Par frontes un tās aizmugures noturēšanu modernā kara laikā stāstīja Ukrainas Hersonas apgabala valsts administrācijas vadītājs Oleksandrs Prokudins.
Šeit atstāstīta O. Prokudina un vairāku viņa vadītās administrācijas locekļu uzstāšanās Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas un Nacionālās drošības komisiju kopsēdē. Pirms un pēc tam ukraiņi ar kara pieredzi iepazīstināja vēl citas Latvijas amatpersonu un interesentu grupas. Latvijas apmeklējuma mērķi viņi izteica ar vārdiem “lai mūsu sāpēm būtu jēga". Citiem vārdiem sakot, lai Latvijā nenotiktu tā, kā Ukrainā 2022. gadā. Ja ukraiņi toreiz būtu zinājuši to, ko viņi zina un par ko brīdina tagad, tad Krievijas uzbrukumu viņi būtu varējuši apslāpēt ar būtiski mazākiem teritorijas un cilvēku zaudējumiem. Pilnīgi piekrītot ukraiņu sacītajam un aicinot izmantot viņu pieredzi visos iespējamos veidos, to tomēr nevar uzskatīt par brīnumlīdzekli. Pirmkārt, vissvarīgākās mācības cilvēki gūst tikai tad, kad to nepieciešamību (draudus, nelaimes) izjūt paši uz savas, nevis uz cita ādas. Otrkārt, arī ukraiņi atzina, ka Krievija ir joprojām spējīga kāpināt savas kara mašīnas apgriezienus. Ja Krievija kādam uzbruks 2025. gadā vai vēlāk, tad pretoties šim uzbrukumam būs grūtāk nekā 2022. gadā.
Kara sākums tieši Hersonas apgabalam un tā iedzīvotājiem sāpīgs ar to, ka ukraiņi nespēja noturēt aizsardzību gar Dņepras upi un Krievija ieņēma visu Hersonas apgabalu ar Hersonas pilsētu. Ukraiņiem pietrūka izpratnes par notikumiem vai drosmes, lai viņi paši saspridzinātu tiltu pāri Dņeprai, pa kuru Krievijas karaspēks iebrauca Hersonas pilsētā un tālāk. Tādējādi ļoti daudzi apgabala iedzīvotāji tika pakļauti Krievijas okupācijas režīma šausmām, no kurām Dņepras labā krasta iedzīvotājus varēja paglābt. Pēc tam ukraiņi tiltu sagrāva ar raķešu triecieniem, tādējādi atšķeļot Dņepras labajā krastā izvietoto Krievijas karaspēka grupējumu no Krievijas pamatspēkiem. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc Krievija Dņepras labo krastu noturēt nespēja un tagad frontes līnija izstiepusies gan Dņepru - vislabāko dabisko pozīciju abām pusēm pozīciju karā, par kādu pēdējos gados noformējies Krievijas un Ukrainas karš.
Iespēju ravanšēties par neveiklībām kara pašā sākumā Ukraina guva tad, kad Krievija 2023. gada 6. jūnijā saspridzināja Kahovkas ūdenskrātuves dambi, lai kavētu Ukrainas sākto uzbrukumu. Līdz tam laikam ukraiņi bija izveidojuši sistēmu, kā apziņot un savākt iedzīvotājus no applūstošajām teritorijām.
Pozīciju karš ir arī resursu karš: kurai pusei to izrādīsies vairāk, tā uzvarēs. Tagad ir tā, ka Krievija tērē resursus, nemitīgi apšaudot visvairāk Hersonas pilsētu un tālāk visu apgabala teritoriju - visas vēl nesagrautās dzīvojamās, ražošanas un sabiedriskas ēkas un jebkurus citus objektus, bet Ukrainai jātērē resursi, lai vismaz kritiskās infrastruktūras objektus uzturētu darboties spējīgā stāvoklī. Tādā veidā Ukraina notur fronti un vismaz kaut kādas izdzīvošanas iespējas cilvēkiem, kuri piefrontes joslā palikuši. Ukrainas pusē tas nozīmē, ka slimnīcām, skolām un pārvaldes iestādēm jāstrādā pagrabos.
Abas puses izmanto pozīciju karu arī savu resursu palielināšanai, kas tagad ir aizvien jaunu dronu un pretdronu ieroču sacensība. Notiek “zvaigžņu kari”, kā šo sacensību nosauca O. Prokudins.
Ukraina ieguvusi un pilnveido ierīces, kas ļauj pamanīt Krievijas dronu vai pilotējamo lidmašīnu pacelšanos gaisā stundu pirms tam, kad lādiņu nesēji (droni, no lidmašīnām palaistās raķetes vai pašas lidmašīnas ar aviobumbām) būs virs Hersonas. Ukraiņi izveidojuši apziņošanas sistēmu par to, kādi draudi nāk no kuras puses un kad jārēķinās ar spridzekļu darbību. Vēl jo interesantāk, ka tagad jau individuālās ierīces, kas brīdina cilvēku, ja viņam tuvumā drons. Šīs ierīces tagad daudzos gadījumos aizvieto bruņuvestes un ķiveres, kuru valkāšana automašīnā drīzāk apdraudēs nekā palīdzēs, jo pēc signāla par tuvojošos dronu galvenais ir uzreiz tikt no automašīnas ārā, kas bez aizsargtērpa vieglāk nekā ar aizsargtērpu. Ceturtajā kara gadā cilvēki apguvuši dažnedažādus rīkus un prasmes, kā izvairīties no nāves, tāpēc upuru salīdzināmās laika vienībās mazāk nekā kara sākumā. Tomēr cilvēku bojā eju pilnībā novērst šādi nav iespējams.
“Zvaigžņu karu” elements ir dronus vadošo signālu slāpēšana ļoti mazā teritorijā un īsā dažu minūšu laikā, kad drons pietuvojies slāpējošā signāla avotam. Kad tas iedarbojas, tiek noslāpēti arī visi citi signāli, bet ukraiņi tagad pielāgojušies arī šādiem sakaru traucējumiem. Savukārt Krievija sūta pāri Dņeprai aizvien jaunus dronu paveidus, lai redzētu, kā ukraiņi tiks vai netiks ar tiem galā. Tur, kur galvenās cīņas notiek uz sauszemes, Krievija izmanto Hersonā izmēģinātos dronus.
Krievija izmanto ģeogrāfisko situāciju ne tikai dronu, bet arī cilvēku sagatavošanai. Proti, atvedot uz Dņepras kreiso krastu jauniesauktos apmācības procesā. Tādējādi viņi tiek pieradināti pie reālām apšaudēm no ukraiņu krasta, būdami vēl pasargāti no tuvcīņas, kas viņus gaida citos frontes iecirkņos.
Cīņa pret droniem ne elektroniskajā, bet fiziskajā telpā tāda, ka ukraiņu pusē 10 km platumā gar frontes līniju virs ceļiem 70 km kopgarumā pacelts aizsargtīkls ar tādām īpašībām, lai droni tīklā sapītos un nesptrāgtu. No šādiem tīkliem un vēl visvisādiem materiāliem un to izkārtojuma veidiem uzbūvēti “sarkofāgi", kuru iekšpusē strādā enerģētikas objekti. “Sarkofāgi’ no tieša Krievijas raķešu trāpījuma nepasargās, bet aprēķins tāds, ka tieši trāpījumi ne kuru katru reizi gadās un Krievijai raķešu nav bezgalīgi daudz.
Viena no ukraiņu pamācībām tāda, ka patvertņu un citu aizsardzības būvju ierīkošanas un atjaunošanas izmaksas nav kosmiskas, ja darbošanās mērķis nav pamatot tāmi lielas naudas iztērēšanai.
Vēl vienu piemēru tam, cik uzpūstas ir miera laikos sastādītās tāmes, rāda no Krievijas atbrīvoto teritoriju atmīnēšana. O. Prokudins atgādināja, ka pēc ārzemju ekspertu priekšstatiem atmīnēšanai būtu vajadzīgi gadu desmiti, bet reāli atmīnēšana Hersonas apgabala atbrīvotajā daļā pabeigta visur tur, kur to varēja izdarīt, nenonākot zem Krievijas uguns (lādiņiem, raķetēm, droniem).
Ukraiņi kara gados iegājuši režīmā, kāds dažkārt dēvēts par “nogurumu” īpašā nozīmē, kas nesakrīt ar šā vārda nozīmi miera laikā. Piemēram, noguruši doties uz patvertnēm arī tad, kad tuvojas un jau krīt Krievijas šāviņi vai droni. “Es arī nedodos uz patvertni. Es labi guļu sprādzienu laikā,” stāstīja O. Prokudins, kurš zina, ka viņš taču ir šaušanas mērķis, nevis nejauši pagadījies upuris. Atradināties jeb ārstēties no šādām manierēm viņš apņēmies pēc kara.
Tomēr paliek jautājums, cik ilgi ukraiņi vēl izturēs, cīnoties kopā ar visai apšaubāmiem sabiedrotajiem. Tas ne par Latviju un tāpat ne par Lietuvu un Igauniju, bet šīm valstīm pašām nav tādu spēku, ar ko dalīties, lai Ukraina gūtu uzvaru. NATO lielvalstu mēģinājumi atrast formulu, pēc kuras karā neuzvarētu ne Ukraina, ne Krievija, dienu no dienas apliecina, ka šīs valstis turpinās tādu politiku arī tad, ja Krievija izšķirtos iebrukt NATO teritorijā. Jāatkārto līdz ar O. Prokudinu, ka NATO dibināšanas līguma 5. pants, kurā visskaidrāk formulētas NATO dalībvalstu savstarpējās militāras palīdzības saistības, “nekad pats no sevis nenostrādā, un mūsdienu ģeopolitiskajos apstākļos un histērijā es ļoti šaubos, ka tas nostrādās. Pats pants nav maģiska formula, kas automātiski apstādinās ienaidnieku. (...) Strādā nevis panti, bet cilvēki un tauta, kas ir gatava aizsargāt savas mājas. Neviena starptautiskā vienošanās neizglābs tos, kam nav pašu aizsardzības sistēmas, patvertņu un rezervju, kā arī apmācītas komandas.”
