Eiropas un Ukrainas mediji šonedēļ raksta par Vladimira Putina preses sekretāra Dmitrija Peskova paziņojumu, kurā viņš pavēstīja: tā kā ASV plāno Vācijā izvietot spārnotās raķetes “Tomahawk”, tas nozīmē, ka Krievija var lemt apdraudēt Eiropas valstis ar savu raķešu potenciālu.
Putina preses sekretāra paziņojumu pārpublicēja daudzi mediji, tiesa gan, izlaižot to viņa runas daļu, kurā Kremļa amatpersona salīdzina pašreizējo situāciju ar pēdējiem Padomju Savienības gadiem, pirms perestroikas - un atgādina, ka vēsturē viss atkārtojas pēc tāda paša scenārija. Iespējams, Peskovs tādējādi centies signalizēt Kremlī palikušajiem daudzmaz saprātīgajiem, ka jaunajai krievu pasaules un Rietumu konfrontācijai pienāks gals - tāds pats gals, kāds sagaidīja Padomju Savienību.
Taču signāli no Kremļa ir ārkārtīgi pretrunīgi. Tos pat ir ļoti grūti interpretēt - it īpaši, ja esat vienkāršs lasītājs vai žurnālists, kurš īsti nesaprot Krievijas iekšējās politikas struktūru. Papildus tam visam var pievienot daudzu lielisko ukraiņu emuāru autoru darbus, kuri pārpludināja sociālos tīklus arī ar viltus citātiem no Putina tuvākā loka pārstāvjiem.
Piemēram, medijiem ļoti patīk citēt Dmitriju Medvedevu. Blogeri ar ukraiņu kontiem bijušo Krievijas prezidentu X (“Twitter”) prezentē kā "trešo personu Krievijā, no kuras ir atkarīga Kremļa politika". Protams, tā nav taisnība. No Dmitrija Medvedeva vispār nekas nav atkarīgs. Cilvēks, kurš iepriekš ieņēma valsts prezidenta un premjerministra amatus, pirms vairākiem gadiem tika atlaists - un saskaņā ar Putina tradīciju iecelts maznozīmīgā amatā. Ja jūs šodien jautāsiet Krievijas žurnālistiem, pat viņi diez vai atcerēsies, par ko tieši ir atbildīgs Dmitrijs Medvedevs. Oficiāli Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks vada “Telegram” vietnes kanālu - visi par to zina. Klīst runas, ka Medvedevam ir problēmas ar alkoholu un tāpēc viņš savā “Telegram” kanālā lieto klaji rupjus izteicienus attiecībā uz visiem - īpaši Rietumu līderiem, piemēram, Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču. Krievijā Medvedeva vārdiem nekad nav tikusi piešķirta īpaša nozīme - viņi vai nu smejas par tiem, vai arī skumji atceras, ka autors kādreiz bija cerību avots politikas liberalizācijai valstī.
Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālās pārstāves Marijas Zaharovas tikpat nežēlīgo uzvedību preses konferencēs, kā arī viņas neadekvāto reakciju uz Rietumu politiķu izteikumiem Krievijas žurnālisti, kuri Zaharovu redzējuši klātienē, skaidro ar dāmas tieksmi lietot “aizliegtās vielas”. Par Kremļa galveno ideologu dēvētais, Drošības padomes sekretāra amatu nesen atbrīvojušais Nikolajs Patruševs izrādījies padzīvojis sazvērestības teoriju cienītājs - politoloģe Jekaterina Šulmane tādus dēvē par “militārajiem pensionāriem no garāžu kooperatīviem”.
Krievijā cilvēki jau ir pieraduši, ka augstu amatpersonu vai deputātu vārdiem ar realitāti nav nekāda sakara — tāpēc nevajag tos uztvert ar bailēm. Deputāts Vladimirs Žirinovskis pieradināja žurnālistus pie tā, ka katram Valsts domes deputātam ir savs aparāts, arī savi PR speciālisti. Viņu uzdevums ir panākt, lai vairāk cilvēku rakstītu par savu priekšnieku, un tam, par kuru viņi raksta vairāk, ir vislielākās izredzes pacelties pa karjeras kāpnēm. Labākais veids, kā deputātam nodrošināt sevis tiražēšanu presē, ir savā vārdā nākt klajā ar iniciatīvu, kas rosina sabiedrību un liek viņa ideju apspriest tabloīdu laikrakstos un sociālajos tīklos. Jautājums - kādas būs izredzes, ka šādas idejas kļūs ne tikai par likumu, bet pat tiks apspriesta Valsts domē?
Cita tipa līderi traku ideju radīšanā “iekšzemes” auditorijai Krievijā ir Valsts domes deputāti Vitālijs Milonovs un Jevgeņijs Fjodorovs. Pirmais ir pareizticīgo aktīvists un, iespējams, homoseksuālis, kurš cīnās par nācijas morālo tīrību. Otrs ir partijas “Vienotā Krievija” biedrs un Nacionālās atbrīvošanās kustības vadītājs, kurš apgalvo, ka Krievijas Federācijas konstitūcija ir sarakstīta ASV, Krievija atrodas Rietumu okupācijā, bet Putins ir nacionālās pretošanās vadītājs. Viņi un viņu PR darbinieki nāk klajā ar rēķiniem, kas padara parastos lasītājus trakus un rada klikšķus un skatījumus viņu izplatīto ziņu vietnēm. Nesen Vitālijs Milonovs ierosināja aizliegt turku seriālus, krāpniecību, nepatīkamas smakas transportā un lietot majonēzi tīteņos. Valsts domes deputāta oficiālā alga ir 400 tūkstoši rubļu (vairāk nekā četri tūkstoši eiro) mēnesī - protams, lai saglabātu savu amatu un šādus ienākumus, deputāti Krievijā runās jebkādas muļķības, lai paliktu domē arī uz nākamo termiņu.
Viena no galvenajiem Kremļa propagandistiem - Dmitrija Kiseļeva, kuru Baltijas valstu mediji mīl citēt, alga pirms vairākiem gadiem bija četri miljoni rubļu (41 tūkstotis eiro) - tāda alga viņam ir tikai par vienas televīzijas programmas novadīšanu labākajā ētera laikā. Turklāt Kiseļevs vada arī lielāko propagandas ziņu aģentūru - “RIA Novosti”. Precīzs viņa algas apmērs tur nav zināms. Tāpat kā domes deputātu gadījumā, lai saglabātu šādus ienākumus, Kiseļevs, Vladimirs Solovjovs un citi propagandisti teiks jebko no ekrāna - ja vien tas Putinam patiks. Un nemaz nav nepieciešams viņiem paust Kremļa viedokli. Viņu izteikumi reāli Rietumos nevienu nevar apdraudēt.
Jautājums - vai tad nevienam avotam no Krievijas vairs nevar uzticēties?
Iespējams, jā. Pat augstāko Krievijas politiķu oficiālie paziņojumi jau tik bieži nesaskan ar realitāti, ka tautā radās joks:
— Kā jūs zināt, kad Putina preses sekretārs Peskovs melo?
— Paskaties, vai viņa mute ir vaļā. Ja tā ir atvērta, tas nozīmē, ka viņš melo.
Vai tas nozīmē, ka eiropiešiem nav jābaidās no turpmākiem paziņojumiem par gaidāmajiem raķešu uzbrukumiem Eiropas galvaspilsētām vai kāda veida draudiem no robežas otras puses?
Atbilde ir - nē. Tādus apgalvojumus vajag uztvert mierīgi. Ļoti bieži Rietumu mediju uztvertie Zaharovas, Milonova vai Kiseļeva izteikumi tiek teikti pašmāju auditorijai - krieviem, kuriem Kremlim kaut kā jāpaskaidro, kāpēc "Krievija ir ienaidnieku ielenkta" - un tāpēc ir vajadzīgs celt nodokļus, jāpalielina mobilizācijas apjomi un jāturpina Ukrainas bombardēšana. Taču arvien mazāk un mazāk krievu tic šiem apgalvojumiem. Tad kāpēc gan eiropiešiem tie būtu jāuztver pēc nominālvērtības?
