Bernes mākslas muzejs ir gatavs pieņemt nenovērtējamo mākslas darbu kolekciju, ko tam novēlējis maijā mirušais vācu kolekcionārs Korneliuss Gurlits. Tajā pašā laikā turpināsies izmeklēšana, lai noskaidrotu, cik liels skaits no aptuveni 1500 kolekcijā esošajiem mākslas darbiem nacistiskās Vācijas laikos nelikumīgi atsavināti to īpašniekiem – tie tiks atdoti īpašnieku mantiniekiem.
Taču laikā uzskatīt, ka kolekcijas liktenis jau ir izlemts, ir pāragri. Pagājušās nedēļas nogalē K. Gurlita māsīca Minhenes tiesā iesniegusi prasību atzīt viņa testamentu par spēkā neesošu. Tiesa pagaidām nekomentē, cik ilgs laiks tai būs nepieciešams šīs prasības izskatīšanai, taču, kā norāda vācu radiostacijas Deutsche Welle interneta mājaslapa – prasība var novest pie gadiem ilgas tiesāšanās, jo vairāk tāpēc, ka arī vairāku mākslas darbu likumīgo īpašnieku pēcteči jau sākuši rosināt tiesu lietas.
Negaidītais atradums
Par kolekciju, kuru pagājušā gadsimta pirmajā pusē savācis vācu mākslas eksperts Hildebrands Gurlits, bet vēlāk mantojis viņa dēls, Bavārijas prokuratūrai kļuva zināms tikai 2012. gada sākumā, kad, veicot reidu K. Gurlita Minhenes dzīvoklī (kolekcionārs tika turēts aizdomās par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas), uzieti 1280 mākslas darbi, to vidū Pablo Pikaso, Kloda Monē, Anrī Matisa un citu pazīstamu mākslinieku darbi. Vēlāk vēl 238 mākslas darbi atrasti kolekcionāra mājā Austrijas pilsētā Zalcburgā. Interesanti, ka līdz pat 2013. gada novembrim Vācijas varas iestādes šo atradumu turēja slepenībā un sabiedrība par to uzzināja, tikai pateicoties publikācijai nedēļas žurnālā Focus.
Lai gan oficiālas apsūdzības
K. Gurlitam tā arī nav tikušas izvirzītas, Bavārijas prokuratūra nolēma tā dēvētos Minhenes krājumus konfiscēt, līdz tiks noskaidrota mākslas darbu izcelsme un K. Gurlita tiesības uz tiem. Speciāli izveidotā darba grupa gan līdz šim atturējusies publiskot izmeklēšanas rezultātus, radot piemērotu augsni gan dažādām baumām, gan pārmetumiem. Piemēram, žurnāls Der Spiegel, atsaucoties uz anonīmiem avotiem, vēstījis, ka «aptuveni 500» no mākslas darbiem, kas atradušies kolekcijā, pie Gurlitu ģimenes nonākuši nelikumīgi un šo darbu īpašnieku pēctečiem ir visas tiesības tos atgūt. AFP atgādina, ka Vācijas tiesās jau iesniegtas vairākas prasības. Piemēram, Parīzes mākslas kolekcionāra Pola Rozenberga pēcteči (starp viņiem ir arī pazīstamā žurnāliste Anna Siklēra) pieprasa, lai viņiem tiktu atdota kāda A. Matisa glezna. Savukārt Otrā pasaules kara laikā Vācijā mirušā kolekcionāra Dāvida Fridmana attāls radinieks Deivids Torens, kurš dzīvo ASV, pat iesūdzējis Vāciju un Bavāriju tiesā Vašingtonas apgabalā, vēloties atgūt kādu Maksa Libermana darbu.
Šā gada aprīlī starp K. Gurlitu un Vācijas varas iestādēm tika panākta vienošanās, ka tie mākslas darbi, kas kolekcijā nokļuvuši nelikumīgi, tiks atdoti to īpašnieku pēctečiem. Pēc tam, kad 81 gadu vecais K. Gurlits maijā mira, publiskots viņa testaments, kurā kā kolekcijas mantotājs minēts Bernes mākslas muzejs. Jāatgādina, ka kolekcionāram nebija tiešo pēcteču, un viņa lēmumu par kolekcijas novēlēšanu Šveices, nevis Vācijas muzejam, vācu mediji saista ar «aizvainojumu», ko K. Gurlits izjutis pret Vācijas varas iestādēm, kas atņēmušas viņam kolekciju, par kuras saglabāšanu viņš bija rūpējies visu mūžu.
Tēva kolekcija
Kolekciju, kas vēlāk tikusi sadalīta divās daļās, K. Gurlits mantojis no tēva Hildebranda, kurš mira 1956. gadā, kad dēls bija tikai 24 gadus vecs. H. Gurlits bija pirmskara Vācijā pazīstams mākslas eksperts un kolekcionārs, kurš ar savu hobiju sācis nodarboties jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, raksta žurnāls Der Spiegel. Pēc nacistu nākšanas pie varas H. Gurlits, neraugoties uz savu izcelsmi (viņam rados bijuši ebreji), iecelts ļoti augstā amatā – viņš bijis viens no četriem mākslas pazinējiem, kuriem Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers bija devis divus uzdevumus. Pirmais bija attīrīt valsts muzejus no tā dēvētās deģeneratīvās mākslas – ar vācu terminu entartete kunst tika apzīmēti modernistu un avangardistu darbi. Savukārt otrs speciālistu uzdevums bija vākt pašus vērtīgākos pieejamos mākslas darbus, lai tos varētu izvietot apskatei plānotajā Ā. Hitlera vārdā nosauktajā muzejā Austrijas pilsētā Lincā – jāatgādina, ka šis muzejs tā arī palika nacistiskās Vācijas fīrera sapņos.
Tagad ir skaidrs, ka H. Gurlits fīrera rīkojuma pildīšanu veiksmīgi apvienojis ar savām personīgajām interesēm. Viņš aktīvi organizēja modernistu mākslas izņemšanu no muzejiem, taču tajā pašā laikā nepievērsa uzmanību nacistisko amatpersonu mājieniem, ka šos mākslas darbus vajadzētu iznīcināt. No vienas puses, kolekcionārs savā īpašumā tos ieguvis ne īsti likumīgā ceļā, bet no otras – pateicoties viņam, gleznas, akvareļi, zīmējumi un skulptūras saglabājušās līdz mūsdienām.
Taču tā ir tikai daļa no vērienīgās kolekcijas. Ir skaidrs, ka tajā nokļuvuši arī mākslas darbi, kas sākotnēji bijuši paredzēti Lincas muzejam, bet vēlāk, iespējams, atzīti par ne pašiem vērtīgākajiem. Veidi, kādos H. Gurlits ticis pie šīm gleznām un citiem mākslas darbiem, bijuši dažādi. BBC atgādina par represijām, kas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Vācijā tika vērstas pret ebrejiem (lielākā daļa mākslas kolekcionāru bija tieši šīs tautības pārstāvji). Lai gan daļa ebreju labprātīgi izpārdeva savas kolekcijas, daudz vairāk bija to, kurus mākslas darbus piespieda pārdot par pazeminātām cenām vai arī konfiscēja. 1939. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, nacistiskā Vācijā izvērta mākslas darbu medības okupētajās teritorijās, daļa H. Gurlita kolekcijas papildinājuma ir nākusi arī no tām.
Tajā pašā laikā nav šaubu, ka zināmu daļu kolekcijas H. Gurlits iegādājies pavisam likumīgi – gan pirms nacistu nākšanas pie varas, gan viņu valdīšanas pirmajos gados, gan arī pēc kara. Der Spiegel gan uzsver, ka viņš rīkojies ļoti piesardzīgi, un H. Gurlita kolēģi mākslas pasaulē, kuri kara gados bija dzirdējuši par viņa vērtīgo kolekciju, bija pārliecināti, ka tā iznīcināta Drēzdenes bombardēšanas laikā 1945. gadā. Šo piesardzību no tēva bija mantojis arī viņa dēls, kurš nenovērtējamo kolekciju turēja putekļu pilnā dzīvoklī Minhenē un Zalcburgas apkaimē esošajā privātmājā un rūpējās, lai par tās eksistenci neuzzina neviena dzīva dvēsele.
Bažas par tiesāšanos
Pagājis jau gandrīz pusgads kopš K. Gurlita testamenta publiskošanas, kas saskaņā ar Vācijas likumiem nozīmē, ka Bernes mākslas muzeja amatpersonām bija pēdējais brīdis oficiāli paziņot, vai tās pieņem dāsno mantojumu (saskaņā ar dažām aplēsēm, tā vērtība sniedzas miljardos eiro) vai atsakās no tā. Vakar Berlīnē speciāli sasauktā preses konferencē muzeja prezidents Kristofs Šoiblins apstiprināja mākslas ekspertu prognozes, pavēstot, ka mantojums tiks pieņemts.
Lai gan Šveices un arī citu pasaules valstu mediji rakstījuši, ka tagad Bernes mākslas muzeja ekspozīcijas vērtība ievērojami palielināsies un tas nozīmēs arī krietni lielāku interesentu pieplūdumu, K. Šoiblins preses konferencē stāstījis, ka muzeja aizbildņu padomes pieņemtais lēmums nav bijis vienkāršs. «Mēs pavisam noteikti neizjūtam tādas emocijas kā, piemēram, triumfu,» viņš sacījis, atgādinot gan par traģiskajiem apstākļiem, kādos veidota kolekcija, gan par to, ka muzejam nāksies veltīt lielas rūpes tās uzturēšanā un rēķināties ar to, ka jautājumā par daudzu mākslas darbu izcelsmi var parādīties jauni, paši negaidītākie pavērsieni. Bernes muzeja prezidents uzsvēris, ka sarunās ar Vācijas valdību panākta stingra vienošanās – vairāki simti mākslas darbu, kuriem varētu pieteikties īpašnieki, uz Šveici netiks pārvesti, bet rūpes par to atdošanu īpašnieku mantiniekiem uzņemsies Vācija.
Šādu risinājumu uzslavējusi Vācijas kultūras ministre Monika Grētersa, kura arī piedalījusies vakardienas preses konferencē, vēsta AFP. Viņa uzsvērusi, ka mākslas darbu atdošana notiks «pēc iespējas drīzāk, bez jebkādiem «ja», «bet» vai «un»», taču tajā pašā laikā sacījusi, ka valdība «ir garā ceļa sākumā, nevis beigās». Tas raisījis neizpratni – kopš 2012. gada sākuma, kad tika uzieta kolekcija, pagājis pietiekami daudz laika, lai noskaidrotu vismaz daļas mākslas darbu izcelsmi un saprastu, vai uz tiem var pieteikties likumīgie īpašnieki. Deutsche Welle atgādina, ka Vācijā valda diezgan liela neapmierinātība ar to, ka vairums vērtīgo mākslas darbu aizceļos aiz valsts robežām. Taču valdība, šķiet, ir tikai priecīga, ka tai nebūs jārisina, piemēram, jautājums par modernistu vai avangardistu mākslas atdošanu tiem muzejiem, no kuriem šie darbi izņemti pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Tas nozīmē, ka nenāksies lieku reizi uzjundīt šī laikmeta atstātās rētas.
Vakardienas preses konferencē tā arī netika pieminēta tiesā iesniegtā K. Gurlita māsīcas, 89 gadus vecās Utas Verneres prasība, zem kuras parakstījušies arī kolekcionāra brālēna Dītriha Gurlita tuvinieki. Viņi uzskata, ka K. Gurlits testamenta rakstīšanas brīdī nav pilnībā atbildējis par savu rīcību, līdz ar to testaments atzīstams par spēkā neesošu un mantojuma tiesības uz kolekciju var pieteikt arī mirušā kolekcionāra attālākie radinieki. Šīs prasības perspektīvas pašlaik ir ļoti grūti komentēt, taču vācu juristi ir pārliecināti – kamēr netiks sagaidīts tiesas spriedums šajā jautājumā, kolekcijas fiziskā pārvietošana uz Bernes muzeju nebūtu iespējama.