ASV prezidenta Donalda Trampa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina vienošanās par dīzeļdegvielas piegādēm izraisījusi plašu starptautisku rezonansi, izceļot ASV iekšpolitiskās intereses un Kremļa “varas vertikāles” darbību.
Darījums ir kas vairāk nekā centieni samazināt cenas Amerikas degvielas uzpildes stacijās pirms ASV Kongresa vidustermiņa vēlēšanām. Tas ir ārpolitisks solis ar plašākām ģeopolitiskām un stratēģiskām sekām, ilustrējot Putina varas sistēmas darbību, izmantojot energoresursus kā ģeopolitisku un finanšu instrumentu Kremļa grupējumu interesēs.
ASV Finanšu departamenta Ārvalstu aktīvu kontroles biroja (OFAC) 9. oktobra lēmums izsniegt Vispārējo licenci Nr. 135 līdz 2027. gada 7. aprīlim atļauj darījumus, ka saistīti ar Krievijas izcelsmes dīzeļdegvielas pārdošanu, piegādi, izkraušanu un importu, uz šo laiku apturētas sankcijas apmaiņā pret dīzeļdegvielas piegādēm pasaules tirgum, savukārt Krievijas valdība atcēlusi ierobežojumus dīzeļdegvielas eksportam, piegādes apjomi līdz 2027. gada aprīlim ir 4,8 miljoni tonnu. Šāda apjoma “Euro-5” standartam atbilstošas dīzeļdegvielas tirgus vērtība tirgū pašlaik ir aptuveni 4,4-4,6 miljardi ASV dolāru, kas nonāks darījumā iesaistīto Kremļa grupējumu rīcībā.
OFAC Vispārējā licence stingri ierobežo vai pilnībā aizliedz jebkādus finanšu darījumus, kuros iesaistīta Krievijas Centrālā banka, Nacionālais labklājības fonds (ФНБ) vai Finanšu ministrija, jo īpaši caur aktīviem un kontiem ASV jurisdikcijā. Tādēļ visa darījuma finanšu un loģistikas sistēma veidota, izmantojot starpniekus - otrā līmeņa komercbankas un “draudzīgo valstu” jurisdikcijas. ASV naftas pārstrādes uzņēmumi un importētāji veiks pasūtījumus un maksājumus ASV dolāros vai dirhemos (AED), izmantojot ASV - AAE tirdzniecības kanālu un apejot ASV korespondentbankas. Līgumi netiks slēgti ar Krievijas, bet ārzonu uzņēmumiem, piemēram, “Litasco” vai “Роснефть” reģistrētiem meitasuzņēmumiem AAE un Omānā. Dīzeļdegvielas transportēšanai - kravas pārvadājumu un apdrošināšanas izdevumu apmaksai tirgotāji izmantos AAE noguldītos līdzekļus, piegādes veiks Krievijas “ēnu flotes” un “Совкомфлот” tankkuģi, uz kuriem saskaņā ar licenci attiecas apdrošināšanas izņēmumi. Tīrā peļņa netiks pakļauta sankciju riskiem, bet no ASV dolāriem tiks konvertēta Ķīnas juaņās (CNY) vai Krievijas rubļos (RUB), līdzekļi pārskaitīti uz Krievijas komercbankām, ko ASV bloķējošās sankcijas neskar, piemēram, “Газпромбанк” vai starpniekbankām. Krievijas naftas uzņēmumi komerckontos saņems tīros ieņēmumus ārvalstu valūtā vai juaņās, savukārt valsts eksporta muitas nodevas un derīgo izrakteņu ieguves nodokli (НДПИ), kas pašlaik ir galvenais Krievijas budžeta ieņēmumu avots no naftas nozares, iekasēs tikai Krievijas rubļos, izmantojot standarta iekšzemes norēķinu kanālus. ASV Finanšu ministrija formāli var būt apmierināta: Krievijas Centrālā banka norēķinu ķēdē iesaistīta nebūs.
Tiesības eksportēt rezervētas tikai degvielas ražotājiem, pamazām top zināmi “dīzeļdegvielas projekta” kuratori un piegādātāji. Neapstrīdams līderis naftas pārstrādes jaudu ziņā šobrīd ir ar АО “Роснефтегаз” starpniecību valsts kontrolētais uzņēmums “Роснефть”, kam pieder plašākais modernizēto naftas pārstrādes rūpnīcu (NPR) tīkls Krievijas Eiropas daļā, ieskaitot Rjazaņas, Jaroslavļas, Saratovas, Samaras un Tuapses rūpnīcas. Paredzams, ka “Роснефть” segs vairāk nekā pusi no sākotnējās dīzeļdegvielas eksporta kvotas. Otrs uzņēmums ir Krievijas lielākā privātā naftas kompānija “Лукойл”, kas pieder uzņēmuma vadībai un mazākuma akcionāriem, galvenie patiesie labuma guvēji - Vagits Alekperovs un Leonīds Feduns, kuri gan formāli no vadības atkāpušies. “Лукойл” darījumā ir nozīmīgs dalībnieks ar NPR “Лукойл-Нижегороднефтеоргсинтез”, kas specializējas “Euro-5” standarta dīzeļdegvielas ražošanā, tam pieder “Лукойл” eksporta operators - “Litasco SA” tirdzniecības tīkls, kas veiksmīgi turpina darboties Šveicē un Apvienotajos Arābu Emirātos (AAE). Trešais ir cita valsts uzņēmuma “Газпром” struktūra “Газпром нефть”, tai piederošās naftas pārstrādes rūpnīcas Maskavā un Omskā ir Krievijā tehnoloģiski visattīstītākās.
“Darījums ir nozīmīga Kremļa “siloviku” un “tehnokrātu” uzvara, kuri pakāpeniski pārņem Krievijas energoresursu eksporta ieņēmumu kontroli, apejot Putina valdībā atlikušos “finanšu bloka sistēmas liberāļus”. Lielākais ieguvējs būs “Роснефть” izpilddirektors, savulaik Putinam ilgus gadus tuvais Igors Sečins, kurš kontrolē dīzeļdegvielas piegādes apjomus un loģistiku, pamazām atgūstot neformālā Kremļa pārstāvja statusu enerģētikas jautājumos, informācijas avoti Kremlī ziņo par viņa ietekmes un aktivitātes pieaugumu. Kremļa stratēģisko mērķu finansēšanai aizsardzības un infrastruktūras jomās Sečina klans piekļūs ASV dolāru likviditātes operatīvajai pārvaldībai ārvalstīs. Patieso labuma guvēju vidū ir arī Putina ilggadējie līdzgaitnieki - Kovaļčuku un Timčenko ģimenes klani,” komentē “Telegram” kanāls “Insider elites”. “Ukrainas dronu uzbrukumu izraisītā krīze Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcās no jauna uzkurinājusi Sečina interesi par profesionālo darbību, jo pēc dēla nāves viņš uz laiku bija nozudis no sabiedrības redzesloka, bet šobrīd atgriezies ierindā, nostiprinot savu krīzes menedžera reputāciju. Krievijas premjerministra Mihaila Mišustina vadībā un sadarbībā ar vicepremjeru Aleksandru Novaku situāciju ar NPR viņam izdevās stabilizēt pārsteidzoši īsā laikā. Vienošanās par dīzeļdegvielas piegādēm ASV paver Sečinam labas iespējas personīgā labuma gūšanai un komunikācijai ar amerikāņiem, viņa atgriešanās publiskajā telpā līdztekus tā dēvētajai Sanktpēterburgas lietai, kur figurē Iļja Trabers un brāļi Rotenbergi, kārtējo reizi apliecina, ka ir pāragri norakstīt Sanktpēterburgas “veco gvardi”. Lai gan Krievijā izaugusi jauna ietekmīgu funkcionāru paaudze, Putinam tuvāko uzticamības personu loks palicis praktiski nemainīgs, to būtu vērts atcerēties daudziem censoņiem Putina apkārtnē, kuri pēdējā laikā kļuvuši pārāk pašpārliecināti,” raksta “Telegram” kanāls “Тайная канцелярия”.
“Telegram” kanāls “Горячая Лента”: “Sečins atkal ir uzmanības centrā, apliecinot efektīva vadītāja reputāciju, kurš spēj darboties sarežģītos apstākļos. Ar Mišustina atbalstu, tandēmā ar Novaku viņam izdevās ātri atjaunot NPR darbību, turklāt darījumā par dīzeļdegvielas eksportu uz ASV Sečinam bija izšķiroša loma, kas paver jaunas iespējas kontaktu veidošanai ar amerikāņu partneriem. Sečina atgriešanās publiskajā telpā līdztekus tam, ka Iļja Trabers sadarbībā ar Rotenbergu klanu paplašina savas biznesa intereses Sanktpēterburgā, apliecina, ka runas par Sanktpēterburgas elites nosūtīšanu “trimdā” bijušas priekšlaicīgas.”
Septembra nogalē Putina administrācijas vadītājs Antons Vaino un viņa pirmais vietnieks Sergejs Kirijenko bija spiesti “aiziet ēnā”, abi devās slimības atvaļinājumā, jo nebija izturējuši obligātās COVID-19 un gripas pārbaudes - stingru medicīnisko kontroli, kas nepieciešama, lai tiktos ar Putinu klātienē. Pagaidu monopolu piekļuvei “pirmajai personai” uz laiku ieguva cits Vaino vietnieks, Kremļa propagandas un mediju kontroles kurators Aleksejs Gromovs, kura analīžu rezultāti bija negatīvi. Kamēr viņa kolēģi atradās izolācijā, Gromovs bija vienīgā amatpersona ar tiešu piekļuvi Putinam, vienpersoniski uzņemoties visu Kremļa politiskā bloka pienākumu nastu un piegādājot informāciju. Tomēr “Kremļa torņos” jeb Krievijas “varas augstākajos ešelonos” pret šo medicīnisko “nepārvaramo varu” izturas ar neslēptu skepsi, ja ņem vērā domes pirmsvēlēšanu laikā Kremļa koridoros pastāvīgi klīstošās runas, ka Vaino un Kirijenko gatavojas savus amatus pamest, lai ieņemtu citus augsta līmeņa posteņus. Daudzi uzrunātie avoti viņu pazušanu uzskata par klasisku daudzpakāpju politisku manevru. Vienlaikus divu galveno Kremļa iekšpolitikas pārraugu “saslimšana” drīzāk izskatās pēc precīzi režisētas politiskās karantīnas. Elites vidū valda pārliecība, ka tas ir vai nu atjautīgs veids, kā norobežoties no pašreizējās iekšpolitiskās nestabilitātes un izvairīties no “pēcvēlēšanu secinājumiem”, vai arī ērta pauze, lai pabeigtu tirgošanos kuluāros par jaunu kandidātu apstiprināšanu ietekmīgos amatos Putina administrācijā. “Putina birokrātu elites priekšsacīkstes varas pārdalei Kremlī acīmredzami pāriet slēptā fāzē,” komentē “Telegram” kanāla “Дневник Разведчика” uzrunāts avots Kremlī.
Tēlainais apzīmējums “Kremļa torņi”, ko politikas analītiķi un mediji nereti mēdz dēvēt par klaniem, attiecas uz neoficiāliem varas un ietekmes grupējumiem Krievijas valsts augstākajā vadībā, kas sacenšas par resursu pārdali, Putina labvēlību un ietekmi uz politiskajiem un ekonomiskajiem lēmumiem. Šīs elites grupas apvieno specdienestu pārstāvjus, augstākā ranga ierēdņus, lielos uzņēmējus (oligarhus) un militārpersonas. Tā nav tikai žurnālistu no gadsimta sākuma izmantota metafora, bet praktisks instruments Putina faktiskā varas mehānisma aprakstam, īpaši ieilgušā kara un pieaugošas iekšējās spriedzes apstākļos. Termins “Kremļa torņi” valdošās elites politiskajā runā neformālu grupējumu identifikācijai nostiprinājās 2000. un 2010. gados, pēc Putina nākšanas pie varas, kad vecās oligarhiskās un reģionālās grupas tika aizstātas ar jaunām, veidojās ap drošības dienestiem, valsts korporācijām un personu loku, kuras bija tuvas Putinam un nāca no Sanktpēterburgas. Putina ceturtdaļgadsimtu konstruētā autoritārā varas sistēma konkurējošu grupējumu līdzsvaram arvien vairāk pārvēršas par slēptas sāncensības arēnu, kur notiek cīniņš par resursiem, drošības dienestu kontroli un piekļuvi galvenajam lēmējam. Karš, sankcijas un nepieciešamība elites kontrolēt šo sāncensību padara par sīvāku un slēptāku: lai gan atklāti konflikti ir retums, varas pārdale, aresti un kadru tīrīšanas notiek nepārtraukti. Visa pamatā ir vēsturisks process - Putina autoritārās pārvaldes režīma pārveide par sistēmu, kur formālās institūcijas - prezidenta administrācija, Drošības padome, valdība - ir laukums dažādu klanu interešu īstenošanai. Putins apzināti veicināja konkurenci, neļaujot nevienam grupējumam ietekmi monopolizēt, šāda varas konstrukcija kļuva pazīstama kā “Kremļa torņi”, termins izplatījies Krievijas un Rietumu analītiķu vidū, lai apzīmētu ietekmīgus varas grupējumus, nevis abstraktas politisko pretinieku ideoloģiskās nometnes. Zināmi vairāki galvenie “torņi” ar mainīgu ietekmi, tomēr klanu funkcionālais sadalījums ir visai skaidri izteikts. Galvenie spēlētāji
Vēsturiski ietekmīgākais ir spēka struktūru jeb drošībnieku “siloviku” grupējums (Силовая башня), bijušie un esošie specdienestu/drošības struktūru vadītāji, kur dominē par iekšējo drošību, “Putina elites” uzraudzību un jebkādu nelojalitātes izpausmju apspiešanu atbildīgais Federālais drošības dienests (ФСБ). Atslēgas figūra - Nikolajs Patruševs, Putina palīgs, kādreizējais ФСБ direktors, kurš saglabā un pat nostiprina savu neformālo ietekmi arī pēc aiziešanas no Drošības padomes sekretāra amata. Līdzās Patruševam darbojas ФСБ direktors Aleksandrs Bortņikovs un dienesta struktūrvienību vadītāji, viņu vidū redzamākais ir Otrā dienesta (Konstitucionālās iekārtas aizsardzības un cīņas pret terorismu) priekšnieks Aleksejs Sedovs, kurš tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu Krievijas izsekošanas un represiju sistēmas arhitektiem. Otrajam dienestam kopš 2026. gada sākuma piešķirtas plašākas pilnvaras “kārtības uzturēšanai”, drošībnieki kontrolē represīvo aparātu, krimināllietas pret amatpersonām un uzņēmējiem, piegādā Putinam informāciju “par iekšējiem draudiem”. Kādreizējā Putina favorīta Sergeja Šoigu militāristu grupējums “siloviku” klanā pēc sava patrona pārcelšanas Drošības padomes sekretāra amatā ir novājināts. Šoigu vietnieku aresti un jaunā aizsardzības ministra Andreja Belousova rosinātās kadru pārbīdes ministrijas vadībā liecina, ka “militāristi” savu ietekmi zaudējuši un turpmāk viņiem būs jādarbojas stingrākā drošībnieku uzraudzībā.
Tehnokrātu grupējums saistīts ar Sergeju Kirijenko un miljardieri Juriju Kovaļčuku - bankas “Россия” galveno akcionāru, ko mediji un eksperti raksturo kā vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem Krievijā - Putinam tuvāko uzticamības personu. Šis klans pārrauga “iekšpolitiku un kadrus”, reģionālos jautājumus, jaunatnes politikas projektus un daļu mediju. Būdams Putina administrācijas vadītāja pirmais vietnieks, Kirijenko joprojām ir grupējuma centrālā figūra, pārrauga reģionu gubernatoru iecelšanu, nesen anektēto teritoriju pārvaldību un “iekšpolitisko stratēģiju”, ieskaitot Kremļa politprojektu “Новые люди”. Tehnokrāti kontrolē ievērojamus resursus banku sektorā un kodolenerģētikas nozarē, grupējuma ietekmi nosaka spēja šo resursu kontroli saglabāt, neizmantojot spēka sviras, tomēr 2025. un 2026. gadā grupējumam nācās piedzīvot “siloviku” (drošības un tiesībsargājošo iestāžu pārstāvju) pretestību, kuri uzskata Kirijenko par savu lielāko konkurentu. Premjers Mihails Mišustins pārstāv sistēmas liberāļus un funkcionārus, tā dēvētos tehnokrātus pārvaldniekus, kuru atbildības joma ir ekonomiskā stabilitāte un valsts budžeta izpilde. Viņa pozīcijas saglabājas samērā stabilas, jo režīmam nepieciešams funkcionējošs administratīvais aparāts.
Korporatīvi ekonomiskais grupējums apvieno lielāko valsts uzņēmumu vadītājus - biznesa eliti, kas cieši integrēta valsts pārvaldes struktūrās. Igors Sečins “Роснефть” valdes priekšsēdētāja amatā kontrolē ievērojamu daļu naftas ieņēmumu un ar tiem saistītās finanšu plūsmas. Sergejs Čemezovs, valsts korporācijas “Ростех” vadītājs, pārrauga militāri rūpniecisko kompleksu un lielu daļu augsto tehnoloģiju aktīvu. Šai ietekmes sfērai tuvi brāļi Arkādijs un Boriss Rotenbergi, lai gan pēdējo gadu laikā līdz ar biznesa aktīvu pārdali un jaunu enerģisku Kremļa lojālistu parādīšanos viņu ietekme mazinājusies. Šis Kremļa grupējums nodrošina ārvalstu valūtas ieņēmumus un rūpniecisko kapacitāti, kas vitāli nepieciešama karadarbībai Ukrainā, tādēļ saglabā ietekmi, neskatoties uz sankciju radīto spiedienu. Īpaša vieta Kremļa varas hierarhijā ir Putina miesassargiem jeb “pretoriāņiem” no Federālā apsardzes dienesta (ФСО) un Prezidenta drošības dienesta (СБП) bijušo darbinieku vidus, par grupējuma līderi tiek uzskatīts Nacionālās gvardes (Росгвардия) komandieris Viktors Zolotovs. Šajā grupā darbojas Putina palīgs un Valsts padomes (Госсовет) sekretārs Aleksejs Djumins, Dmitrijs Mironovs un vairāki citi, kuru karjera saistīta ar apsardzes dienestiem. Viņu galvenais ietekmes resurss ir vadoņa fiziskās drošības garantēšana un spēja operatīvi mobilizēt spēkus nemieru gadījumā valsts iekšienē.
Spēku samērs “Kremļa torņos” kopš 2022. gada stipri mainījies, par galveno pārmaiņu katalizatoru kļuva karš Ukrainā. Nostiprinājies drošībnieku un “siloviku” klans, ФСБ ieguvis plašāku rīcības brīvību, dažādu rangu amatpersonu represijas ir ikdienišķa parādība. Turpretī ar Šoigu saistītais militārpersonu grupējums ietekmi zaudējis, virkne krimināllietu pret bijušā aizsardzības ministra padotajiem un tehnokrāta Belousova iecelšana Šoigu vietā bija signāls, ka Putins “militāristiem” vairs neuzticas. Kirijenko un Kovaļčuku grupējums savas pozīcijas saglabājis, pat šķietami nostiprinājis pēc Igora Gucana iecelšanas Krievijas ģenerālprokurora amatā, tomēr 2026. gadā viņiem nācās izjust ФСБ Otrā dienesta pretdarbību. Ar Sečinu un Čemezovu saistītie grupējumi guva labumu no ekonomikas militarizācijas, taču pašlaik tiek stingrāk kontrolēti - ierēdņu un uzņēmēju biznesa aktīvu konfiskācija 2025. un 2026. gadā izrādījās visai efektīvs disciplīnas uzturēšanas instruments “varas vertikālē”, kamēr spēku līdzsvaru kā vienīgais lēmējs nosaka Putins. “Siloviki”, tiesībsargājošās iestādes un specdienesti atbildīgi par informāciju, drošību un represijām, tehnokrāti organizē administratīvā aparāta un propagandas ruporu darbību, savukārt korporatīvo grupējumu uzdevums ir nodrošināt resursus. Nevienam “tornim” varas ietekmes monopols nepieder, šāds izkārtojums līdz šim ļāvis saglabāt Putina režīma stabilitāti, kas pārskatāmā nākotnē paredz tikai turpmāku centralizāciju, represīvā aparāta nostiprināšanos ar tehnokrātisku ekonomikas pārvaldību. Karš ir dzelžains arguments resursu pārdalei par labu “silovikiem”, turklāt Putinam tā ir izcila iespēja vairot konkurējošo “Kremļa torņu” savstarpējo neuzticību. Priekšplānā vairs netiek izvirzīts kāds konkrēts “Putina pēctecis”, bet audzināta “jaunā elite” no viņa atbalstītājiem augsta ranga ierēdņu, drošībnieku un “speciālās militārās operācijas” dalībnieku vidus. “Šādos apstākļos jebkura grupējuma mēģinājums palielināt ietekmi var beigties ar kadru maiņām vai kriminālvajāšanām. Putina varas sistēma turpina darboties atbilstoši “kontrolēta konflikta” loģikai, kur uzvarētāju nosaka spēja piekļūt galvenajam lēmējam,” secina “Insider elites”.
Valdaja “diskusiju kluba” sanāksmē 2014. gada oktobrī toreizējais Putina administrācijas vadītāja pirmais vietnieks, vadonim ultralojālais Vjačeslavs Volodins nāca klajā ar saukli: “Ir Putins - ir Krievija, nav Putina - nav Krievijas”. Vadonis, koķeti iebilstot sava padotā sacītajam, it kā pa jokam aizrādīja: “Tas, protams, ir pilnīgi nepareizs apgalvojums. Tomēr neapstrīdams ir fakts, ka Krievija - tā ir visa mana dzīve”, piebilstot, “bet, tā kā šobrīd esmu nokļuvis tur, kur esmu, par savu pienākumu uzskatu darīt visu valsts labklājības un attīstības labā, aizsargāt valsts intereses.”
Krievijas intereses Putins uztver caur savas personīgās labklājības un varenības prizmu. Sekojot šai loģikai, “cara” tronī viņš iesēdies pēc “dievišķas gribas”, tāpat kā diktatoram tuvie “lojālisti” Patruševs, Čemezovs, Sečins, Rotenbergi, Kovaļčuki, piesardzīgais Timčenko vai “kalpotāju svīta” - Volodins, Kirijenko, Mišustins, Sobjaņins, Potaņins, Deripaska un citi, tāpat kā “uzticamie siloviki” - Bortņikovs, Krasnovs, Bastrikins, Kolokoļcevs, Gerasimovs utt. Ja Putina feodālajā varas sistēmā brīnumainā kārtā kādam paveicas gūt karjeras panākumus, dažiem izredzētajiem pavīd iespējas nonākt “svītas”, “drošībnieku” vai pat vadoņa “lojālistu” lokā.
Varas vertikāles sistēmā nav “elites grupu”, kas spētu ietekmēt politisko kursu, nozīmīgus Putina lēmumus, kurš savu rīcību ar tuvā loka interesēm nesaskaņo. Putinam tuvie viņam cenšas izpatikt, uzminēt Kremļa saimnieka vēlmes cerībā iegūt lielāku “laupījuma” daļu - pat ietekmīgais Patruševs sāk manāmi uztraukties, ja ilgāku laiku neizdodas piekļūt “pirmajai personai”, un sāk bažīties, ka, “konkurējošo klanu” nomelnots, ir zaudējis saimnieka labvēlību. Savukārt Putins pārliecināts par savu spēcīgā un gudrā līdera nesatricināmo autoritāti, statusu varas piramīdas virsotnē uzskatot par leģitīmu, jo tas paša izcīnīts un pienākas ar “stiprākā tiesībām”.
“Karš Ukrainā, kodolspēku mācības, vizīte Ķīnā, draudi Baltijas valstīm - visi šie notikumi mudinājuši politiķus, analītiķus un militāros ekspertus ar jaunu sparu pievērsties praktiskai, ikdienišķai Putina izpētei, lai mēģinātu izprast viņa paradumu, lēmumu pieņemšanas stila un personīgās vides ietekmi globālajā politikā. Padomju laiku pētnieku zelta laikmets līdz ar PSRS sabrukumu un Aukstā kara beigām ir pagājis, mēģināt pētīt Krieviju ar sovjetologu metodēm ir bezjēdzīgi, jo neviena valsts vai sabiedriskā institūcija mūsdienu Krievijā nedarbojas tā, kā tai sabiedrības interesēs būtu jādarbojas. Rietumu pasaules izpratnē Krievijā “elite” nepastāv, jo nav politiķu, uzņēmēju vai spēka struktūru pārstāvju, kuri spētu Putinu ietekmēt. Krievijā ir tikai un vienīgi Putins, visi pārējie ir vasaļi, ar viņa interesēm jārēķinās un jāpielāgojas. Vienlaikus Putins no Krievijas sevi nenošķir, tāpat kā no savām personīgām, valsts vai pilsoņu interesēm - ja simtiem tūkstošu cilvēku ir jāiet bojā, tad viņi ies bojā, no Ļeņingradas vārtrūmēm nākušā Krievijas diktatora pasaules uzskatā cilvēka dzīvība ir tikai izejmateriāls. Tiekoties ar Ukrainā karojošo karavīru mātēm 2022. gada novembrī, Putins paziņoja: daži mirst “no degvīna vai kā cita”, viņu dzīve paiet necili, turpretim tie, kuri krīt frontē, nav dzīvojuši velti, jo sasnieguši mērķi, proti, miruši par Putina idejām un vēlmēm - valsts labā, jo valsts ir Putins,” raksta “Telegram” kanāla “Воля/Volya” autori.
Tāda pati ir Kremļa saimnieka izpratne par ārpolitiku: ir varenas nācijas ar spēcīgiem līderiem - Ķīna Sji Dzjiņpina vai ASV Donalda Trampa vadībā - vai līdzvērtīgi spēlētāji, partneri, ar kuriem viņš cienīgs runāt, veidot attiecības. Tad ir vājā Eiropa, kur valstu līderi nav autokrāti, bieži tiek nomainīti, jo ir atkarīgi no iracionālas un nepastāvīgas sabiedrības iegribām. Šīs valstis ir turīgas, Krievija nedrīkst atpalikt, tāpēc jāizmanto iespēja nostiprināties uz “trešās kategorijas valstu” rēķina, kas kādreiz bija PSRS vai Krievijas impērijas sastāvā. Putina pasaules uzskatā šai “valstu kategorijai” nav nekādas teikšanas, tām nav pamata pretendēt uz suverenitāti, nav nekādu tiesību būt neatkarīgām. Tās var tuvināties ar Rietumu turīgajām, bet vājajām nācijām, taču agri vai vēlu bijušiem Krievijas satelītiem būs jānonāk spēcīgākas un agresīvākas lielvaras tvērienā.
Sekojot šai loģikai, Putins “veido attiecības” ar ASV un Eiropu Ukrainas konflikta jautājumos. Pilna mēroga agresijas kampaņa Ukrainā ir iestigusi pozīciju karā, kurā neviena no pusēm nespēj panākt stratēģisku izrāvienu, ātra uzvara izrādījusies nesasniedzama. Tomēr Putins neuzskata, ka tas ir iemesls kara izbeigšanai, gluži pretēji - karā jāuzvar “par katru cenu”, kaut vai uzbrūkot citur. Pēc Putina domām, Ukrainas ievainojamība slēpjas tās atkarībā no ASV un ES ārējā atbalsta, viņaprāt, Ukraina nevar būt patstāvīgs spēlētājs, ja to atbalsta “kolektīvie Rietumi”. Donalda Trampa nākšana pie varas ir ievērojami vājinājusi ASV atbalstu Ukrainai, aizstāt ASV finansējumu un bruņojumu uzņēmusies ES. Tomēr Putins ignorē faktu, ka neatkarīgi no Eiropas un ASV palīdzības Krievijas agresijas atvairīšanai Ukrainas valsts un sabiedrība dara visu iespējamo, lai aizstāvētu savu zemi un neatkarību, parādot ārkārtēju izturību, pašatdevi un spēju mobilizēties. “Kas šādā situācijā Putina ieskatā būtu jādara? Atbilde ir skaidra: jāatņem Ukrainai Eiropas atbalsts un jātur ASV pa gabalu no konflikta Ukrainā. Kā to panākt? Izmantojot Trampa vājības - viņa netālredzību, impulsīvo dabu, virspusīgumu, iedomību, narcisismu un tieksmi pēc tūlītējiem, taustāmiem panākumiem. Tieši tāpēc visa 2025. gada garumā Putina emisāri, aizkulišu sarunu vedēji Jurijs Ušakovs un Kirils Dmitrijevs veltīja tam, lai Trampa sūtņiem Stīvam Vitkofam un Džaredam Kušneram skaidrotu, cik spēcīga ir Krievija, uzsverot tās kodoltriādes varenību un apgalvojot, ka konflikta vietā Baltajam namam daudz izdevīgāka būtu sadarbība ar Kremli. Daudziem vēlētājiem Amerikā konflikts ar kodollielvalsti, jo īpaši Eiropas interesēs, šķiet pilnīgi absurds, tāpēc Tramps skaļi runā par “šķiršanos” no Eiropas, karaspēka izvešanu un ASV dalības NATO samazināšanu, pat ja neizprot iespējamās sekas,” komentē “Воля/Volya”.
Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim telekanāla “NBC News” 18. oktobra sarunu šovā “Meet the Press” tika jautāts, vai Ukraina var uzvarēt karā ar Krieviju bez ASV. Zelenskis paziņoja: “Ja ASV atbalstīs Putinu - tas ir vienkārši neiedomājami (..) Bez ASV atbalsta tas ir ļoti grūti (..) Ja ASV nostāsies Putina pusē, tā būs vēsturiska kļūda un liela traģēdija (..) Ja ASV oficiāli nostāsies Krievijas pusē, mēs, protams, neuzvarēsim un nespēsim noturēties. Tāpēc mēs ceram, ka prezidents Tramps un viņa komanda būs mūsu pusē vai vismaz ieņems neitrālu pozīciju.”
Tramps nojauš, ka lietas pēc vēlēšanām varētu ievirzīties viņam nelabvēlīgā gultnē, un, meklējot izeju no šī strupceļa, krīt panikā, kļūdās. Un tad, cenšoties norobežoties no šīm kļūdām, pieļauj vēl lielāku: izlemj nostāties ļaunuma pusē un palīdzēt Putinam Ukrainas iznīcināšanā, tas ir sliktāk nekā noziegums, tā ir rupja kļūda. Saprotot, ka ir zaudējis līdzsvaru, viņš ir sācis haotiski mētāties un nonācis zugcvangā, kad jebkurš gājiens pasliktina situāciju. Tas neapšaubāmi ietekmēs vēlēšanu rezultātus.
“Tramps pieprasīja Ukrainai izbeigt cīņu par Donbasu. Viņš apgalvoja, ka turpināt pretošanos ir bezjēdzīgi un ka Kijivai būtu jāpiekrīt vienošanās noslēgšanai ar Krieviju, vienlaikus skaidri liekot saprast, ka Ukrainas prezidentam ir pienācis laiks dot vietu kādam citam, piekāpīgākam… Tad sekoja Baltā nama piekāpšanās Maskavai, sarunas par Krievijas dīzeļdegvielas tirdzniecību, raķešu piegādes kavēšanās Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēmām un satelītsakaru ierobežojumi, kā par to ziņoja Kijiva. Tikmēr Tramps pat apgalvoja, ka Krievija rīkojas visai saprātīgi un neko īpaši nosodāmu nedara. Un tad notika kas tāds, ko pašpārliecinātais amerikāņu politikas smagsvars, šķiet, nebija gaidījis,” komentē Latvijā dzimušais krievu izcelsmes amerikāņu grafiķis, rakstnieks un publicists Valērijs Bočkovs. “Zelenskis atklāti paziņoja, ka Vašingtona faktiski mudina Ukrainu kapitulēt, ka Amerikai Putina atbalstīšana būtu vēsturiska kļūda un ka nekādi solījumi par nākotnes ekonomisko uzplaukumu nevar būt maksa agresoram par valsts saplosīšanu. Tādas valsts prezidents, kas noasiņo - valsts, kas ir atkarīga no amerikāņu ieročiem un izlūkdatiem, atsakās noliekt galvu cilvēka priekšā, kura rīcībā ir milzīgi resursi un kurš pieradis uzskatīt citu vājumu par pietiekamu pamatu, lai pieprasītu beznosacījumu pakļaušanos. Zelenskis labi apzinās šīs nepakļaušanās cenu. Viņš zina, ka Tramps ir atriebīgs, var pārtraukt palīdzību, draudēt un ķerties pie šantāžas. Viņš arī zina, ka Eiropā ir daudz “pragmatisku” personāžu, kuri ieteiks Zelenskim būt piekāpīgākam, plašāk smaidīt un, galvenais, Baltā nama saimnieku neprovocēt. Tomēr ir kāds būtisks faktors, ko šie padomdevēji aizmirst: Zelenskis pārstāv valsti, kas par tiesībām pašai lemt savu likteni jau samaksājusi ar asinīm. Un tagad no viņa tiek prasīts iemainīt šīs tiesības pret “izdevīga darījuma” solījumiem. Var tikai iedomāties, cik nikns ir Tramps, kurš cilvēku pieradis vērtēt pēc viņa bankas konta atlikuma, nekustamā īpašuma vērtības un gatavības locīt muguru kāda bagātāka priekšā. Un tomēr - kara plosītās valsts prezidents atsakās pārdot kaut ko tādu, kam patiesībā nav cenas. Protams, diplomātisks nokauts vēl nav noticis. Trampa rīcībā joprojām ir milzīgas ietekmes sviras, un Amerikas atbalsts Ukrainai ir ārkārtīgi nepieciešams. Priekšā ir smagas sarunas, un to iznākums vēl nav zināms. Taču šajā cīņā jau ir iezīmējies kas ļoti būtisks. Tramps, iespējams, ir spēcīgāks par Zelenski. Viņš varbūt ir bagātāks, ietekmīgāks un varenāks. Viņš var draudēt ar jebkāda veida atriebību, kādu vien spēj īstenot Baltā nama administrācija. Taču panākt, lai Ukraina labprātīgi kristu ceļos - tas ir pavisam cits uzdevums. Jo politikā nokauts nenotiek brīdī, kad pretinieks krīt, tas notiek tad, kad kļūst skaidrs - par spīti visai savai varenībai, tev nav izdevies piespiest viņu padoties.”
“Eiropieši, kas pieraduši paļauties uz ASV kā drošības garantu, nesteidzas iesaistīties karā. Pēc Putina domām, ES šobrīd ir vāja un pretrunu plosīta valstu apvienība, pašas ES valstis no dalības tajā sāk pagurt. Šādai savienībai ir grūti sasniegt nozīmīgus mērķus vai īstenot konsekventu politiku, turklāt ES iedzīvotāji vēlas mierīgu un pārtikušu dzīvi, nevis karu ar Krieviju. Šādā situācijā būtu iespējams uzbrukt Baltijas valstīm, zibenīgi sagrābt Igauniju, Latviju un Lietuvu un pēc tam pārējās NATO un ES dalībvalstis nostādīt fakta priekšā ar jautājumu: vai jūs, dārgie demokrātiskie līderi, esat gatavi karot pret kodolvalsti? Daudziem no šiem “cienījamajiem līderiem” nāksies nopietni aizdomāties. Ja šādā brīdī Putins piedāvātu Trampam kļūt par starpnieku kādā vērienīgā darījumā ar Eiropu, piemēram, sakot: “Atdodiet man Baltijas valstis, izformējiet Atlantijas aliansi un pārtrauciet atbalstīt Ukrainu, apmaiņā pret to es kopā ar ASV garantēšu jūsu drošību”, šis piedāvājums varētu šķist pievilcīgs gan Trampam (kurš tad varētu stāstīt, ka izbeidzis deviņus karus, nevis astoņus, kā viņš apgalvo pašlaik), gan arī dažiem Eiropas līderiem. No Putina skatupunkta papildu bonuss būtu ASV, ES un citu valstu sankciju atcelšana pret Krieviju. Bez ārēja atbalsta “atkarīga” Ukraina nespētu pretoties Krievijas bruņoto spēku uzbrukumam. Galu galā Putins ieietu vēsturē kā uzvarētājs - cilvēks, kurš visus pārspējis un atjaunojis vai nu PSRS, vai Krievijas impēriju. Putins tic savai “zvaigznei” - idejai, ka viņu vada Dieva pirksts, palīdzot izvairīties no lielām katastrofām. Viņš nesaprot, ka šis ceļš ved tieši bezdibenī gan viņu pašu, gan Krieviju. Viņš nesaskata savu līdzību ar Hitleru vai Musolīni, un tam par iemeslu ir pārliecība, ka “viņi visi bija fašisti, bet mēs viņus sakāvām, tātad nekādā ziņā nevaram būt tādi paši kā viņi, mums ir savs ceļš ejams”. “Putinu iespējams apturēt vienīgi ar spēku, tomēr dažādu valstu “putinologi” joprojām nespēj noticēt, ka 21. gadsimtā kāds varētu iet Hitlera pēdās. Viņi apgalvo, ka tas izraisīs neapmierinātību elitēs, ka tas ir neloģiski, iracionāli, kaitē ekonomikai un vēlētāju atbalstam. Taču Putins ekonomiku kopā ar visu pārējo varētu viegli upurēt. Kamēr viņš būs pie varas, nekāds vēlētāju atbalsts viņam nav vajadzīgs kaut vai tāpēc, ka Krievijā nav īstu vēlētāju - ir tikai pavalstnieki, turklāt vairums diktatoru atbalsta. Kas attiecas uz elitēm, tad no viņu rūgšanas nav jābaidās, jo patiesībā nekādas “elites” nav, kamēr Eiropas un Amerikas “racionālā” pieeja ir vājuma, nevis spēka izpausme. Vērtējot un analizējot pašpasludinātā “cara” Putina rīcību, jāraugās tālāk par racionālu loģiku. Ņemot vērā, cik Putinam labvēlīgi sakrituši visi ģeopolitiskie apstākļi, kāpēc lai viņš nepamēģinātu eskalāciju turpināt?” retoriski vaicā kanāla “Воля/Volya” autori.
