Šodien ZZS valde gatavojas izvirzīt savu Latvijas Bankas (LB) prezidenta amata pretendentu – valsts finanšu institūcijas “Altum” valdes priekšsēdētāju Reini Bērziņu. Latvijas Bankas likums nosaka: “Latvijas Bankas prezidentu pēc vismaz 10 Saeimas deputātu ierosinājuma ievēlē amatā Saeima.” Tas nozīmē, ka tikai politiķi, Saeimas deputāti var izvirzīt kandidātus uz šo augsto amatu.
Līdz šim politiķu aktivitāte LB prezidenta kandidātu izvirzīšanā bija nepieklājīgi zema. Jau pēc nepilna mēneša - 21. decembrī - izbeidzas amata termiņš pašreizējam LB prezidentam Mārtiņam Kazākam. Pagaidām nav nekādas skaidrības, vai viņam tiks dota iespēja darbu turpināt. Pats Kazāks ir norādījis, ka vēlas darbu turpināt. Šim jautājumam veltītajā LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” viņš izrādīja nepārprotamu gatavību par šo iespēju cīnīties.
Lai arī LB ne tikai skaitās, bet lielā mērā arī ir neatkarīga institūcija, tās prezidentu un padomi ievēlē Saeima. Tas nozīmē, ka bez politiskā atbalsta šo amatu iegūt nevar. Tiesa, ja LB prezidentam sabiedrībā ir lielāka autoritāte nekā pašiem Saeimas deputātiem, tad situācija ir cita. Tad neviens deputāts pret LB prezidentu nostāties neuzdrošinās.
Tāda ilgus gadus bija situācija ar izcilo sabiedrisko attiecību speciālistu Ilmāru Rimšēviču, kurš prata sevi tā nostādīt, ka neviens politiķis neuzdrošinājās viņam pat iepīkstēties pretī. Rimšēviču ievēlēja LB prezidenta amatā četras reizes un būtu ievēlējuši vēl, ja vien viņš pats nebūtu pavisam zaudējis mēra izjūtu.
Kazākam šādas autoritātes vēl nav. Viņš ir parasts finansists, nevis PR ģēnijs. Tāpēc viņam jācenšas vaiga sviedros pierādīt sabiedrībai, ka nav velti biezo ikru maizi ēdis. Taču pat tas var izrādīties nepietiekami, jo viņu jau nevēlē sabiedrība, bet gan Saeimas deputāti. Pat vēl vairāk. Par to, kurš šajā krēslā sēdēs, lemj šaurais koalīcijas līderu loks.
Tas, ka LB prezidenta vēlēšanu procesa publiskā daļa ir maksimāli novilcināta, liecina, ka politiķi cenšas šo procesu padarīt maksimāli necaurskatāmu. Tā nav laba zīme Kazākam. Tas liecina, ka ir nopietna interese LB prezidenta krēslā redzēt kādu citu cilvēku. Visvieglāk tas panākams, klusi vienojoties un tikpat klusi, bez liekas ažiotāžas ieceļot šajā amatā šo cilvēku. Ja gribam būt formāli precīzi - ievēlot.
LB prezidenta ievēlēšanai pietiek ar vienkāršu Saeimas deputātu balsu vairākumu. Tas nozīmē, ka pietiek ar trīs koalīcijas partiju balsīm. Ja ZZS izvirza Bērziņu, tad ir skaidrs, ka vienprātīga koalīcijas atbalsta vienam LB prezidenta amata kandidātam nav. “Progresīvie” jau minētajā LTV raidījumā izteica neformālu (jo viņiem Saeimā nav šo izvirzīšanai nepieciešamo 10 deputātu) atbalstu Kazākam, savukārt baumas par atsevišķu “Vienotības” politiķu vēlmi ieņemt šo prestižo un labi atalgoto amatu nerimst.
Teorētiski tas varētu nozīmēt, ka pieaug opozīcijas loma šajā procesā, bet tas tā ir tikai teorētiski. Praksē opozīcijai ir nozīmīga loma vienīgi tad, ja situācija koalīcijā ir nestabila. Tā, kā tas bija pērn, pirms Valsts prezidenta vēlēšanām. Toreiz koalīcijā jau bija izveidojušās pamatīgas plaisas. Šīs plaisas “Vienotība” ne tikai necentās aizmūrēt, bet gan tieši otrādi - uz šīs nestabilitātes pamata paguva gan savu prezidentu iedabūt Rīgas pilī, gan jaunu koalīciju izveidot. Tiesa, šīs operācijas rezultātā premjers Krišjānis Kariņš tika no politiskās skatuves noslaucīts, lai gan kopumā tās organizētāji palika ieguvēji.
Tagad nekas tāds nav pat tuvumā. Ja vēl pirms dažiem mēnešiem pēc Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča un premjerministres Evikas Siliņas 5. septembra preses konferencē satiksmes ministram Kasparam Briškenam parādītās dzeltenās kartītes šķita, ka valdības laiva ir sākusi šūpoties, tad tagad redzam, ka koalīcijā atjaunojusies saticība.
“Progresīvo” Saeimas līdera Andra Šuvajeva brīdinājums - mēs neļausim sev pāri darīt - ir sadzirdēts. “Progresīvie” ir nomierināti, apsolot: ja arī notiks kādas izmaiņas valdībā, tad jūs nebūsiet vienīgie, kas cietīs. Visi cietīs solidāri, kā tas tika iedzīvināts Kariņa valdības laikā (Marijas Golubevas un Jāņa Vitenberga simetriskā atlaišana).
Nevar nepamanīt, ka koalīcijas stabilitātes atjaunošanai palīdzēja arī “Apvienotā saraksta” politiskais neprofesionālisms. Proti, nespēja aizmirst (kaut vai izlikties, ka ir aizmirsuši) agrākos aizvainojumus un apzināties savas agrāk pieļautās kļūdas. Citiem vārdiem, nespēja pareizi novērtēt savu pozīciju politiskajā šaha spēlē. Šo savu pozīciju AS jau kopš sava politiskā uznāciena brīža stipri pārvērtē.
Katrs, kurš internetā spēlējis šahu (īpaši tagad, kad šaha platformas dod iespēju pēc spēles analizēt partiju un dators pēc katra gājiena momentā sniedz pozīcijas vērtējumu), zina, ka spēles laikā pozīcija gandrīz vienmēr pašam šķiet labāka, nekā to novērtē bezkaislīgā šaha programma. Politikā ir tieši tas pats. Politiķiem šķiet, ka viņi ir gudrāki, viltīgāki, tālredzīgāki par citiem. Politiķiem šķiet, ka viņi vada un kontrolē procesus. Bet 90% gadījumu tā ir ilūzija. Pārvērtējot savu pozīciju pirms pusotra gada, AS zaudēja vietu valdībā, un, pārvērtējot to tagad, AS neatguva vietu tā arī nepaplašinātajā koalīcijā.
Kāpēc tik plaši par valdības stabilitāti, ja runājam par LB prezidenta amatu? Tāpēc, ka par šo amatu lems tieši viņi - Latvijas ietekmīgākie politiķi. Ja koalīcija ir stabila, tad ir viena situācija, bet, ja koalīcija šūpojas un dažādu līmeņu politiskās hiēnas jau ostās pēc gaidāmā kumosa, tad pavisam cita.
Šobrīd situācija koalīcijā ir salīdzinoši stabila. Tas ļauj partijām pozicionēties un veikt atsevišķus stratēģiskos (ilgtermiņa), ne taktiskos (īstermiņa) gājienus. Tas ir, uzlabot savu kopējo pozīciju laukumā, nevis iegūt kaut ko taustāmu rīt uz pusdienas laiku.
ZZS steidz izvirzīt savu kandidātu LB prezidenta amatam, pirms “Vienotība” izvirza savu, lai nenonāktu defensīvās “otrās rokas” pozīcijās. Ja tagad “Vienotība” izvirzīs savu kandidātu no politiskās vadības vidus, tad šo kandidātu gaida grūts uzdevums. Viņam būs jāpierāda savs profesionālais pārākums pār pieredzējušajiem finansistiem - ilggadējo “Altum” vadītāju un pašreizējo LB prezidentu. Nav teikts, ka viņam tas izdosies.
Tiesa, kā jau atzīmēts, nevienam no kandidātiem nav jāgūst sabiedrības atzinība. Balsos Saeima, vai, vēl precīzāk, spriedīs, lems un vienosies koalīcijas padome. Līdz ar to kandidātu profesionālisms it kā aizbīdās otrajā plānā. Priekšplānā izvirzās politiskās intereses.
Arī no šī aspekta Bērziņa izvirzīšana ir savdabīgs signāls “Vienotībai”. Tas savā ziņā līdzinās Šuvajeva signālam situācijā, kad virs Briškena galvas draudēja pārtrūkt Damokla zobenu turošais zirga astrs. Jūs - “Vienotība” - jau tā esat gandrīz visus augstākos amatus sagrābušies (prezidents, premjerministrs, ārlietu ministrs, eirokomisārs), tā ka pietiek. Pat neceriet. Citiem arī kaut kas pienākas.
Skaidrs, ka “Vienotības” politiskajam kandidātam bez pārējo koalīcijas partiju atbalsta nav izredžu. Pagājušā gada 10. maija vienošanās Ārlietu ministrijā atkārtošana šodienas situācijā vairs nav iespējama. Lai “Vienotības” kandidāts izietu cauri, “Vienotībai” pretī jādod kaut kādi neiedomājami labumi. Vai tādi vispār “Vienotības” rīcībā ir? Viņi varētu atdot, teiksim, finanšu ministra krēslu, bet vai ar to pietiktu? Tāpat pārskatāmā nākotnē gaidāmas ministru rotācijas, par ko būs atsevišķi jāvienojas.
“Vienotība” par LB prezidenta jautājumu lems trešdien. Jau vairākas nedēļas nerimst baumas par gaidāmo “politisko tirgu” šajā jautājumā. Kā tādās reizēs mēdz būt, visi visu zina, bet patiesībā neviens neko līdz galam nezina. Tajā skaitā paši procesa dalībnieki, jo, kā jau minēju, viņi paši katrs atsevišķi domā, ka ir par visiem pārējiem gudrāki un viltīgāki. Problēma tikai tā, ka viņi - tie visgudrākie - nav viens, bet daudzi.
Šodien pateikt, kā beigsies šī spēle par LB prezidenta krēslu, nevar. Šis krēsls ir iekārojams, un sevi tajā jau redz ne viens vien. Taču viena lieta ir sapņot par sevi šajā krēslā, bet pavisam cita pakļaut visu varas konstrukciju nevajadzīgiem riskiem. Simtiem cilvēku ērti sēž savās vietiņās, bet, ja visa šī varas māja sāk šūpoties, tad varbūt labāk nevajag.
Ja man totalizatorā uz kādu būtu obligāti jāliek, tad es liktu uz to, ka koalīcijā visi beigās vienosies par Kazāku. Kā apolitisku, līdz ar to varas stabilitāti vismazāk apdraudošo kandidātu.
