Tieši pirms Lieldienām Ukrainas prezidents Petro Porošenko izpildvaras amatos iecēla vairākus parlamentāriešus, kas nozīmē: sarakstā nākamais uz Augstākās radas mandātu izrādījās kādreizējais Latvijas Valsts arhīva darbinieks, tad – direktors un Rīgas pašvaldības deputāts Refats Čubarovs.
Sagadīšanās pēc Krievijas vajātais Krimas tatāru Medžlisa līderis pirmo interviju pēc stāšanās Augstākās radas deputāta amatā sniedza tieši Neatkarīgajai.
– Protams, pirmais jautājums: kā Krimai klājies aizvadītajā ziemā? Vai krimieši var iztikt?
– Situācija Krimā ir vēl sliktāka, nekā pagājušā gada vasarā prognozēja. Gan dramatiski pieaugusi noziedzība, gan ekonomika sabrukusi, gan sankcijas atstājušas savu iespaidu. Visi Krievijas solījumi par investīcijām, naudu un tūristiem izrādījušies melīgi. Tiem, kam algas maksā no [Krievijas] budžeta, tās ir nokritušās divarpus reizes (salīdzinājumā ar vasaru), un arī tās pašas jau sāk aizkavēties par pusotru – diviem mēnešiem.
– Algas nokritušās tamdēļ, ka sabruka rubļa kurss?
– Ne tikai tāpēc. Kad Krimu okupēja, sākumā visiem budžetniekiem algas reizināja ar koeficientu 2,5, lai iegūtu saņēmēju simpātijas. Tagad šo koeficientu noņēmuši nost gan algām, gan pensijām. Tie, kas pagājušajā gadā saņēma ap 18 tūkstošiem rubļu, tagad saņem no sešiem līdz septiņiem tūkstošiem rubļu mēnesī. Tā kā lauku skolotāji kaut kur Krasnodaras apgabalā. Tik tikko 100 dolāri pēc pašreizējā kursa. Ņemot vērā, ka dzīves dārdzība pieaugusi dubultā, salīdzinot ar pirmsaneksijas laiku, katrs pats var spriest, kā tagad ar iztikšanu… Turklāt Ukrainā tagad radies jautājums – vai mēs vispār pareizi darām, ļaujot ievest pārtikas produktus pāri Perekopam no Hersonas apgabala Krimā. Protams, Krimā dzīvojošie ir mūsu tautieši, un mēs visi darbojamies viņu labā, turklāt viņi likuma priekšā joprojām ir Ukrainas pilsoņi, bet problēma ir tāda, ka šīs pārtikas kravas ved un iztirgo firmas, kas maksā nodokļus un kukuļus okupācijas režīmam. Ir viedoklis, ka pārtikas kravu vešana no kontinentālās Ukrainas jāpārtrauc, jo ieguvēji no piegādēm beigās izrādās nevis mūsu līdzpilsoņi, bet gan okupanti, kas uzskrūvē cenas un paņem peļņu.
– Vai ir jaunākā statistika par bēgļiem no Krimas?
– Tikko nāku no Augstākās radas komitejas, kas nodarbojas ar bēgļu jautājumiem. Visā Ukrainā iekšēji pārvietoto personu skaits pārsniedzis miljonu, bet tikai apmēram 20 tūkstoši bēgļu nāk no Krimas. Tas tāpēc, ka Krimas tatāri ir apņēmušies ar zobiem un nagiem turēties pie savas zemes. Mūs 1944. gadā visus reizē deportēja uz Sibīriju un Vidusāziju, un tikai demokrātiskās Ukrainas laikā pēc 1991. gada mūsu tauta varēja beidzot repatriēties. Izsūtītajiem latviešiem, kuri izdzīvoja un tika mājās drīz pēc Staļina nāves un gulaga likvidācijas, tādā ziņā pat vairāk paveicās. Ja tagad Krievija mūs vēlreiz grib izsūtīt no mūsu dzimtenes, tikai šoreiz ar ekonomiskiem un politiskiem paņēmieniem, mūsu tautas vairākumam ir apņēmība palikt Krimā, lai ko tas maksātu. Izbraukuši tie, kas citādi nevar izturēt okupācijas varas spiedienu, vai arī tādi, kam nav citas izejas, kā meklēt jaunu darbu ārpus Krimas, lai uzturētu ģimeni. Mēs visi esam pārliecināti, ka tas ir tikai uz laiku.
– Tomēr jūs pašu jau gadu ir izolējuši no mājām Krimā.
– Jā, man un Mustafam Džemiļevam (otrs Krimas tatāru deputāts Augstākajā radā, prezidenta personīgais pārstāvis mazākumtautību lietās) joprojām ir spēkā piecu gadu aizliegums iebraukt Krimā. Jau gadu neesmu varējis satikt savu 80 gadus veco māti. Bet mūsu tautas vairākumam ir jāpiedzīvo daudz briesmīgākas lietas. Kopš šā gada sākuma ar jaunu sparu atsākušās dažādas represijas pret tatāriem: kratīšanas, krimināllietas, pratināšanas un aizturēšanas. Gluži kā Staļina laikā – jebkurā brīdī naktī var pieklauvēt pie dzīvokļa durvīm un mesties iekšā. Tagad ierosinājuši krimināllietu pret manu vietnieku mūsu sabiedriskās organizācijas – Medžlisa – vadībā, apgalvojot, ka viņš pagājušā gada februārī it kā esot rīkojis masu nekārtības Simferopolē pie Krimas radas ēkas.
– Pag, bet tā slavenā masu sadursme starp Antimaidana prokremliskajiem separātistiem (kuri, starp citu, tur ārdījās pirmie) un Ukrainas nacionālistiem, kas lūkoja viņus apturēt, notika vēl vienotās Ukrainas laikā! Ilgi pirms tā referenduma izstrādājuma 16. martā!
– Tur jau tā lieta! Tas nozīmē, ka Kremlis vēlmē ieriebt saviem principiālajiem pretiniekiem neskatās vairs ne uz ko – rosina lietas pēc Krievijas Federācijas kriminālkodeksa par laikposmu, kad šis kodekss nekādi nevarēja būt spēkā. Ko tas nozīmē Latvijai? To, ka Krievija jebkurā brīdī var izvilkt kādus Maskavā, sacīsim, kaut kur Lubjankas dzīlēs saglabājušos materiālus pret tiem, kas Rīgā piedalījās trešajā Atmodā, bija uz barikādēm pirms 25 gadiem, un rosināt izdomātas lietas pret sev netīkamiem Latvijas pilsoņiem, turklāt pēc šolaiku Krievijas likumiem. [Čubarovs atsaucas uz faktu, ka viņš savulaik piedalījies mūsu Atmodā kā Latvijas Tautas frontes aktīvists un LTF frakcijas deputāts Rīgas domē.] Jo kas gan Kremlim varētu to aizliegt, ja tagad tas rosina lietas pret tatāriem par Ukrainas Krimā notikušām patriotisma aktivitātēm?
– Ko Krimai dod jūsu iekļūšana Augstākajā radā?
– Normālos apstākļos Krimas Autonomo Republiku pārstāvēja 10 deputāti no mažoritārajiem apgabaliem, vēl divi – Sevastopoli, pilsētu ar speciālo nozīmi. Vēl krimieši varēja iekļūt Augstākajā radā caur partiju sarakstiem (tādā pašā veidā, kā tiek ievēlēti deputāti Latvijas Saeimā). Tagad, kad vēlēšanas Krimā nav iespējamas, viņu vietas palikušas vakantas. Līdz šim Krimas cilvēkus parlamentā pārstāvēja viens Mustafa Džemiļevs, tagad vismaz mēs būsim divi. Tas ļoti palīdzēs Krimas cilvēku interesēm, jo militāra konflikta laikā ir svarīgi, lai okupēto apgabalu intereses katru dienu tiktu aizstāvētas visaugstākajā līmenī. Tas, ka Krimai ir pašai savi deputāti Augstākajā radā, pat neraugoties uz aneksiju, dod svaru diplomātiskajās starpvalstu sarunās, bet pašā Krimā rada uzmundrinājumu visiem Ukrainas pilsoņiem.
Imanta Liepiņa grāmata «UKRAINA. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija: aculiecinieka stāsts» iznākusi izdevniecībā «Jumava»: http://ej.uz/Ukrainasnotikumi