagaidu lietošanā Vinnicijas autobusu parkā, kur atrastas tādas pašas pagaidu darbavietas daudziem Mariupoles kolēģiem, tāpēc mums tur ir iespēja palikt pa nakti: savulaik šādām vajadzībām izbūvēta tāda kā dienesta viesnīca vienā no tramvaju depo korpusiem, un tur tagad var pārnakšņot pat svešinieki, ja viņi sniedz palīdzīgu roku Mariupolei vai Vinnicjai.

Ik pa laikam bremzējot pie blokposteņiem, klāt ir Znamjanka Druha. Te izpalīdzīgs nacgvards, automātu nenolaidis, paskaidro: tieši priekšā tiltu pāri dzelzceļam sašāvuši krievi, atjaunošana nav pabeigta, tāpēc jābrauc apkārt pa drausmīgi izdangātu zemesceļu, kas prasa vismaz stundu.

Sekas tam kļūst redzamas jau pēcpusdienā. Nobraucis vairāk nekā 2000 kilometrus divās diennaktīs, autobuss jau uzgriežas uz pēdējās lielās “trases” no Dņipro uz Zaporižžju, kad ieslēdzas bremzes, autobuss apstājas un vairs nekust. Tā kā Valkas novadā šis autobuss nekad nav ticis ekspluatēts tādos milzu attālumos un šodien turklāt ir maksimāli piebāzts ar kravu, neizbēgami izlien kādas tehniskās problēmas. Konkrēti tagad ir notrūcis saspiestā gaisa vads, kurš atlaiž bremzes un ļauj autobusam braukt. Ja pazustu bremze vienam no riteņiem, liela problēma nebūtu, galā kaut kā aizbrauktu, taču “Neoplan” konstrukcijā ir otrādi: autobuss ir pastāvīgi nobremzēts, un tikai saspiestā gaisa plūsma spēj atlaist bremzes, lai autobuss varētu izkustēties.

Tā kā abi vietējie šoferi patiesībā ir automehāniķis un transportlīdzekļu inženieris ar augstāko izglītību, tad viņiem uzreiz skaidrs, kas jādara, apstājoties stepes vidū: jāpaceļ autobuss uz domkrata (līdz ar visu kravu) un jālien apakšā. Domkrats izrādās par īsu: tas nevar busu pacelt tā, lai zem tā varētu palīst apakšā un remontēt, bet tas taču ir tīrais sīkums: no šosejas malas atvelkam prettanku “ezi”, kādi tagad Ukrainā mētājas jebkurā ceļmalā vai krustojumā, lai vienu no tā dzelzs malām pabāztu vēl zem domkrata. Pāris stundu laikā autobuss kustas atkal.

Humānās palīdzības izdales centrs Zaporižžjā, tāpat kā citās pilsētās, iekārtots vienā no lielveikaliem: tradicionāli tas ir hipermārketu tīkls “METRO”, pie kura tagad jebkurā lielpilsētā ir humānās palīdzības savākšanas punkts, savukārt blakus esošajā “Epicentrā” bēgļi tiek saņemti, pabaroti, sasildīti un apgādāti ar atvesto palīdzību. Kopš Mariupoles sagraušanas pagājis jau pusgads, taču bēgļi arvien turpina ierasties: centušies turēties pilsētā, cik vien iespējams, taču rudens un aukstums tomēr liek to pamest un doties bēgļu gaitās.

Kamēr līkumojam pa pilsētu, tikmēr galapunktā jau uzradies Serhijs Orlovs, Mariupoles mēra Vadima Boičenka vietnieks, kurš noorganizējis izkrāvēju komandu: “Esam vēl, un vēl, un vēlreiz pateicīgi Latvijai par sniegto palīdzību! Un visvairāk šoreiz Valkas cilvēkiem! Mūsu pašvaldības iestādes šobrīd ir izkaisītas pa 15 citām pilsētām Ukrainas brīvajā daļā. Jāpalīdz visiem mariupoliešiem, lai kur viņi nebūtu nonākuši, un Valkas sniegtā palīdzība ir īstajā laikā!” (Pilnu interviju ar S. Orlovu skatieties kādā no nākamajām epizodēm podkāstā “Ziņojums par stāvokli Ukrainā”.)

Kamēr krava tiek izkrauta, vicemērs no savas kabatas izvelk naudu un iedod abiem braucējiem, lai tie varētu palikt viesnīcā: tā kā abi ir pensijas vecumā, liekas hrivnas viņiem neskādēs. Neatkarīgā savukārt palīdz ar naudu autobusa degvielai, jo humānās palīdzības krava ir atdota, savukārt pats autobuss tagad vēl jānogādā citiem saņēmējiem Kropivnickā. Tomēr prieki par sekmīgi atdoto palīdzību un iztukšoto autobusu pārvēršas nākamajā likteņa “jociņā”, kad autobuss atkal apstājas, pie kam šoreiz metrus 150 no viesnīcas.

Atkal autobuss jāuzceļ uz domkrata, atkal jālien apakšā, atkal pāris stundas pilnīgā tumsā (labi, ka šodien nelīst) jāremontē gaisa padeve, lai varētu tikt vismaz līdz viesnīcas stāvlaukumam. Tiek sazvanīta kaut kāda priekšniecība, kas sazinās ar vietējo Zaporižžjas autobusu parku. Otrā rītā ierodas nerunīgu remontnieku brigāde Deniss un Vadims, kas ziedo savu brīvdienu, lai paceltu autobusa aizmuguri uz klučiem, noņemtu riteņus, nomainītu saspiestā gaisa šļaukas līdz ar bremžu spiediena elektroģeneratoriem. Tā kā viņu dienesta “bulku vāģī”, saprotams, tādas specifiskas “Neoplan” detaļas uz grīdas nemētājas, viņi aizbrauc uz vietējām rezerves daļu tirdzniecības vietām.

Kamēr gaidām atgriežamies Denisu un Vadimu, pa visu Zaporižžju atskan skaļš “BA-BLAM!” Pilsētnieki groza galvas: “Priļot!” Ar šo vārdu tagad apzīmē tādu Krievijas raķeti vai Irānas dronu, kas ne vien tiek līdz Ukrainas brīvajai daļai, bet kuru ukraiņi nepaspēj notriekt un kas tāpēc detonē. Abi vietējie autobusa remontnieki drīz ir atpakaļ: “Raķete trāpīja tieši tajā ielā un vietā, kur mēs pirkām detaļas! Mērķēja pa industriālo objektu. Cik saprotams, sašķidrinātā skābekļa ražotne. Ja mēs būtu tur tuvumā palikuši kaut vai dažas minūtes ilgāk...”

Pagaidām tas paliek vienīgais raķetes trāpījums, turklāt bez cietušajiem, jo nedēļas nogalē ražotnē bijis klusums, un arī mūsu remontnieki paspējuši aizbraukt īsi pirms “priļota”. Tomēr ik pa laikam ārpus pilsētas atskan zenītartilērijas šāvieni, notriecot kārtējo Krievijas raķeti vai dronu, bet pretgaisa aizsardzības sirēnas skan vairākas reizes dienā un vismaz vienreiz katru nakti. Frontes līnija no Zaporižžjas atrodas tikai nepilnu 40 kilometru attālumā.