Tā kā Baltijas jūras un Melnās jūras reģionā ir sagaidāma ilgstoša un pastiprināta NATO sabiedroto klātbūtne, neizbēgami palielināsies arī incidentu iespējamība starp NATO un Krievijas bruņotajiem spēkiem, tā Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) jaunākajā pētījumā "NATO un Krievijas attiecības: Latvijas intereses formālo ietvaru un attiecību transformācijas kontekstā" secinājuši eksperti.
Kā norādījuši pētnieki, šī iemesla dēļ par vienu no apspriestākajiem jautājumiem ir kļuvusi nepieciešamība uzlabot izvairīšanos no ierobežotu incidentu pāraugšanas lielāka apmēra incidentos, piemēram, līdz lidaparātu notriekšanai. Ticamākais Krievijas mērķis ar militāro lidmašīnu un kuģu pietuvošanos NATO dalībvalstu robežām, kuģiem un gaisa kuģiem ir vēlme norādīt, ka tā nevēlas citu valstu bruņoto spēku elementu atrašanos tik tuvu savām robežām, secinājuši pētnieki.
Viņi skaidro, ka šādu Krievijas rīcību pamato stratēģiskais mērķis panākt jaunu vienošanos ar NATO vai tās dalībvalstīm, kas paredzētu Krievijas brīdināšanu par NATO lidmašīnu un kuģu tuvošanos tās teritorijai vai pat vienošanos par netuvošanos noteiktā attālumā. Mēģinājumi vienoties ar Krieviju, visticamāk, ierobežotu NATO spēku "pārvietošanās brīvību" starp tās dalībvalstīm.
Pētnieki gan skaidro, ka jau pastāv atsevišķi divpusējie līgumi - 1972.gadā noslēgtais ASV un Padomju Savienības līgums par negadījumiem jūrā, 1989.gadā noslēgtais Padomju Savienības un ASV līgums par bīstamu militāro aktivitāšu novēršanu.
Kā intervijā pētniekiem uzsvēris kāds NATO strādājošs diplomāts, turpmāk incidentu izvairīšanās regulējums visdrīzāk paliks divpusējā līmenī un netiks veidoti jauni daudzpusēji juridiski instrumenti. Lai gan esot saprotamas atsevišķu NATO Dienvideiropas valstu bažas, šo valstu interešu aizstāvībai esot jāvadās no sabiedroto solidaritātes viedokļa un to divpusējām saistībām ar Krieviju.
Ņemot vērā to, ka jebkādas vienošanās, kas varētu tikt slēgtas starp Krieviju un NATO vai arī tās dalībvalstīm, visticamāk, pasliktinās NATO pozīcijas, ir maz ticama jauna divpusēja vai daudzpusēja regulējuma attīstīšana, uzskata pētnieki.
Viņu ieskatā, būtu ieteicams veidot vai paplašināt neformālus saziņas kanālus starp NATO un Krieviju, lai rastu iespējas izvairīties no incidentiem un to eskalācijas. Tāpat būtu nepieciešams veikt lielāku koordināciju NATO dalībvalstu starpā, lai divpusējie juridiskie mehānismi un saziņas kanāli varētu tikt pēc iespējas efektīvāk izmantoti citu dalībvalstu vajadzībām.
Pētnieku ieskatā, maz ticams arī tas, ka varētu tikt radīti jauni bruņojuma kontroles mehānismi vai būtiski pielāgoti jau esošie. Turklāt arī tie varētu būt neizdevīgi NATO dalībvalstīm - visticamāk, Krievija censtos leģitimēt pašreizējo konvencionālo spēku izvietojumu savā teritorijā, kā arī okupētajās Krimas, Dienvidosetijas un Abhāzijas teritorijās, pretim prasot plašāku NATO sabiedroto klātbūtnes ierobežošanu tās "jaunajās dalībvalstīs", kā arī izmaiņas NATO pretraķešu aizsardzības sistēmā.
Tāpēc par iespējamāko varētu būt uzskatāma NATO līdzšinējā pieeja turpināt demonstrēt maksimālu tās darbības caurskatāmību, par vispārēju tās spēku izvietojumu un izmaiņām informējot Krieviju, tostarp īpaši uzsverot īstenoto pasākumu aizsardzības raksturu. Vienlaikus būtu nepieciešams uzstājīgāk aicināt Krieviju darīt to pašu un aicināt publiski skaidrot tās spēku izvietojumu un pamatojumu, norāda eksperti.