Starptautiskie miera spēki Ukrainā – maz ticams scenārijs
Jūtot, ka Minskā noslēgtās vienošanās savā labā izmanto Austrumukrainas separātisti un Krievija, kas tos atbalsta, Ukrainas prezidents Petro Porošenko ķēries, šķiet, pie pēdējā salmiņa, mudinot uz Ukrainu nosūtīt starptautiskos miera spēkus, kas ne tikai nošķirtu karojošās puses, bet arī kontrolētu Ukrainas un Krievijas robežu
Gan separātisti, gan Krievija šo ierosinājumu jau noraidījuši, arī Eiropas Savienības valstis bez jebkāda entuziasma uztver ideju par savu karavīru sūtīšanu uz konflikta zonu.
The Washington Post raksta, ka P. Porošenko pozīcijas krietni iedragājusi Ukrainas valdības spēku sagrāve Debaļcevē un Ukrainā aizvien skaļāk dzirdams viedoklis, ka sarunas ir bezjēdzīgas un nepieciešams izsludināt karastāvokli, lai visus spēkus mobilizētu zaudēto teritoriju atgūšanai. Baumo, ka tā dēvētā kara partija ar premjeru Arseniju Jaceņuku un Labējo sektoru priekšgalā tikai gaida piemērotu brīdi, lai atstādinātu P. Porošenko, taču pirms tam nepieciešams, lai lēmumu par militārās palīdzības sniegšanu Ukrainai pieņemtu ASV.
P. Porošenko pozīcijas nestiprina arī reakcija uz notikušo no Vācijas kancleres Angelas Merkeles un Francijas prezidenta Fransuā Olanda puses. Šīs amatpersonas izliekas neredzam to, ka Debaļceves ieņemšana un lielīšanās, ka tur nogalināti vairāk nekā 3500 Ukrainas karavīru, ir acīm redzams Minskas vienošanās pārkāpums – tā vietā vakardienas telefonsarunās Normandijas četrinieks atkal pļāpājis par Minskas vienošanos realizēšanas perspektīvām. Ar miera nesēju apziņu pārņemtie A. Merkele un F. Olands kategoriski nevēlas redzēt, ka viņu misija ir izgāzusies. Gluži tāpat kā 2008. gada augustā izgāzās Francijas līdera Nikolā Sarkozī plāns noregulēt konfliktu Dienvidosetijā un Abhāzijā – sākumā N. Sarkozī nodeva Gruzijas intereses, piekāpjoties Krievijai visos jautājumos, kuros varēja, bet pēc tam nespēja panākt, ka Maskava izpilda kaut to mazumiņu saistību, kuras bija uzņēmusies.
Spriežot pēc visa, P. Porošenko pašlaik jūtas iedzīts stūrī, un viņa rīcība ir samērā haotiska un nekonsekventa. Vēl pirms 12. februāra sarunām Minskā Ukrainas prezidents trāpīgi norādīja, ka būs nepieciešami vairāki mēneši, iespējams, pat pusgads, lai ANO Drošības padomē saskaņotu miera spēku izveidošanu un sāktu tos izvietot – tik daudz laika gaidīt Ukrainai nav, jo konflikts jārisina nekavējoties. Taču nu P. Porošenko ar pāris stundu intervālu izteicis idejas, ka uz Ukrainu varētu aicināt gan ANO miera spēkus, gan ES valstu policijas misiju – kā Kosovā. Briseles amatpersonas vakar teikušas, ka gaida no Ukrainas prezidenta konkrētākus ierosinājumus, kamēr Maskava un separātisti ideju kategoriski noraidījuši – vienīgais tiem pieņemamais scenārijs būtu, ja šajos miera spēkos dominētu Krievijas vai vismaz Eirāzijas savienības valstu karavīri, taču tas, savukārt, neatbilst Ukrainas interesēm. Jāatgādina, ka ANO Drošības padomē Krievijai ir iespēja uzlikt veto jebkuram lēmumam, kas, protams, notiks, ja plānotais miera spēku sastāvs nebūs Maskavai izdevīgs. Savukārt Eiropa, kas jau ne reizi vien apliecinājusi, ka negrasās riskēt Ukrainas dēļ, nekādus patstāvīgus lēmumus pieņemt negrasās un cer, ka doma par miera spēku sūtīšanu izplēnēs ANO birokrātijā.