Daļēji pamirušās miera sarunas starp ASV un Krieviju (protams, apejot Ukrainu) nu jau atkal atjaunojušās tajā pašā savādajā ritmā un nosacījumos. Krievija vēlas, lai Ukraina izformē pusi savas armijas, atdod Doneckas apgabala teritorijas, ko patlaban kontrolē Ukrainas armija. Tas vēl nav viss.
Krievija pieprasa atzīt Ukrainā krievu valodu par oficiālo valsts valodu, pieprasa oficiālā statusa piešķiršanu Krievijas pareizticīgajai baznīcai, savukārt ASV un Eiropai juridiski jāatzīst Krimas, Doneckas un Luhanskas apgabali par Krievijas daļu. Šie priekšlikumi faktiski atbilst Krievijas maksimālajām prasībām, kuras Ukraina atkārtoti noraidījusi kā līdzvērtīgas kapitulācijai.
Šī “miera plāna” izstrādē bija iesaistīts Krievijas sūtnis Kirils Dmitrijevs, ASV prezidenta Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs, viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio un prezidenta znots (bez amata norādes) Džareds Kušners.
Tā dēvēto miera plānu analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, RSU asociētais profesors Māris Andžāns, politologs, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Andis Kudors un NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts.
“Tas, kas notiek ar šīm “sarunām”, nepārsteidz,” saka Andžāns, “tie zigzagi, ko Tramps izmanto ”sarunās”, bieži vien ir atkarīgi no tā, ar ko viņš pēdējoreiz ir runājis. Ir zināms, ka galvenie sarunvedēji ir Vitkofs no vienas puses un Dmitrijevs no otras, abi ir ekonomisti, biznesa cilvēki, un abi apzinās iespējamās bagātības, ko var apgūt sadarbojoties. No šī visa procesa es negaidu neko labu, un tas bija skaidrs jau no paša sākuma. Iepriekšējais ASV prezidents Baidens daudziem nepatika, jo šķita ka viņš ir pārāk lēns. Tagad ir otra versija: Tramps bruņojumu Ukrainai vairs nepiegādā, tikai pārdod, par ko maksā Eiropa.”
Andžāns uzskata, ka Tramps agresīvi mēģinās uzspiest augšminētā “miera plāna” nosacījumus. “Protams, Ukraina var cīnīties arī bez Trampa palīdzības, bet tas būs daudz grūtāk - iztikt bez ASV bruņojuma un izlūkošanas informācijas. Protams, amerikāņi mēģinās šos situāciju “pārdot”, ka tas nav tik traki.
Ukrainai labākais scenārijs būtu apturēt kaujas patlaban esošajās līnijās, bet tik un tā ir skaidrs, ka šajā situācijā taisnīgs un godīgs miers nav iespējams. Jo diez vai mēs ieraudzīsim, ka Putins sēdēs Hāgas tiesā. Bet Krievija spiedīs vēl vairāk, jo tā ir gatava turpināt karu šādā tempā vismaz vairākus mēnešus, kaut arī viņu ekonomika plīst pušu.”
Vēl viena idiotu prasība no Krievijas puses: lai krievu valoda Ukrainā tiek atzīta par oficiālu valsts valodu. “Lai arī cik ciniski skanētu, tas varbūt nav pats briesmīgākais,” ironizē Andžāns, “teorētiski to var atzīt, bet tas nenozīmē, ka ukraiņi sāks runāt krieviski. Tas, ko Ukrainā ir nodarījusi Krievija, paliks uz daudzām paaudzēm.
Daudz bīstamāka ir prasība samazināt Ukrainas bruņoto spēku apmēru. Jautājums ir: kad Krievija atkal turpinās agresiju pēc iepauzēšanas? Nav nekādu ilūziju, ka Krievija var mainīties. Putins paliks līdz 2036. gadam, tur vēlēšanās pat nekādu krāpšanos nevajag. Atcerieties, bija Prigožina dumpis. Ja viņš tiktu pie varas - vai tas būtu kas labāks? Nebūtu.”
Andžāns uzskata, ka drīz vien notiks “diplomātiskais virpuļviesulis”, kurā mēģinās iespaidot Trampu. “Domāju, ka arī Zelenski mēģinās iespaidot, lai viņš pieņemtu prasības, kas būtu kaut kas pa vidu tām, ko pieprasa Putins. Bet Ukraina to var nepieņemt un cīnīties ar eiropiešu palīdzību. Jācer, ka amerikāņi neatteiksies sniegt ukraiņiem izlūkinformāciju, jo tā palīdz atrast mērķus, pa kuriem dot triecienus,” teic Andžāns.
Bet ir arī pilnīgi vājprātīgs variants: sankcijas pret Ukrainu. “Nevar pilnībā izslēgt šādu plānu, kas Trampa izpratnē būtu labs: vidusceļš starp Krievijas un Ukrainas prasībām, Ukraina nepiekrīt, tad pret Ukrainu jāpastiprina spiediens,” skaidro Andžāns.
Viņš cer, ka mēs atrodamies kara beigu sākumā. “Bet mums nav automātiski jāsagaida brīdis, kad Krievija izdomā: beidzam karu Ukrainā, tagad varam iebrukt Baltijas valstīs. Bet mums jāņem vērā, ka Krievija tagad ir spēcīgāka nekā pirms kara - jā, ir daudz cilvēku un tehnikas pazaudēts, bet ir jaunā realitāte, proti, Krievija un Ukraina ir priekšā visai pasaulei militārās tehnikas attīstībā. Latvija var stāstīt, ka tai ir dronu armija, bet es to nevērtēju pārāk nopietni.”
Andžāns vēl arī atzīmēja to, ka Latvija ir viens no lielākajiem eksporta tirgiem Krievijai, un “tas ir amorāli”: “Mēs atbalstām Ukrainu, bet tirgojamies ar Krieviju. Mēs lielāmies, cik ļoti palīdzam Ukrainai, bet paši saņemam asiņainu naudu, uzturam ietekmes aģentus. Nevaru izslēgt: ja ASV daļēji mīkstinās sankcijas pret Krieviju, tad arī Latvijā paliks skaļākas balsis, ka ar Krieviju vajag dzīvot draudzīgi.”
“Joprojām trūkst detaļu. Joprojām to visu vērtēju kā Krievijas nosacījumus, līdz ar to domāju, ka tie nebūs tie nosacījumi, kam Ukraina piekritīs. Un situācija kaujas laukos šobrīd neprasa šādu piekāpšanos,” spriež Jānis Sārts, “bet ja Ukraina tos pieņem, tas nozīmē - tā ir padevusies? Domāju, šie nosacījumi ir tieši tādi, lai Ukraina tiem nepiekristu. Krievija nevienu brīdi nav bijusi gatava uzsākt sarunas par mieru, un tā šādus nosacījumus ir izvirzījusi speciāli. Lai domātu, ka Krievijas nodomi uzbrukt Baltijas valstīm, “aizmirstot” par Ukrainu, būtu nopietni un aizietu tālāk par pāris Kremļa kabinetiem, tā būtu ļoti tālejoša spekulācija.”
ASV un Kremlis, protams, varēja neuzsākt sarunas kārtējo reizi, bet iemesls bija skaidrs: Krievija negribēja, lai ASV pastiprina sankcijas, cerot, ka tūlīt būs kaut kāds progress. Tramps kā politiķis ir neparedzams un mainīgs. “Tas pats attiecas uz raķetēm “Tomahawk”: vienā ciklā ir viena ziņa, citā - pavisam cita. Bet svarīgākais ir tas, vai Ukraina spēj noturēt savas pozīcijas kaujas laukā un ik pa brīdim iesist pa Krievijas infrastruktūru. Vai situācija kaut kā varētu uzlaboties? Īstermiņā - diez vai. Ilgtermiņā: cik izturīga būs Krievijas ekonomika? Otrs faktors: vai notiks kāds jauns tehnoloģisks izrāviens, kas spēs mainīt frontes dinamiku.”
“Patlaban izskatās tā, ka ASV ir nekritiski pārņēmušas Krievijas piedāvājumus un pasniedz to kā kopīgi izstrādātu plānu,” uzskata Kudors, “un nopludinātie punkti, domāju, ir kritiskākie no 28, piemēram, samazināt Ukrainas bruņotos spēkus līdz 400 000 personām, ņemot vērā, ka blakus ir agresorvalsts Krievija - tas ir pilnīgi nereāli. Prasība neizvietot tālas darbības ieročus Ukrainā ir absolūti neatbilstoši situācijai. Un vēl: pieprasīt, ka Donbasa reģions pieder Krievijai - tas ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām. Ja kaut kas tāds notiktu, tā būtu ASV starptautisko tiesību izpratnes degradācija. Tas nozīmē, ka tiek apbalvots agresors, radot precedentu nākamajiem agresoriem ienākt svešā teritorijā, iespraust karodziņus un pateikt: šī teritorija ir mūsējā.”
Kudors piebilst, ka šīs ASV nav tās Amerikas Savienotās Valstis, kas aukstā kara laikā īstenoja Baltijas valstu okupācijas neatzīšanu un kas mums 1990. gada 4. maijā palīdzēja uzturēt valsts nepārtrauktības doktrīnu. “Pilnīgi nepieņemama ir arī prasība Ukrainā atzīt krievu valodas statusu kā valstisku, jo krievu valoda Ukrainā nav vienkārši valoda, ņemot vērā tās politizāciju un instrumentalizāciju. Valoda ir kā ierocis, un krievu valodai nav jābūt nekādam statusam Ukrainā,” saka Kudors.
Viņš ir pārliecināts, ka krievi šīs faktiski jau atkārtotās prasības ir izmantojuši kā spiediena instrumentu pret Zelenski: “Korupcijas skandāla ēna ir iedrošinājusi Krieviju spiest, kā mēdz teikt, uz maksimumu. Dmitrijevs, kurš braukāja uz ASV, stāstot pasakas par konservatīvo Krieviju, ir viens no neformālajiem sarunvedējiem, taču tas nav nopietni, jo ukraiņi nepiekritīs krievu nosacījumiem, kuri gan uzskata, ka šis informatīvā kara trieciens novājinās Zelenski.”
Ja Krievija pēkšņi novēršas no Ukrainas (kas gan ir neticami), vai Baltijas valstis automātiski nenonāk lielākā apdraudējumā? “Mēs atrodamies risku un draudu zonā,” teic Kudors, “un vienīgais veids, kā to visu novērst, ir stiprināties aizsardzībā. Ja ir finansējums, uzņēmēji ir gatavi ražot militāro ekipējumu.
Nāksies daudz tērēt, jādomā par militārajiem iepirkumiem. Politiskajā jomā Latvija ir izdarījusi savu mājasdarbu: lobēt savas pozīcijas pie NATO sabiedrotajiem. Jā, mēs esam apdraudēti. Bet kamēr Ukrainā notiek intensīvā kara fāze, tikmēr Krievijai ir maz iespēju atvērt kādu otro fronti. Krievija pati ir ievainojama, piemēram, Karaļauči ir ātri vien ieņemami. Lai Krievija pati baidās.”
Ukrainai labvēlīgs ir Zviedrijas paziņojums par 150 militārajām lidmašīnām, arī Francija sola palīdzēt. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs trešdien apstiprināja, ka Ukrainai tiks nodrošinātas tālās darbības raķešu sistēmas, tomēr viņš pagaidām nesniedza sīkāku informāciju par to skaitu vai piegādes termiņiem.
“Tas viss ukraiņiem sola cerīgāku parītdienu, pagaidām vēl ne šodienu un rītdienu. Un tas ir pretēji visām kremļa demilitarizācijas idejām. Un skatīsimies arī, kā beigsies Epstīna failu skandāls. Esam ieinteresēti, lai ātrāk viss tiek nopublicēts - lai Putinam samazinās jebkāda iespēja šantažēt Trampu. ASV Kongress jau ir nobalsojis, ka viss ir jāpublicē,” skaidro Kudors.
Vēl nav simtprocentīgi zināms par visiem 28 Krievijas piedāvātajiem “miera punktiem”, taču skaidrs tas, ka tie ir “vienos vārtos”, lai Ukraina atzītu sakāvi un sekojošu aneksiju. Baltais nams vēlas, lai Zelenskis piekristu visam šim Trampa un Putina vājprātam līdz 27. novembrim. Gaidīsim. Katrā ziņā mūsu drošība ir atkarīga no tā, ko izlems Ukraina un tās valstis, kas to atbalsta.
