Daukšts: Ukraina ir kā koferis bez roktura...
Latvijas sabiedrībā Ukrainas notikumi tiek uztverti ļoti emocionāli. Iespējams, tas izskaidrojums ar dejavu saistībā ar 91. gadu. Kas Ukrainas barikādēm ir kopīgs, kas atšķirīgs no mūsējām; un vai mēs vispār saprotam, kas patiesi tur notiek? Vai to saprot arī paši protestētāji? Kas notiek Ukrainā, un kādi ir šo procesu iespējamie risinājumi, par to sarunā ar politologu, vēsturnieku, profesoru Kārli Daukštu.
– Mums šķiet, ka Maidanā izskan apliecinājums Ukrainai kā nacionālai valstij, kas nevēlas nonākt Kremļa ietekmes zonā, bet vai patiesi ir tā? Varbūt procesi jāuzlūko plašākās kopsakarībās?
– Ukraina būtībā parāda to, ka 20 gadu pēc PSRS sabrukuma vēl arvien notiek bijušās impērijas konvulsijas. Tās skar arī Gruziju, Abhāziju, Moldovu un zināmā mērā saistāmas ar divām lielām problēmām. Proti, kā integrēties mūsdienu sabiedrībā šīm postpadomju valstīm; kādā veidā atrast savas pastāvēšanas iespējas, savu modus vivendi ar Krievijas politiku (kas arī savā veidā ir PSRS sabrukuma reminiscence). Šajā ziņā Ukraina pašlaik atgādina katalizatoru, kurš parāda, kā var attīstīties situācija.
– Ir maldīgi uzskatīt, ka 2006. gada 8. decembrī parakstītā Belovežas vienošanās ir PSRS nāves klusā gadadiena, jo tik milzīga impērija nespēj nomirt vienā mirklī.
– Tik vienkārši – bez grandiozas asinsizliešanas vai grandioziem ģeopolitiskiem satricinājumiem – milzu impērijas nesabrūk. Ukraina parāda, ka ģeogrāfija atgriežas – kā saka viens no 100 pasaules izcilākajiem intelektuāļiem Roberts Kaplans. Savā grāmatā (The Revenge of Geography) viņš secina, ka globalizācijas procesu rezultātā nav piepildījusies eiforija par vispasaules kosmopolītisko sabiedrību, kas ievēros cilvēktiesības; kurai primāras būs kopīgas demokrātiskās vērtības un viens tirgus, kurā valdīs liberālisma elementi. Jāatceras, ka vēsture globalizācijas procesus ir jau pārdzīvojusi – gan viduslaiku universālismu, gan 1919. gadā proklamētās Kominternes idejas par Vispasaules revolūciju. Protams, cits laikmets, citas tehnoloģijas un iespējas, taču pēc būtības modus vivendi sabiedrībā vēl arvien nav atrasts.
[Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA]