2024. gada 31. decembrī beigsies piecgades līgums starp Krievijas “Gazprom” un Ukrainas “Naftogaz” par gāzes transportēšanu caur Ukrainu. Pagājušā gada vasaras beigās Ukrainas valsts prezidents Volodimirs Zelenskis paziņoja, ka Ukraina neturpinās Krievijas gāzes tranzītu caur savu teritoriju. Maskava neslēpj interesi par tranzīta turpināšanu, taču Kijiva plāno atteikties no ne tikai gāzes, bet arī naftas transportēšanas no Krievijas un aicina ES nepirkt Krievijas energoresursus, par kuru līdzekļiem Vladimirs Putins turpina finansēt karu pret Ukrainu. Kādu vietu ieņems Ukraina globālajā gāzes un naftas tranzītā, “Radio Brīvība” studijā savus viedokļus pauda žurnālists Vitālijs Portņikovs, bijusī Ukrainas ārlietu ministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Lana Zerkala un naftas un gāzes nozares analītiķis, austrumvalstu pētnieks Mihails Krutihins.
Pašlaik caur Ukrainu no Krievijas tiek transportēti aptuveni 15 miljardi kubikmetru gāzes un 14 miljoni tonnu naftas gadā, kas Krievijas valsts budžetam sniedz līdz 12 miljardiem dolāru.
Eksperti neparedz katastrofālu scenāriju patērētājiem apkures sezonā pēc tranzīta apturēšanas. Šādā gadījumā Ukrainas nacionālā gāzes transporta sistēma varētu pāriet uz reverso režīmu un sūknēt gāzi no Rietumu pazemes krātuvēm uz Ukrainas austrumu reģioniem. Vienīgā problēma pēc tranzīta pārtraukšanas varētu būt Krievijas raķešu uzbrukumi gāzes transporta infrastruktūrai. Līdz šim Krievija nav uzbrukusi cauruļvadiem un kompresoru stacijām, kas piedalās gāzes tranzītā, taču ir apšaudījusi gāzes krātuves, kuras īrē arī ES valstu naftas un gāzes kompānijas.
Turpinoties karam, Kijivā tiek apspriesta iespēja, ka Ukraina varētu kļūt par lielāko gāzes centru Eiropā, kas ik gadu varētu ienest valsts kasē līdz 6-12 miljardiem dolāru. Acīmredzot Krievijas uzbrukumi Ukrainas gāzes krātuvēm valsts rietumos ir mēģinājums mazināt šo objektu pievilcību Eiropas uzņēmumiem.
Kā “Radio Brīvība” skaidro V. Portņikovs, “no vienas puses, notiek karš, bet no otras - gandrīz trīs gadu kara laikā Ukrainas gāzes transporta sistēma turpināja nodrošināt Krievijas gāzes tranzītu. Tas ir bezprecedenta notikums vēsturē! Faktiski Ukraina palīdz finansēt Krievijas militāro budžetu, kas ir absolūts absurds!”
Būtisks ir jautājums, kad tranzīta līgums beigsies un netiks pagarināts, kam būs sliktāk - "Gazprom" vai Eiropai?
M. Krutihins norāda, ka, “pateicoties gāzes tirdzniecībai Eiropā, kurai nepieciešams tranzīts caur Ukrainu, "Gazprom" nopelna ap sešiem miljardiem dolāru. Vēl mazliet mazāk par šādu summu Krievija nopelna, pārdodot naftu, kas plūst pa "Družba" naftas vada dienvidu atzaru caur Ukrainu uz Čehiju, Slovākiju un Ungāriju. Nav skaidrs, kādēļ Ukrainas varas iestādes līdz šim nav izmantojušas iespēju izmantot kara apstākļus kā force majeure un pārtraukušas abus tranzītus. Faktiski Ukraina palīdz finansēt Krievijas militāro budžetu, un tas patiesi ir absurds. Ukraina no tā saņem ļoti maz, tādēļ zaudējumi no tranzīta pārtraukšanas ir nelieli, taču tas ievērojami samazinātu Krievijas militāro budžetu”.
V. Portņikovs atgādināja, ka jau 30 gadus viņš ir centies skaidrot, ka Krievijas gāzes un naftas tranzīts un tā saucamā lētā gāze Ukrainai ir tiešs ceļš uz postu, kas noved pie valstiskuma zaudēšanas un pie katastrofām, kuras šobrīd piedzīvo Ukraina. “Taču izrādās, ka pat liels karš nav bijis pietiekams, lai to saprastu,” secina žurnālsts.
L. Zerkala pauda, ka gāze vienmēr ir izmantota kā korupcijas instruments. “Krievi to ļoti prasmīgi prot izmantot ne tikai Ukrainā, bet arī Eiropas Savienībā. 2022. gadā vienīgās lielās bažas ES bija tās, ka mēs, Ukraina, varētu pārtraukt gāzes un naftas tranzītu. Lai gan mēs 2022. gadā vērsāmies pie Eiropas Komisijas, lai noņemtu ierobežojumus Krievijas naftas piegādēm uz Ungāriju un Slovākiju un to tālākai pārdošanai kā naftas produktiem trešajām valstīm, tostarp Ukrainai.”
Arī V. Portņikovs uzsvēra, ka Rietumi nepārtraukti uzstājuši uz šī tranzīta saglabāšanu, piešķirot pārejas periodu tām valstīm, kas iegādājās Krievijas energoresursus. “Tomēr ne Budapešta, ne Bratislava, ne Vīne šo pārejas periodu neizmantoja un līdz pat šai dienai turpina iegādāties Krievijas energoresursus. Austrija šobrīd atrodas savdabīgā situācijā, jo pēc arbitrāžas "Gazprom" ir nolēmis vairs nepiegādāt tai gāzi,” atgādināja žurnālists. Viņaprāt, “fakts, ka Ukraina, no vienas puses, varētu pārtraukt tranzītu, bet no otras - ir saistīta ar pienākumiem pret sabiedrotajiem, kuri tai sniedz ekonomisku atbalstu kara laikā, arī liek uzdot jautājumus par morāli, tikai šoreiz ārpus Kijevas robežām”.
M. Krutihins aicināja pievērst uzmanību tam, kuri tad ir šie sabiedrotie: “Austrijā Krievijas lobijs apgalvo, ka ir nepieciešams atbalstīt Putinu, jo viņš piegādā Austrijai lētu gāzi. Ja Ukraina pēkšņi pārtrauks tranzītu, tad šis lobijs zaudēs galveno argumentu un līdz ar to arī savu ietekmi. Tas pats attiecas uz Ungāriju, kas saņem Krievijas naftu caur Ukrainu. Ja Ukraina pārtrauks tranzītu, Krievija zaudēs ieņēmumus budžetā, un vājināsies šis lobijs Čehijā, Ungārijā, Austrijā un Slovākijā. Šeit ir tiešs Ukrainas ieguvums, jo tā cīnās aizsardzības karā. Līdz 2027. gadam Eiropai vajadzētu atteikties no Krievijas energoresursu iegādes, taču šīs valstis praktiski neko nav paveikušas. Tikai šī gada sākumā Austrija izveidoja komisiju, kas sāka izskatīt alternatīvas gāzes avotus gadījumam, ja Krievijas piegādes pārtrūktu. Tika konstatēts, ka alternatīvie avoti varētu nodrošināt divreiz lielāku piegāžu apjomu. Tādējādi Austrija var atteikties no Krievijas gāzes. Pašlaik Slovākija ir noslēgusi izmēģinājuma līgumu ar Azerbaidžānu par nelielas gāzes partijas piegādi decembrī. Es gan skatos skeptiski uz gāzes piegāžu iespējām no Azerbaidžānas. Slovākijai tas ir ļoti garš maršruts - gāze nāk no Azerbaidžānas caur Gruziju, Turciju, Grieķiju, Albāniju un Itāliju. Slovāki aprēķinājuši, ka tas viņiem izmaksās aptuveni 140 miljonus dolāru gadā. Slovākijai ir arī citas iespējas - saņemt gāzi no Eiropas piegādātājiem vai tirgotājiem gāzes biržās.”
V. Portņikovs vaicā, vai "Gazprom" ir visas Krievijas garantija un vai Putins ir gatavs upurēt "Gazprom", lai cīnītos ar Rietumiem?
M. Krutihins atzīst, ka tas tiešām ir paradokss: “Jau 2021. gadā Putins aizrāvās ar šo ideju: iesaldēsim Eiropu, pārtraucot tai gāzes piegādes. Kopš 2021. gada aprīļa "Gazprom" sāka ierobežot piegādes, vispirms pārtraucot piepildīt pazemes krātuves, kas lielākoties atradās Vācijā un Austrijā, un pēc tam pakāpeniski apturot vienu cauruļvadu pēc otra. Tika pārtraukta piegāde Somijai, tad sākās problēmas ar Poliju, jo strīdējās ar Polijas operatoru, un Krievija paziņoja par tranzīta pārtraukšanu. Tad pakāpeniski samazināja tranzītu caur Ukrainu un dažādu smieklīgu ieganstu dēļ sāka ierobežot, līdz galu galā pilnībā pārtrauca gāzes piegādes Vācijai ar "Nord Stream".
Mēģinot “iesaldēt” Eiropu un piespiest to uz ceļiem, Krievija ir atņēmusi savai ekonomikai milzīgus ienākumus. "Gazprom" pagājušajā gadā samazināja gāzes ieguvi par 156 miljardiem kubikmetru gadā. "Gazprom" ir bankrotējis - tā parādi jau sen pārsniedz uzņēmuma tirgus vērtību. Tas nav tāpēc, ka uzņēmums nespētu piegādāt gāzi Eiropai: nav ieviesti ne boikoti, ne embargo, ne sankcijas pret "Gazprom". Tie visi ir paša Krievijas prezidenta absurdi lēmumi, kas nodarījuši nopietnu kaitējumu gan Krievijas budžetam, gan pašam "Gazprom".
V. Portņikovs atgādināja, ka Krievija vairs nevar šantažēt Eiropu, samazinot gāzes piegādes, bet var šantažēt Ukrainu, jo tā bez Krievijas gāzes neizdzīvos, bet tagad Ukraina ir pierādījusi, ka pati spēj sevi apgādāt ar gāzi.
M. Krutihins aicināja paraudzīties uz šobrīd notiekošo, proti, “gāzes mēraparātu stacijai "Sudža", caur kuru tiek piegādāta Krievijas gāze Ukrainas virzienā, ir nodarīts tāds postījums, ka "Sudža" joprojām ir Ukrainas armijas kontrolē, un "Gazprom" tur nevar piekļūt. Turklāt visai aparatūrai šajā stacijā nav strāvas padeves, un "Gazprom" nezina, cik daudz gāzes plūst Ukrainas virzienā, un arī Ukraina to nezina. "Gazprom" lūdza pārvietot mērījumu punktu apmēram 300 kilometrus uz austrumiem, taču Ukraina atteicās par to vienoties. "Gazprom" pats redz, ka karš var tik ļoti sabojāt infrastruktūru, ka vispār zudīs jebkāda kontrole un beigu beigās gāzes tranzīts varētu kļūt pilnīgi neiespējams. Ir palikusi tikai viena stacija, vienīgais izejas punkts uz Ukrainas teritoriju, kas arī drīz var tikt iznīcināts, un tad vairs nevarēs būt ne runas par pārrunām par Azerbaidžānas gāzi. Ir noteikts likums par gāzes eksportu, un "Gazprom" ir vienīgais monopolists, kas eksportē gāzi. Tas neplāno pārvadīt nekādu Azerbaidžānas, Turkmenistānas vai citu valstu gāzi ārpus Krievijas robežām.”
V. Portņikovs vaicā sarunas biedriem, ko šādā situācijā darīt Ukrainas enerģētikas sistēmai, ja, no vienas puses, vairs nav enerģētiskās atkarības, bet, no otras puses, Krievija ir gatava iznīcināt Ukrainas enerģētikas sistēmu, un tai vairs nav nekā, kas to atturētu?
L. Zerkala uzskata, ka runas par atturēšanu ir tikai drošības jautājums par to, cik droša var būt Ukrainas enerģētikas sistēma un kā šo drošību nodrošināt. “Nav nejaušība, ka jau vairākus gadus tiek runāts par nepieciešamību decentralizēt elektroenerģijas ražošanu. Mēs jau tagad varam iztikt bez Krievijas gāzes un cerēt uz iespēju importēt no Eiropas Savienības. Atlicis spert pēdējo soli un pilnībā noslēgt šo krānu. Nedomāju, ka enerģētiskā atkarība atgriezīsies. Pirmkārt, attiecībā uz elektroenerģiju mēs esam kļuvuši par Eiropas energosistēmas daļu, tāpēc pat avārijas gadījumā vairs nevaram būt atkarīgi no Krievijas. Mēs esam kļuvuši neatkarīgi arī no gāzes piegādēm. Eiropas tirgus kara laikā ir ļoti mainījies, un tagad tas darbojas pēc citiem principiem.”
Atbildot uz jautājumu, kā tuvākajā nākotnē izvērtīsies Krievijas enerģētiskās attiecības ar Ukrainu un Eiropu, M. Krutihins teica: “Redzu ļoti ilgu periodu, kad eiropieši nevēlēsies pirkt Krievijas gāzi. Mums ir noteikts termiņš - 2027. gads: viss, mēs vairs nepērkam gāzi no Krievijas, un arī naftu vairs neplānojam iepirkt. Jā, būs pārkāpumi, dažādi viltīgi risinājumi un izņēmumi. Bet pat tad, ja karš pēkšņi beigtos, sankcijas turpināsies vēl ļoti ilgi. Runājot par Ukrainas enerģētikas nākotni, esmu diezgan optimistisks. Pirmkārt, Ukrainai ir savi gāzes krājumi, kas nav pilnībā izmantoti, manuprāt, tā ir Ukrainas varas iestāžu vaina. Es vairākkārt esmu runājis ar rietumvalstu uzņēmumu pārstāvjiem, kuri bija gatavi uzsākt kopprojektus un patstāvīgus projektus Ukrainas gāzes laukos, lai palielinātu ražošanu. Sarunas bija par to, ka, piecos gados Ukraina varētu pilnībā apmierināt savas vajadzības pēc gāzes, pat pie pirmskara patēriņa līmeņa, un, iespējams, pat kļūt par gāzes eksportētāju Eiropā. Turklāt es domāju, ka Ukrainai ir visas iespējas kļūt par integrētu Eiropas enerģētikas sistēmas daļu. Ukrainas pazemes gāzes krātuves, kas galvenokārt atrodas rietumos, var izmantot eiropieši, izveidojot tā saukto gāzes koridoru “Ziemeļi-Dienvidi” vai kā daļu no vienotas ES gāzes sistēmas.”
